local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 303

Par laimi mana atmiņa izrādās vēl kaut kam derīga un man izdodas no pirmā piegājiena atrast tēva māju, tādējādi izvairoties no blandīšanās apkārt tādā paskatā kaut sekundi ilgāk par nepieciešamo. Šejienieši ir krietni brīvāki savā apģērba izvēlē, taču pat viņiem mūsu īpašais “stils” negāja pie sirds. Gandrīz katrs garāmgājējs uzskatīja par savu pienākumu veltīt mums skatienu no sērijas :”Jūs esat nojūgušies?”.

Viens posms ir beidzies, tagad ir jāparvar nākamais. Esmu nostājusies pie augsta, balta žoga, kurš norobežo māju no citām. Tas ir tik augsts, ka es pat tā īsti nevar saskatīt, kas aiz tā slēpjas. Protams, vārti ir aizslēgti. Klusībā lūgdamās, lai tēvs nebūtu mainījis savu paradumu slēpt rezerves atslēgu slēpnī, es pasniedzos pēc paskastītes un atveru to. Jā, te nu tā ir – maza atslēdziņa, kura ir ieslēpta starp divām vēstulēm. Uzsmaidījusi tai, es bez īpašas piepūles attaisu vārtiņus. Skatam paveras mana bērnības māja. Godīgi sakot, es gaidīju lielākas pārmaiņas. Sētas šūpoles ir atjaunotas un vairs nedraud jebkurā mirklī nokrist, ir iestādīti pāris mazi kociņi.Māja ir tāda pati, vien mazliet atjaunināta. Tā ir divstāvu celtne ar palielu balkonu, kurš aizņem pusi otrā stāva, un vairākām izejām uz āru, it kā ar vienām durvīm nepietiktu un tēvs vēlētos salikt tās pie katras istabas. No savas vietas es to neredzu, taču skaidri zinu, ka vienas durvis ir arī otrajā stāvā. Pie tām ir pievienotas mazas trepītes. Tieši tur kādreiz atradās mana istaba. Tās durvis radīja ne mazums problēmu, jo man patika naktīs lavīties ārā un spēlēties. Bailes no tumsas nekad nav bijušas man raksturīgas. Tagad durvīs ir slēdzene, kuras iemesls esmu es pati. Tagad mani tas uzjautrina, bet tobrīd es uztaisīju veselu tirādi par to, cik necilvēcīgi ir mani vecāki. Kā jau daudzām mājām šajā valstī, jumts ir pilnīgi plakans.

- Ejam? – Dominiks jautā, manīdams manu nedrošību. Es nopūšos un dodos pa taisno pie parādes durvīm. Kādreiz es būtu vienkārši iegājusi iekšā, bet šobrīd mans tēvs ir krietni vecāks un man negribētos kalpot par sirdstriekas iemeslu.

Trīs spēcīgi klauvējieni. Lai arī sirds krūtīs satraukti sitas, es cenšos likties pašpārliecināta. Šī ir mana māja. Kas par to, ka neesmu redzējusi tēvu kopš 10 gadu vecuma? Tas taču neko nemaina... vai ne?

Pēc īsa brīža durvis atveras.

Tas... nav mans tēvs. Pretī veras sieviete ap 40 ar visai gaišiem matiem un asi kontrastējošām melnām acīm. Viņa ir ģērbusies skaistā, garā kleitā ar ziediem. Rokās, atbalstīts uz viena gurna, ir mazs puika, gadus piecus vecs. Viņam arī ir visai gaiši mati, taču tonis ir tuvāks manam, nekā sievietes, kura, šķiet, ir viņa māte. Arī acis nav ne tuvu tik tumšas. Tās ir zaļi-brūnas, tuvākas brūnajam. Es neesmu īpaša bērnu fane, taču esmu spiesta atzīt, ka viņš izskatās piemīlīgi.

- Vai... varu kā palīdzēt? – Viņa nervozi jautā, nopētīdama mūs abus ar neuzticīgu skatienu. Es nespēju viņu vainot. Šobrīd mēs neesam savā labākajā izskatā. Viņa droši vien domā, ka esam bezpajumtnieki. Šajā valstī tas tā arī ir.

