Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
55

Es neatceros, ka jebkad būtu skrējusi tikpat ātri. Liekas, manas kājas neievēro ne slīdīgo ceļu, ne bezgalīgos pagriezienus, acis ignorē nakts tumsu, paļaujoties vien uz izjūtām. Pat dienas laikā es bez mazākās piepūles apmaldītos bezgalīgo ieliņu labirintā, bet tagad tas nenotiek. Es skrienu ātrāk nekā jebkad agrāk, lai arī pati īsti nezinu, kas mani sagaida. Mani vada akla cerība.

Es apstājos vien tad, kad manā priekšā parādās lielā pils, kurā esmu bijusi tikai vienu reizi, un tajā pašā reizē man ievadīja maģijas bloķētāju. Tagad šīs atmiņas liekas mazsvarīgas. Katrs mans spertais solis liekas dīvains, nestabils, jo muskuļi gluži vienkārši vēl nav sapratuši, ka es tikko labprātīgi nakts vidū skrēju šurp. Komplektā ar to vēl nāk tik mežonīga elpošana, it kā es smaktu nokt. Dotajā brīdī man ir vienalga.

Steidzīgiem soļiem es uzskrienu augšā pa kāpnītēm un apstājos lielo durvju priekšā. Ieraduma vadīta es cenšos tās atvērt ar rokām, bet drīz vien saprotu, ka tām nav roktura. Mariana... viņa izmantoja savu sīko maģisko rezervi, lai izveidotu enerģijas bumbiņu un pievadītu to durvīm. Īsti nebūdama droša par to, ko daru, es atkārtoju šo darbību un, man par pārsteigumu, durvis atveras. Tagad te deg vien pāris naktslampas, izgaismojot gaiteni ar skopu, iedzeltenu gaismu. Acīmredzot neviens mani nesagaidīs, nepateiks, kur jāiet un tas liek man sajust vienlaicīgi aizkaitinājumu un satraukumu. Ja mani izsauca nakts vidū, tad tas noteikti ir kas svarīgs. Izmisuma vadīta es izveidoju astoņas puscaurspīdīgas bumbiņas un pusi no tām aizsūtu bradāt pa visu pili, meklējot, kur ir kāds skaņas avots. Pārējās četras paliek pie manis, pārraidot skaņas.

Meklējumi nav ilgi, un drīz vien es sadzirdu sarunas fragmentus.

- Sākumā izdziedē, tad jau runāsim tālāk! – Mariana satrauktā balsī izdveš. Ar šiem vārdiem pietiek, lai mani piepildītu nedroša cerība, it kā viena manis daļa no tiesas ticētu, ka runa ir par Dominiku, bet otra, uzmanīgākā manis daļa, baidās pieņemt pārsteidzīgus lēmumus un vēlāk ciest no tā. Tieši tādēļ es iznīcinu maģiju, kura ir uzķērusi vien klusumu un sāku skriet pie vienīgās palikušās, tās, kura man deva šo īso cerības dzirksti.

Paiet vien pāris sekundes, kad es attopos kādu man nezināmu durvju priekšā. Manieres nekad nav bijušas mana stiprā puse tādēļ es vienkārši atrauju vaļā smagās koka durvis, tām izdodot pieklājīgi skaļu troksni.

Es ierodos palielā, oficiāla izskata kabinetā. Vidū ir liels galds, pie sienām milzīgi grāmatu plaukti, bet pašā centrā, pie galda tāds pats ģērbonis kā uz pašas ēkas fasādes – Salvadoru maga zīme.

Bet tā ir vismazāk interesantā daļa.

Skatiens nevērīgi pārslīd pāri Marianai, Enzo un Andrē, bet apstājas pie palodzes. Kāda plata mugura aizsedz skatu, bet pēc kustībām var nojaust, ka šīs pašas muguras īpašnieks pieliek visas pūles, lai otrs cilvēks nenokristu. Visbeidzot “krītošais” tiek apsēdināts uz palodzes un otrs cilvēks mazliet pakāpjas malā, ļaujot man saskatīt...

Dominiks.

 Autors: Believe In Magic Svešs mantojums | 136
0
55

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [0]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes