- ...lidmašīna nosēdīsies sešos no rīta, atrodi viņu un parūpējies, lai pārējie neko neuzzinātu. Es centīšos atbraukt pēc iespējas ātrāk. – Zema vīrieša balss lēni izvelk mani no bezsamaņas, liekot atvērt aizlipušos plakstiņus. Labu brīdi acis bezmērķīgi klejo apkārt, nespējot nokoncentrēties uz kaut ko konkrētu. Skaņas sasniedz manu apziņu, taču es nespēju tās apstrādāt. Galvassāpes nekādi neatvieglo šo uzdevumu.
Kur, velns parāvis, es esmu?
Ar milzīgu piepūli man izdodas pieslieties sēdus un aplūkot apkārtni... koki, daudz koku, visai iespaidīga izmēra akmeņi... liekas, es tādus redzēju arī iepriekš vienā no pastaigām pa salu... Skatiens apstājas pie cilvēka apveida. Šorti, balts krekls, telefons pie auss un...jau pazīstamās brūnās acis un īsā bārda. Maniaks nr.2!
- Negribu tevi iepīt savās maģiskajās problēmās. Vienkārši esi lidostā gadījumam, ja viņa tomēr pārdzīvos šo procedūru, labi? –Vīrietis nosaka, liekot man bailēs sastingt. Pārdzīvos? Viņš taču nerunā par mani, vai ne? Nē, nē, mirt es pilnīgi noteikti negribu.
Tas dod man spēkus, lai lēni, cenšoties nepievērst sev uzmanību, rāptos uz atpakaļu. Pašas ķermenis gan visos iespējamos veidos protestē – līdz ar katru kustību galva iepulsējas spēcīgāk, bet rokas kļūst vājākas un vājākas, it kā muskuļi nespētu mani noturēt. Kā smiedamies par mani, koku saknes ir apklājušas visu zemi, padarot to vēl nepiemērotāku tām dīvainajām kustībām, kuras cenšos īstenot. Skatiens nenovēršas no runātāja, kuru slēpj ēnas. Vīrietis ir pa daļai aizgriezies... Atliek vien cerēt, ka perifērā redze viņam nav attīstīta.
Esmu knapi pievarējusi vienu metru, kad Gabriels pagriežas pret mani... Velns! Nekavēdama laiku lieki, es pielecu kājās, pasaulei sagriežoties vienā tumšā virpulī, bet galvai teju uzsprāgstot sāpēs. Vienu īsu mirkli nākas veltīt, lai aizvērtu acis un apstātos, tomēr uzreiz pēc tā es metos taisni, nemaz negaidot, kad smadzenes parādīs skaidrāku attēlu. Prom no šīs vietas!
- Stāt! – Aiz muguras atskan klusa pavēle un es... paklausu? Ķermenis pret pašas vaļu sastingst uz vietas, neuzdrošinoties izkustēties kaut par milimetru.
- Viņa ir pamodusies, man ir jāiet. – Es dzirdu Gabrielu nosakām un nospriežu, ka tas ir veltīts cilvēkam otrā klausules galā. Dzirdot kā no aizmugures sāk tuvoties soļi, es nervozi ieelpoju, juzdama kā ķermenis trīc. Tagad būtu īstais laiks tīties lapās!
Pēc brīža manā priekšā stāv pats maniaks nr.2. Spriežot pēc notiekošā, vārdu es viņam devu visai atbilstošu. Tumsa un koku ēnas visai labi slēpj viņa seju, tomēr es spēju sazīmēt tumšās acis un apņēmību ar kādu tās manī veras. Neko labu tas nesola.
- Bēgt nevajag. – Viņš nosaka un satver mani aiz elkoņa. Pēc brīža es tieku nosēdināta turpat, kur vēl sekundi atpakaļ gulēju. Es tajā laikā turpinu iekšēji lamāties un nolādēt pati sevi. Vācies prom!
- Ko tu gribi? – Jautāju, balsij skanot pārsteidzoši pārliecināti, ņemot vērā, ka iekšpusē norisinās visai pieklājīga zemestrīce. Ja nu viņš tik tiešām ir maniaks? Ja nu viņš...
- Tavām cilvēciskajām smadzenēm būs pārāk grūti to saprast. – Gabriels nosaka.
Cilvēciskajām? Vīrietis to pateica tādā tonī, it kā tas būtu kas slikts un viņš pats būtu kaut kas augstāks... Es mēmi vēroju kā viņš paceļ no zemes mugursomu un izvelk no tās...NAZI.
Sirds acumirklī sāk trakot. Mani tik tiešām taisās nogalināt! Iekšpusē kliedz pašsaglabāšanās instinkts, kliedz, lai es bēgu no šī psihopāta. Kāpēc es to nevaru izdarīt?!
Gabriels apsēžas man iepretim un satver labo roku. Mans pirmais instinkts ir rauties prom, un to es arī cenšos izdarīt, taču viņš acumirklī pastiprina tvērienu un tā radītās sāpes ir pietiekamas, lai es mitētos. Šķiet, vēl mazliet un mani kauli sabirs pīšļos.
- Nevajag... – Es dzirdu sevi nomurminam, izmisumam aizvien palielinoties. Es vairs nekad nebraukšu uz salām, nekad nepametīšu māju vēlāk par deviņiem, tikai, lūdzu, atstāj mani dzīvajos!
Vīrietis mani noignorē un pagriež roku ar plaukstu pret melnajām, zvaigžņu piepildītajām debesīm. Pār lūpām izraujas pārsteigts kliedziens, kad nazis pilnīgi negaidīti šķērso plaukstu, liekot sarauties. Asinis acumirklī izraujas no brūces un pāris piles nonāk uz zemes. Griezuma vieta sāk sūrstēt.
Es vairs neesmu droša par notiekošo – kurš gan cenšas nogalināt cilvēku šādi? Viss kļūst tikai dīvaināk, kad Gabriels atkārto šo darbību arī ar savu plaukstu... Es jau esmu gatava ieraudzīt tumšo šķidrumu arī uz viņa rokas, taču... Tagad esmu oficiāli traka.
No brūces plūst asinis, taču tās... kā lai to pasaka... ir zeltainas? Nākas vairākkārt samirkšķināt acis, lai pārliecinātos, ka redzu to, ko redzu. Tik tiešām – škidrums ir zeltains, it kā tajā būtu pievienojuši krāsvielas. Esmu dzirdējusi, ka daudziem cilvēkiem ir pārāk daudz/maz dzelzs organismā, bet es nebiju zinājusi, ka tas mainītu asiņu krāsu, un, vēl jo vairāk, ka dzelzs vietā būtu zelts. Normāliem cilvēkiem zelts ir tikai zobos, vai ne? Vai tā būtu zīme, ka sitiens pa galvu bija pārāk spēcīgs, un tagad es pakāpeniski jūdzos?
Gabriels uzlūko mani ar skatienu, kurš, godīgi sakot, mani satrauc. Tas vairs nav tik pašpārliecināts un drošs, liekas, viņš pat ir satraucies, šo vārdu negatīvajā nozīmē.
- Turies, labi? – Viņš nosaka, liekot man vēl vairāk saspringt. Pie kā turēties?
Vīrietis saāķē mūsu asiņojošās plaukstas kopā, un es acumirklī sajūtu nepatīkamu dedzināšanu. Kā uztvēris manu vēlmi pārtraukt šo murgu, Gabriels pastiprina tvērienu.
- Viens, divi... – Gabriels klusi sāk skaitīt. Pēc “trīs” vīrietis izdveš vārdus man svešā valodā, taču nepaiet ne sekunde, kad mana interese par šo valodu izzūd pilnībā.
Mani caurstrāvo spēcīgākās sāpes, kādas es jebkad esmu jutusi. Rodas iespaids, ka ķermenis deg un saņem elektrisko strāvu vienlaicīgi, katra šūna, katrs atoms kliedz. Es pat nespēju ievilkt elpu, lai tas nesagādātu vēl lielāku agoniju. Gribas kliegt, gribas rauties prom, taču es to vienkārši nevaru izdarīt.
Es sasveros uz priekšu un pusapzināti saprotu, ka Gabriels ir ļāvis man atspiesties uz sava pleca, vienlaicīgi turpinot skaitīt svešos vārdus, un, ar pirkstiem viegli glāstot matus. Pilnīgi bez jebkādas kontroles no acīm izraujas asaru straume, bet brīvā roka ieķeras vīrieša kreklā, izmantojot to par saikni ar realitāti. Sāp, tik ļoti sāp...
Kad es jau nodomāju – viss, ar mani ir cauri, es vairs nevaru to izturēt, es laikam mirstu, Gabriels atlaiž manu roku. Temperatūra un sāpes ķermenī sāk strauji mazināties un pēc pāris sekundēm man jau ir pa spēkam ieelpot nakts silto gaisu.
- Tu dzīva? – Atskan jautājums, kurš Gabrielā izpildījumā liekas gandrīz vai ikdienišķs.
Tā kā man nav pa spēkiem izteikt kaut vārdu, es vienkārši sakustos viņa tvērienā, liecinot par savu klātbūtni dzīvo aprindās. Ja man nebūtu tik slikti, Gabriels saņemtu kārtīgu lamu jūru, taču šobrīd viņš ir vienīgais, kurš sniedz balstu. Vīrietis vēl brīdi turpina glāstīt manus matus, pirms atbīda mani tālāk un tumsā uzlūko. Piedod, maniak nr.2, bet es esmu pārāk nogurusi, lai pieliktu pūles skatiena koncentrēšanai.
- Centies palikt dzīva vēl pāris dienas. – Viņš nosaka, liekot man jautājoši saraukt pieri. Pirms es paspēju ko bilst, es jau atkal zaudēju saikni ar realitāti un ieslīgstu bezsamaņā.