Es brīdi klusēju, cenzdamās atcerēties ivritu. Bērnībā es runāju tajā visai labi, lai arī akcents nekur neizpalika. Tagad ir vajadzīgs krietns brīdis, lai atsauktu atmiņā elementārāko.

- Es atvainojos, mēs meklējam Matanu Levinsonu. Vai jūs nezināt kur viņš dzīvo? –

Jāatzīst, jūtos mazliet vīlusies. Ieraugot atslēgu, kura ir paslēpta starp divām vēstulēm, es biju pārliecināta, ka tēvs joprojām dzīvo te, taču kļūdījos. Doma par vazāšanos pa visu pilsētu vai, vēl sliktāk, valsti, lai viņu atrastu, liek man nervozi sist ar pirkstu galiem pa džinsu mitro audumu.

Sieviete aizdomīgi mani nopēta no galvas līdz kājām, kas man liekas visai ironiski, ņemot vērā, ka man blakus stāv Dominiks, kurš pēc skata ir krietni bīstamāks par mani.

- Kas tu viņam pienāktos? –

Es aizkaitināti sakniebju lūpas. Kāpēc viņa nevar vienkārši iedot adresi? Es izskatos pēc kāda, kurš plānotu slepkavību, vai kas? Kāpēc tāda neuzticība!?

- Viņš ir mans tēvs. – Paskaidroju. Sieviete neticīgi samirkšķina acis, it kā es pateiktu kaut ko šokējošu. Brīdi valda klusums, tad viņa pagriež galvu uz mājas iekšpusi un skaļi nokliedzas. – Matan, dārgais, vai tu nevarētu atnākt šurp? –

Dārgais?

Beidzot man kļūst skaidrs, kas te notiek. Tā ir tēva sieva un... jaunais bērns! Jāsaka gan, es to negaidīju. Es tik tiešām uzskatīju, ka 7 gadu laikā viņš sev nevienu neatradīs? Muļķīgi. Viņš nav mana māte, kura no attiecībām skrien kā zaķis no vilka.

Mājas dziļumos atskan soļi, un pēc mirkļa es sastopos aci pret aci ar vīrieti, pateicoties kuram eksistēju. Šo gadu laikā viņš ir mazliet nometis svaru un nosauļojies, taču visādi citādi ir tieši tāds, kādu atceros. Gaiši brūni mati, kuri ir tik līdzīgi maniem, spurojas uz visām pusēm, liecinot, ka viņš ir pamodies visai nesen. Lielās lazdu krāsas acis un salīdzinoši nelielā galva vienmēr ir radījusi iespaidu, ka viņš joprojām ir bērns. Jāatzīst, ka pārliecināt par pretējo vīrietis nevienu īpaši necentās. Par to liecina kaut vai apģērba izvēle – Bahamu stila šorti un balts krekls ar uzrakstu “There is magic in the air and it’s called WiFi*”. Ņemot vērā, ka viņš ir programmētājs un sociālās lietotnes īpašnieks, tas ir visai piemērots. Ja vien viņš zinātu, kas ir īsta maģija...

- Talija? – Vīrietis pārjautā, it kā neticētu, ka tā tik tiešām esmu es. Ņemot vērā paskatu, kādā ierados, vainot tēvu ir grūti. Visai iespējams, ka es pati sevi neatpazītu, ja tagad nostātos pretī spogulim.

- Jā, tēvs, tā esmu es. – Nosaku, nedroši pasmaidot.

Tālāk notiekošajam es pilnīgi nebiju gatava. Pāris sekundžu laikā viņš paspraucas garām sievai un jaunākajam bērnam, lai cieši apskautu mani. Lai arī ķermeņa uzbūve vīrietim ir kā pusaudzim, spēka tajā netrūkst. Es iesmejos, atbildot tvērienam. Nešķiet, ka kādu no mums interesētu mans izmirkušais apģērbs.

