Līdz pat brīdim, kad kameras durvis atveras un saule sāk aust pār Salvadoru pilsētu, es neaizveru ne aci. Es reizi no reizes iedomājos manu tikšanos ar Džonatanu un reizi no reizes sevi tādējādi nobiedēju. Es nebaidos no viņa, nē, taču... viņš uzden neizprotamu zosādu. Atrodoties vīrietim blakus man vienmēr šķiet, ka esmu mazs, muļķīgs bērns, kurš neko nesaprot, un tādēļ pieaugušie turpina viņu izsmiet. Vien domājot par to, uz ādas parādās zosāda.
Kad kamerā ienāk man svešs vīrietis formas tērpā un viņam pa pēdām sekojoša Mariana, es jūtu vieglus panikas pavedienus iezogamies apziņā. Te nu tā stundiņa ir situsi. Anglijā jau ir diena, diena pirms manas dzimšanas dienas.
Es pietraušos kājās un ar šķietamu bezemocionalitāti uzlūkoju Marianu. Esmu nogurusi dusmoties, taču joprojām pamanos sajust tumšās emocijas iezogamies manā apziņā katru reizi, kad viņu redzu.
- Teiti jau jūs gaida. Mans palīgs aizteleportēs tevi turp un pārliecināsies, ka viss noiet gludi. – Mariana pavēsta, bet es viegli nosmīnu. Pārliecināsies, ka viss noies gludi? Tas nu noteikti neietilpst manos plānos.
Es spēru pāris soļus uz priekšu, apstādamās pretī tik ļoti nīstajai personai. Par spīti bailēm es spēju izdabūt no sevis pašpārliecinātu, viegli izaicinošu izteiksmi. Es nu nebūšu tā, kas Marianas priekšā tēlo pārbiedētu trusīti.
- Esmu pārliecināta, ka Teiti novērtēs tavu devumu. – Čukstus izdvešu. – Vari gaidīt drīzu pateicību.
Sieviete tikko manāmi sarauc pieri, bet es demonstratīvi pagriežos pret teleportu un pamāju, lai viņš ķeras pie lietas. Laiks nomainīt vienu neciešamu personu pret citu.
***
Pirmais, ko es sajūtu, ir aukstums. Ledains gaiss apņem ķermeni un tas acumirklī pārklājas ar zosādu, man notrīcot.
Esmu pilī. Acis nopēta milzīgo zāli, augstās, greznās kollonas, ornamentiem klāto grīdu un statujas. Cauri lielajiem arkveida logiem pilī nāk blāva gaisma, tomēr tumšie zāles toņi to gandrīz pilnībā apņem, radot iespaidu, ka ir jau vakars, ne diena. Acīmredzot Teitiem nepatīk gaišas krāsas.
- Te nu mēs atkal tiekamies. – Kāda skanīga balss aiz muguras nosaka, liekot manai sirdsdarbībai acumirklī kļūt vairākas reizes straujākai. Apmetusies otrādi es uz brīdi sastingstu. Džonatans, kurš gan cits tas var būt?
Vīrietis ir ģērbies dārgā, ideāli pieguļošā uzvalkā. Žakete ir garāka par ierasto, padarot viņa jau tāpat garo un kalsno augumu vēl izteiktāku. Mati ir ieveidoti uz vienu pusi un pils krēslā atspīd. Nesteidzīgā, tomēr elegantā solī mags piesoļo pie manis.Vien tagad es ieraugu, ka viņam aiz muguras, zāles galā, uz trepēm ir sastājušies vēl pāris cilvēki, kurus es nespēju atpazīt.
- Laipni lūgta Teitu klanā. – Viņš izdveš, nostādamies soļa attālumā no manis. Puskrēslā allaž gaišās acis izskatās krietni tumšākas un bīstamākas. – Tavās jaunajās mājās.
Es tikko manāmi paceļu lūpu kaktiņu, neuzdrošinādamās pārraut acu kontaktu. – Šaubos gan.
Džonatans klusi iesmejas. – Saprotu, tu nu nebūsi no tām, kas tik vienkārši to pieņems. Neuztraucies, tas ātri mainīsies. Šeit tu jutīsies un burtiski būsi princese.
No šadas domas vien es notrīcu. Vai viņš tik tiešām pilnā nopietnībā uzskata, ka tas notiks? Ka es tik vienkārši ar to samierināšos? Ka es precešos, likšos gultā ar viņu?
- Vai tu domā, ka es tā vienkārši ļaušu tev kāpt tronī, kurš pieder tavam brālim? – Jautāju, dedzinādama viņu ar skatienu. Acīmredzot viņš ir uguns drošs, jo vīrietis neliekas ne zinis par maniem mēģinājumiem spēlēt pašpārliecināto sevis versiju. Pat vairāk, es redzu kā pelēkajās acīs iezogas rotaļīga dzirksts, it kā mana uzvedība būtu vien spēlīte, kuru viņš ir noskaņots uzvarēt.
- Ak, baidos, ka Damians zaudēja savas tiesības uz troni krietnu laiciņu atpakaļ. – Džonatans nicinoši izdveš. – Teitus vadīšu es. Un tu.
Manas lūpas kļūst par plānu svītriņu. Pašpārliecinātība šajā balsī ir spējīga likt noticēt izteiktajiem vārdiem. Vienalga, ka es apzinos pretēju, vienalga, ka es zinu taisnību. Šie vārdi liek sevī klausīties, tie atņem spēju sakarīgi domāt. Es zinu, ka esmu nobloķējusi savu prātu no mentālās maģijas iedarbības, bet Džonatanam tas nav nepieciešams, viņš ir spējīgs radīt līdzīgu efektu ar pliku vārdu palīdzību.
