*Dominika skatapunkts*
Teitu klanā palikušie cilvēki sāk ierasties burtiski pēc pāris minūtēm. Joprojām izstiepies uz zemes aiz statujas, es emociju liegtu skatienu vēroju kā paša māsa iesoļo zālē, kā viņas apziņa zūd, tā vietā stājoties vien aklai pakļautībai. Ne viņa, ne kāds no pārējiem nācējiem nepievērš ne mazāko uzmanību līķiem uz zemes. Viņi vienkārši iet garām, gluži kā zombiju armija. Mana komanda tajā laikā nogaidoši sēž savās slēptuvēs, gaidot, kad visi “ciemiņi” būs klāt. Nav īpašas jēgas slēpties, taču mēs tik un tā to darām, it kā neapzināti pieļaujot iespējamību, ka es kādu neiespaidoju pietiekami spēcīgi.
Vai arī man ir paranoja?
Lai nu kā, mēs paliekam savās vietās vēl krietnu laiciņu. Vien 20 minūtes vēlāk es atrodu sevī spēkus pielietot mentālo maģiju, lai noskaidrotu situāciju. Kā jau biju paredzējis, vairums jau ir šeit. Kavējas vien daži attālāk dzīvojošie iedzīvotāji un, protams, cietumnieki, vairums no kuriem šobrīd ir stāvoklī starp samaņu un bezsamaņu, tādējādi darot manu iespaidošanu vai vismaz elementāru “apskati” teju neiespējamu. Es tam nepievēršu uzmanību. Svarīgākie ļaudis atradīsies šajā zālē. Visas sievas, bērni, slimie, viņi visi atradīies šeit.
5 minūtes. Tieši tik daudz laika ir nepieciešams, lai pēdējā dāma, ģērbusies vien plānā pidžamā, ieietu zālē. Visas galvas nogaidoši pagriežas pret mani.
Vai es nervozēju? – Jā. Vairums gadījumu es visai mierīgi izturos pret cīņām un dzīvi kopumā, bet šĪ ir citāda reize. Šodienas sekas būs nelabojamas.
Neskatoties uz to, esmu pārliecināts par savu izvēli, es pats izdomāju šo plānu un tikai es to varu īstenot.
Es pieceļos kājās, galvai uz brīdi viegli sareibstot, un pašpārliecināti pamāju uz durvju pusi. Izrāde ir klāt.
Ir vajadzīgas skaitītas sekundes, lai mēs visi sinhroni pamestu savas vietas un ieietu iekšpus lielās zāles. Es atceros šo vietu, tā tik bieži ir rādījusies manos murgos, ka ir teju neiespējami ko tādu izmest no prāta. Auksta, drūma un neciešami plaša. Tajā neviens nav spējīgs justies ērti.
Tagad zāle ir pilna. Cilvēki stāv izklaidus, vairumam tomēr uzturoties tuvumā citiem, it kā viņi justu draudus, kuri tuvojas. Precīzāk, mūs.
- Mostamies! – Skaļi nokliedzos, nostājoties zāles centrā. Paša balss atbalsojas no ledus sienām, skaņai kļūstot klusākai līdz ar katru atkārtojumu, taču spēkam tajā paliekot nemainīgam. Šī balss atmodina visas snaudošās apziņas, cilvēki pārsteigti mirkšķina acis, skatās apkārt, cenzdamies saprast kā šeit nonāca un kāpēc kāds Teitu klana cilvēkiem pavisam nelīdzīgs vīrietis bļaustās. Dažās sejās parādās atklāsme, sievietem tomēr spējot atminēties kas ir pretī stāvošā persona. Ar augošu apmierinājumu es secinu, ka viņas baidās no manis. Tas ir labi.
Es asi novicinu rokas, acumirklī piepildot zāli es klaudzoņu – visi atvērtie logi, milzīgās durvis, it visas izejas uz ārpasauli aizcērtas. Uzreiz pēc tā es izveidoju ko līdzīgu barjerai. Tā apklāj durvis, logas, drīz vien pārvietojoties arī uz sienām. Zāle ir norobežota. Neviens netiks prom līdz es pats to nevēlēšos. Ņemot vērā, ka pat no šī niecīgā maģijas patēriņa es jūtu zogamies klāt reiboni, man vajadzētu pasteigties.
- Damian, ko tu dari!?
Es acumirklī atpazīstu šo balsi. Tā nav mainījusies, lai arī veselais saprāts saka priekšā, ka tas ir neiespējami. Es redzēju savu māsu... iepriekšējā dzīvē. Tajā laikā, kad es biju pilnīgi citāds cilvēks.
Atbilde neseko.
Manās smadzenēs atskan paša pavēle – ignorēt jebkādus centienus ar mani runāt. Mana māsa... viņa ir pārāk cilvēcīga, lai saprastu to, ko darīšu, viņa mani ienīdīs. Varbūt būs labāk, ja viņa ieraudzīs manu īsto, tagadējo versiju – cīnītāju, slepkavu. Varbūt māsai ir laiks pieaugt.
Cenšoties ielikt acīs visu savu gatavību uzbrukt un nogalināt, es pārlaižu skatienu pār klātesošajiem, apstājoties pie tām sievietēm, kuras atradās zālē jau sākotnēji. Visas pārbiedēti lūkojas pretī, rokām nodevīgi trīcot un acīm skraidelējot visur, izņemot manu seju.
– Zvaniet savējiem uz Salvadoru klanu. Mūs gaida garš internacionāls zvans. – Izdvešu.
