Mans skatiens truli veras ārā pa mājas logu. Esmu atspiedusies pret aplodu, nepiepūlēdamās pat tik daudz, lai logu aizvērtu. Es ar acs kaktiņu redzu Dominika siluetu, kurš vieglā nemierā staigā pa virtuvi, pēdējo reizi pārliecinoties, ka viss ir tā, kā paredzēts. Aptuveni 5 minūtes iepriekš redzētais uguns ziņojums ļauj noprast, ka Teiti ir 30 minūšu gājienā. Laika paliek arvien mazāk un mazāk. Es zinu, ka pavisam drīz Dominiks dosies prom, atstājot mani te, drošības labad aizsargājot šos cilvēkus, kurus es tik tikko pazīstu un, godīgi sakot, kurus es joprojām neuzskatu par savu klanu. Vīrietis pats teica, ka visticamāk man nevajadzēs pat pielietot maģiju, viņš ar visu tiks galā. Dīvainā kārtā tas iedzen mani vēl lielākā stresā.
Vēl viens uguns ziņojums izraujas ārā pa logu, palidojot vien dažu centimetru attālumā no manis pašas, bet es tam nepievēršu uzmanību, skatiens paliek uzticīgs ielas laternai. Es lieku sev atdalīties no savām domām, es lieku sev vērties ārā bez jebkādām emocijām, atstājot tās brīdim, kad Teiti nonāks līdz vārtiem. Šaubos gan, ka tas nāks par labu manai spējai kontrolēt maģiju, bet es atstāju šīs rūpes tālākā prāta nostūrī.
Šķiet, es vēroju vienmuļo ielu stundām ilgi, bet visticamāk tās ir vien minūtes, kuras velkas mūžīgi. No transam līdzīgā stāvokļa es izraujos vien tad, kad spēcīgas rokas apvijas ap manu vidukli un Dominika zods atrod savu vietu uz mana pleca, kutinot manu vaigu ar savām matu šķipsnām. Vīrietis ir cieši piespiedis mani sev, kā cenšoties nomierināt. Lai arī es jau esmu iemācījusies bloķēt savu apziņu gandrīz cauru dienu, es zinu, ka viņam tas nav nepieciešams – viņš lasa mani labāk kā jebkurš cits, tam nav nepieciešama maģija. Viņš perfekti zina ik katru manu domu.
Labu brīdi mēs vienkārši klusējam, vērojot skatu aiz loga. Ielas ir neierasti klusas un mierīgas. Vējš sakustina pāris augu lapas, aizkari pland ēku pavērtajos logos, pāri zilajām debesīm palido paliels putnu bars. Cilvēku balsis, soļi, nekas no tā nav dzirdams, it kā pilsēta būtu izmirusi. Īstenībā vairums jau ir pilī, slēpjas. Pārējie gatavojas, tajā skaitā arī Dominiks.
- Tici man, tu nepaspēsi pat acis samirkšķināt, kad šis viss būs beidzies. - Vīrietis klusi nomurmina, viņa zemajai, pat mazliet rūcošajai balsij piepildot manu apziņu. Maga rokas uz mana vidukļa un tik iemīļotā zaļās tējas smarža ir kā vēja plūsma tveicīgā dienā – tā atgriež mani realitātē, vienlaicīgi neriskējot, ka šī realitāte mani aizbiedēs. Viņa rokās es jūtos drošāk kā jebkad agrāk.
- Gribētos ticēt. – Nomurminu par atbildi, ar savām salīdzinoši sīkajām plaukstām apvijot viņa rokas vēl ciešāk sev apkārt. – Mēs nevaram zināt, ka Džonatans nav pēdējā brīdī mainījis visus plānus. Mēs nevaram zināt, ka viss nostrādās kā plānots. Es... es negribu, lai tu dari to, ko plāno.
No Dominika lūpām izraujas smaga nopūta. Tāda pati kā iepriekš, kad paudu savas bailes. Viņš nav mainījis savas domas, viņš uzskata, ka dara pareizi. Vienīgi manas cilvēcīgās, magiem tik nederīgās smadzenes nespēj aprast ar šo domu.
- Es zinu, ka jums tas nav nekas īpašs, es zinu, ka tu to spēsi izdarīt, bet es... es tik un tā baidos. – Izdvešu, balsij nodevīgi notrīcot. – Es negribu, lai tas tevi vēlāk vajātu murgos.
Atskan zemi, dziļi no krūtīm nākoši smiekli. – Ak, Talija, tu esi tik... bērnišķīgi naiva.
Es jau paspēju nikni uzmest lūpu un sākt rauties vaļā no viņa tvēriena, bet mags neļauj man to izdarīt. Tā vietā manas ausis sasniedz skaidrojums. – Šo vārdu labākajā nozīmē. Magu pasaule nesasniedza tevi bērnu dienās un tu izaugi par pilnīgi citādu personību. Tu uzskati, ka tas mani salauzīs, bet tā nav.
Es klusēju. Es nesaprotu kā gan var būt citādi? Es vienkārši nesaprotu un neko nespēju ar to padarīt. Tā ir šodien un būs vienmēr. Starp mani un jebkuru citu šī klana locekli ir milzīga dziļvaga, kuru es nekad nešķērsošu.
- Zini, tas liek man šaubīties, ka viss... šis. – Es izdvešu ciešāk saspiežot viņa plaukstas. – Ir reāls. Ja tu attiecies pret visu tik vienaldzīgi... Es...
