- Viņi mūs atradīs pēc pāris minūtēm, visas ielas tiek pārbaudītas. – Rebeka pavēsta, nervozi skatīdamās aiz ēkas stūra. Es un Daniels esam nošļukuši uz ietves, nespējot atrast sevī spēkus pakustēties. Logans satraukti vēro acis aizvērušo Danielu un vieglītēm slidina īkšķi pār puiša plaukstas pamatni.
- Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es negribu redzēt Teitu mantinieku vēlreiz. Ar pagājušo tikšanās reizi pietika visai dzīvei. – Pavēstu Loganam, uzlūkojot nakts zvaigznes virs galvas. Kāpēc man tā neveicas šajā dzīvē?
- Ticu gan. Es dzirdēju, ka visu Teitu vājā vietā ir lepnums, viņi esot ļoti augstās domās par sevi. – Puisis izdveš, liekot man pasmaidīt. Jā, šajos vārdos ir daļa taisnības. Pat Dominiks… pat viņš brīžiem sirga no kā līdzīga. Lai cik ļoti viņš to negribētu atzīt, audzināšanu vīrietis saņēma no Teitiem. Mags gan paspēja pazust no klana pirms viņi pilnībā izbojā vīrieti.
- Jā, tā varētu teikt. – Apstiprinu. – Viņi ir gudri, bet, kā zināms, gandrīz visu gudrinieku vājā vieta ir lepnums un nespēja atzīt savas kļūdas.
- Viņi nāk! – Rebeka strauji nošņācas. Aizmirsusi pārgurumu es strauji pielēcu kājās un Danielam tas izdodas gandrīz tikpat ātri. Ilgi nedomājuši, mēs sākam skriet pretējā virzienā, paši īsti nezinādami kurp. No šīs vietas nav izejas, mēs nevaram mūžīgi skriet prom. Visi to saprot, bet neviens nesaka skaļi.
- Pa labi! – Logans nokliedzas un mēs strauji metamies sāņus, jo priekšā mūs sagaida sargu grupa. Paiet īss brītiņš, kad no citas puses mūs apstādina vēl viena grupa. Mēs atkārtoti griežamies pa labi, tad pa kreisi un… ieskrienam taisni lamatās. Šķiet, sargu skaits šeit ir strauji audzis. Man nav citu izskaidrojumu tam, ka visur ir vieni vienīgi sargi. Mēs jau gribam skriet atpakaļ, kad ceļu aizšķērso arī tur. Mēs esam slazdā.
- Ilga gan bija tava brīvība. – Logans klusi nokomentē, nelaizdams vaļā Danielu, it kā viņš būtu mazs bērns, kurš jāaizsargā.
- VIŅI IR TE! – Viens no sargiem nokliedzas, liekot man iekšējo novaidēties. Vai viņiem nebūtu jābūt manā pusē? Kāpēc visi ir pret mani? Vai tiešām Marianai izdevās pierunāt sargus, lai viņi mani apstādina un tādējādi nodrošina manu pazušanu no klana?
- Kāpēc es neesmu pārsteigta, ieraugot jūsu četrotni? - Pēc brīža es sadzirdu līdz sāpēm pazīstamu balsi. Mariana ir klāt, tāpat kā mans aizkaitinājums. Šķiet, abi ir saistīti.
- Dementjeva jaunskungs, jūs gaida nepatikšanas par maģijas izmantošanu, lai atbrīvotu ieslodzīto. – Mariana izdveš, nostādamās iepretim Danielam. Puisis sakož zobus, tomēr nebilst ne vārda. Puķpodi uz tuvākās palodzes viegli sakustas, bet gandrīz uzreiz mitējas, viņš atgūst kontroli pār maģiju un savām dusmām. Es nespēju viņu vainot, arī es pati labprāt tagad nomestu gāzes bumbu Marianai uz galvas. Viņa mani grib aizsūtīt pie Teitiem, pie Džonatana, cilvēka, kuru ienīstu pat vairāk nekā viņu pašu (tas nozīmē ļoti daudz ko). Es noskurinos no domas vien.
- Vediet viņus visus uz kamerām, katru savā. Tiksim galā ar visiem pārējiem vēlāk. – Mariana izdveš, pievēršot savas tumšās acis man. Uz lūpām rotājas indīgs smaids. – Izbaudi savas pēdējās stundas kā neprecēta meitene.