- Mans tēvs un mana māte bija vēlējušies tevi redzēt jau šķietamu mūžību. – Viņš nosaka, norādot uz pāri, kas ir piesoļojuši tuvāk un tagad vēro mūs abus. Vīrietis, kura vārdu es atminos esam Henrijs Teits, ir jau tuvs pensijas vecumam cilvēku gados. Arī viņš ir uzvalkā, tomēr viņa ķermeņa uzbūve vairāk līdzinās Dominika, ne Džonatana. Viņam ir plati pleci, stūraini vaibsti. Āda ir tikpat bāla un nedzīva kā jaunākajam dēlam, arī pelēkās acis liekas identiskas. Mati jau sāk atkāpties un ir skaidrs, ka brūnais tonis nav nekas cits kā krāsa – vadonis noveco, taču izmisīgi cenšas to slēpt. Džonatans ir vienīgais dēls, kurš pēc Teita domām var ieņemt troni un var redzēt, ka pats tēvs ir jau noguris no šīs nastas. Es esmu atslēga uz to.
Blakus stāv smalka sieviete, krietni jaunāka par savu vīru. Rudi mati, zaļas acis un sejas vaibstiem pilnīgi neraksturīgi stingrs skatiens. Ja viņa spētu smaidīt, ja viņa spētu izstarot vismaz kādu siltumu, viņa būtu neiedomājami gaiša un pievilcīga, bet troņa vara liek sievietei izskatīties pēc ledus lēdijas.
Dīvainā kārtā es uzlūkoju abus vecākus ne no skatījuma “šie ir Teitu klana valdnieki” vai “šie ir Džonatana vecāki”. Nē, vienīgais, par ko es spēju domāt, ir tas, ka šobrīd vēroju Dominika vecākus, cilvēkus, no kuriem viņš aizbēga pat nesasniedzis pilngadību. Ar to ir pietiekami, lai es saprastu, ka man šie cilvēki nepatīk.
Es atkal uzlūkoju Džonatanu, cenšotiet iedomāties viņu kā savu vīru. Nē, šī doma jau pašā saknē liekas pilnīgi nepareiza.
- Nevajag tā baidīties. – Vīrietis izdveš, nepareizi iztulkodams manu izteiksmi. – Tu un tavs raksturs ir lieliski tiks galā ar valdīšanu.
Nākamais troņmantinieks pieliecas tuvāk un ar ledainajiem pirkstiem satver manu zodu, piepaceļot to un neatstājot citu iespēju kā vien skatīšanās viņam acīs. - Tu lieliski tiksi galā ar manas sievas lomu.
No šiem vārdiem mana rīkle izkalst un man jāsakopo visi spēki, lai tūliņ pat nesabruktu uz grīdas. Velns parāvis, kā viņš spēj atstāt uz mani tādu iespēju? Pat tagad, kad manā kabatā ir dūzis, es jūtos kā zaudētāja.
Neskatoties uz to, es nenovēršos un beidzot izlemju nospēlēt savu trumpi.
- Paskaties uz mani. - Pusčukstus izdvešu.
Šķiet, man ir izdevies neiespējamais – Džonatans apmulst. Uz sejas parādās nedrošs smaids. – Es uz tevi skatos.
- Nē, PASKATIES uz mani. – Atkārtoju, īpaši akcentējot vārdu “paskaties”. Beidzot viņš saprot ko domāju un sejā iezogas viegla baiļu atblāzma. Viņa smadzenes, kuras nekad nav bijušas no tām muļķākajām, ir uztvērušas draudus, ir sapratušas, ka kaut kas nav kārtībā. Plakstiņi tiek divas reizes samirkšķināti, un es izmantoju iespēju, lai atkāptos tālāk – teleporta virzienā, kurš visu vēro ar bezemocionālu izteiksmi. Jācer vien, ka īstajā brīdī viņš “pamodīsies”.
Džonatana acis pārslīd pāri manam augumam, pārmaiņas pēc īsti neievērojot to. Pustumsā es ļoti labi saskatu brīdi, kad viņš nervozi norij siekalas un ieskatās man sejā.
- Tu esi tukša.
Tukša? Nē, esmu pilna, vienkārši tu meklē nepareizo. Cits cilvēks, tāds kā Dominiks, redzētu mani pašu, redzētu manu patieso būtību. Džonatans... Džonatans redz vien sevi interesējošo – maģiskās rezerves.
- Tu tikko apvainoji visu manu bagāto iekšējo pasauli. – Saldā balsī nosaku. Beidzot es sajūtu, ka arī es varu regulēt šīs spēles noteikumus.
- Kam tu atdevi visu savu maģiju? – Mags jautā, joprojām nespēdams atiet no šoka.
- Varu pateikt vienu – no šīs personas tu bērnus nedabūsi.
Beidzot es ieraugu vīrieša sejā kaut ko izņemot neticību un šoku. Dusmas. Te nu tās ir.
- Jūsu klans lauza savu solījumu un apmānīja mūs! – Džonatans iekliedzas, vienā brīdī pamezdams savu ierasti mierīgo tēlu. Es speru soli atpakaļ un ieķeros teleporta rokā.
- Īstais brīdis vākties prom, ja negribi pārvērsties par pankūku. – Pačukstu pretī. Tajā pašā brīdī Džonatans aizsūta mūsu virzienā man nezināmu maģiju.