- Johaidī, šo gan es negaidīju! – Tēvs pāriet uz latviešu valodu. Atmiņā atgriežas agrākie laiki, kad viņš nepārtraukti lamājās kā jūrnieks, bet mamma katru reizi dusmojās. Smaids nepamet manu seju. – Nu tu laid, sīkā! –

Pēc laba brīža viņš tomēr atraisās un vēlreiz uzlūko mani, šoreiz pievēršot uzmanību ne tikai sejai. Tas, savukārt, rada uz vīrieša sejas ļoti apstulbušu un pārsteigti izteiksmi. Brūnganās acis pārvietojas no manis uz mazliet nostatus stāvošo Dominiku. Iepriekš lasāmās emocijas izaug 10 reižu apmērā. Nav nepieciešami vārdi, lai saprastu, ka viņš ir “mazliet” šokēts. Liekas, pašā sākumā vīrietis pat neievēroja, ka kaut kas nav kārtībā.

- Drīkstu uzzināt kā jūs attapāties šeit un kāpēc esat tādā paskatā? – Viņš jautā. Dominiks izpelnās īpaši aizdomīgu skatienu. – Un kas esat jūs? –

Labi, atzīšos, varbūt vajadzēja izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem jau iepriekš. Improvizācija nav mana stiprā puse.

- Tas ir... – Es iesāku un tūliņ apraujos. Taksists? Mans skolotājs? Mags, kurš mani paglāba no ķīniešu klana un tagad arī no Teitiem? Mans tēvs dievina datora spēles, taču pat viņam ar to būs par daudz. – Mans līgavainis. –

Ja vien es varētu, es tagad kārtīgi iepļaukātu pati sevi. Ko es tikko pateicu? Kāpēc es to pateicu? Šāds variants iešāvās manā stulbajā galvā pirmais un vien izdvešot to skaļi, es sapratu cik ļoti izgāzos. IDIOTE!

Es cenšos neuzkrītoši pavērties uz Dominiku. Diez ko neuzkrītoši gan neiznāk, jo viņa acis acumirklī izveido kontaktu ar manām. Sasodīts! Es vienlaicīgi nolādu un pateicos vīrieša paradumam jebkurā nesaprotamā situācijā veidot nelasāmu izteiksmi. Vismaz viņš uzreiz neneodod tēvam, ka es sameloju. Brīdi vērojis mani, viņa lūpu kaktiņš viegli piepaceļas. Viņš smejas par mani!

Viņš pakāpjas soli uz priekšu, apliekot vienu roku ap maniem pleciem un... pasmaida. Nē, nē, nē. Viņš neprot smaidīt pēc pieprasījuma. Es neesmu droša, ka viņš vispār prot smaidīt. Smaids izskatās tieši tik uzspēlēts, cik tas ir iespējams.

- Labdien, mani sauc Dominiks. – Skolotājs ierunājas perfektā ivritā. Es iekšēji nolamājos. Kad viņš beigs mani apmācīt dedzināt svecītes un paskaidros kā aktivizēt maģisko vārdnīcu savā galvā?

Es veltu visas pūles, lai neizrautos no Dominika tvēriena, neaizdedzinātu viņa garās matu lokas, kuras šobrīd vairāk izskatās pēc lāstekām, un neaizbēgtu prom no šīs vietas. Tā vietā es viegli uzsmaidu tēvam. Vīrietis gan to neievēro, joprojām blenzdams uz manu “līgavaini”. Es šo skatienu lieliski pazīstu – tā viņš skatās uz datoriem, kad mēģina izlemt par labu jaunas tehnikas pirkumam. Viņš izvērtē to.

Kad es jau sāku nervozēt, viņš pasmaida un paspiež roku Dominikam. Manī sajaucas divas emocijas – prieks, ka viss ir labi, un mēs varēsim mierīgi šeit dzīvot, un nodevības sajūta, saprotot, ka tēvs tikko apstiprināja Dominiku kā manu līgavaini. Tēv, tu vispār mani nemīli? Es zinu, ka pati viņu iepazīstināju kā līgavaini, bet...

- Nāciet iekšā, bērni. – Sieviete ar bērnu rokās nosaka, pamādama uz mājas iekšpusi. Ja vien viņa zinātu, ka tam “bērnam” ir 33 gadi un viņi ir gandrīz vienaudži... – Sagādāsim jums maiņas apģērbu un varēsiet nomazgāties. –

*There is magic in the air and it’s called WiFi – Gaisā ir maģija un to sauc par WiFi

74 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Daaayuum, tev tiešām labi padodas rakstīšana! emotion
0 0 atbildēt