Es nespēju pabeigt teikumu. Vārdi vienkārši nenāk man pār lūpām. Protams, es vienmēr esmu ticējusi Dominikam, es nekad negaidīju melus no viņa puses. Tas mani pievīla toreiz, kad viņš mani atdeva Salvadoriem, es vienmēr esmu bijusi tā, kas akli uzticas. Lai arī cik ļoti es neignorētu šīs bailes... tās manī ir. Ja nu Dominiks, tāpat kā visi pārējie šajā klanā, ir ar mani vien tādēļ, ka esmu spēcīgākais mags šajā klanā? Ja nu vienīgais, ko viņš vēlas, ir mana akla pakļaušanās un bērni, kuri spēs ar savu maģiju gāzt kalnus? Vēl muļķīgāk ir tikai tas, ka es par to domāju tieši šajā mirklī, kad Teiti tuvojas pilsētai. Laikam jau manas smadzenes vairs nespēj ilgāk gaidīt atbildi. Mani ir piepildījusi ļauna nojausma, pilnīgi nepamatotas bailes, ka kaut kas noies greizi. Es gribu zināt.
- Ak, Talija, tici man, neviens pie skaidra prāta nepaliktu ar tevi vien spēju dēļ. Tu pati maz zini, cik sarežģīts ir tavs raksturs? – Dominiks jautā, pārmaiņas pēc likdamies pat atslābis, uzjautrināts, it kā šī saruna viņam liktos muļķīga. Viņš ir tik... ikdienišķs. Šajā īsajā brīdī pirms lielās kaujas es beidzot spēju viņu ieraudzīt kā savu dzīvesbiedru, ne magu, kareivi vai skolotāju. Viņš ir Dominiks. – Manas nervu šūnas gāja bojā tādēļ, ka es pats tam piekritu. Ja kāds arī bojās tās, tad tā būsi tu. Es esmu gatavs noziedot tās visas, lai tikai vienmēr redzētu tevi pie sāniem.
Paši vārdi ir visai saldi, bet vīrietis tos izsaka tādā tonī, ka man pat prātā nenāk ko bilst. Ja es esmu ko iemācījusies šajā dzīvē, tad tas ir kā redzēt, kad Dominiks saka taisnību. Kā šoreiz. Vai tas ir dīvaini, ka es uztveru šos vārdus kā komplimentu? Viņam patīk, ka es iznīcinu nervu šūnas, viņš ir gatavs paciest mani. Ko gan vairāk var vēlēties?
Es jau paveru muti atbildei, kad pa atvērto logu ielido uguns ziņojums – spilgts un skaidri salasāms.
“Pulcējamies”
Dominika rokas uz īsu brīdi saspringst, piespiežot mani ciešāk sev klāt, bet sekundi vēlāk tās atraisās no manis, liekot sajust pēkšņas bailes pakrūtē. Es jūtos tā, it kā strauji zaudētu savu vairogu un tagad būtu pilnīgi atvērta pretiniekam.
- Man jādodas. – Viņš izdveš, sekundes laikā iegūdams kareivja stāju un stingru balsi. Šķiet, šobrīd es vēroju pilnīgi citu cilvēku. – Pavisam drīz jau mēs atkal tiksimies. Tu to vari, es to varu, mēs to varam.
Tam seko īss, bet emociju pilns skūpsts, un tad... viņš pazūd aiz durvīm. Atstājot mani vienu un pilnīgi apdullušu. Man ir jāaizsargā šī vieta... Kā? Es esmu vien Talija – spēcīgs, bet pilnīgi bezjēdzīgs mags.
Jūtot kā panika zogas apziņā, es ar abām rokām iekrampējos palodzē, skatienam veroties uz jau pazīstamo ielu. Viss ir labi, viss ir labi. Es ar visu tikšu galā.
Acis pievēršas melnam putnam.Tas brīdi bezmērķīgi lidinās no mājas uz māju, līdz visbeidzot apsēžas... uz manas palodzes. Šķiet, tas ir sajutis manu satraukumu. Melnās acis veras manī teju apzinātu skatienu. Es jau atkal lieku sev koncentrēties – skatīties uz putnu, nedomāt par to, kas šobrīd notiek visapkārt.
Viss ir labi. Viss ir labi līdz brīdim, kad es sajūtu pazīstamus taustekļus savā galvā... Tie ir tik līdzīgi tam, ko jūtu, kad Dominiks iezogas manā galvā, bet šoreiz ir citādi... Tas nav Dominiks...
Es sapurinu galvu, cenšoties aizgaiņāt svešinieku. Kurš ir traucētājs? Šajā klanā gandrīz neviens neprot mentālo maģiju...
Skatiens sāk klejot pa ielu, taču neierauga nevienu dzīvu būtni. Tajā laikā taustekļi sniedzas aizvien tālāk un tālāk, it kā mans vairogs tāds nieks vien būtu, it kā tas neko nemainītu...
Acis apstājas pie putna.
Sasodīts!
Es strauji atkāpjos, teju paklūpot aiz krēsla. Tas ir putns!
Es nezinu kā, bet es zinu, ka putns ir tas, kurš lien manā prātā. Pirksti izmisīgi pieskaras deniņiem, cenšoties bloķēt nelūgto viesi. Dominiks... Viņš ir pārāk tālu, es nepaspēšu...
Panika īsā brīdī piepilda apziņu. Es nedrīkstu ļaut kādam pārņemt manu apziņu! Tas beigsies šausmīgi! Es nedrīkstu!
Taču uzbrucēju ir neapstādināt, tas zogas aizvien dziļāk un dziļāk.
Dominiks droši vien jau teleportējas, viņš neko nespēj mainīt...
Pret pašas gribu es nokrītu uz grīdas, pirkstiem izmisīgi cenšoties kaut kur pieķerties. Talija, turies, neļauj...
Es, šķiet, atslēdzos. Pēdējais, ko es sajūtu, ir pēkšņs aukstums.
