- LAIDIET MANI ĀRĀ! – Jau simto reizi nokliedzos, no visa spēka ietriecot dūri durvju metālā. Nekā. Atbildē skan vien klusums. Es nopūšos un aizkaitināti uzlūkoju ēnu apņemto telpu. Ir jau nakts, gaismas ir izslēgtas, bet tas nenozīmē, ka es tik vienkārši došos gulēt. Nē, es daru vienu un to pašu – kliedzu, cenšos tikt ārā, tad padodos, brītiņu veros griestos ar tukšu skatienu, un atkal atgriežos pie kliedzieniem.
Kā viņi nesaprot? Es nedrīkstu atkal tikties ar Džonatanu! Es nevaru kļūt par viņa sievu, un pilnīgi noteikti es nekļūšu par viņa bērnu māti. Nē, nē, nē. Džonatans ir pretīgākais man zināmais cilvēks, mans kuņģis met kūleņus vien no atrašanās blakus, nerunājot jau par ko vairāk. Es joprojām nespēju aptvērt kā divi brāļi var būt tik dažādi. Protams, arī Dominiks nav nekāds “zaķītis”, arī viņš brīžiem ir aukstasinīgs un bezemocionāls, bet tas izpaužas pilnīgi savādāk, tas neliek aktivizēties manam vemšanas instinktam.
Mariana bija teikusi, ka pēc norunas viņiem būtu mani jāatgādā pie Teitiem līdz manai dzimšanas dienas. Tas neatstāj īpaši daudz iespēju – palikusi ir tikai rītdiena, kas savukārt nozīmē, ka man tūliņ pat jātiek prom no šejienes. Rodas likumsakarīgs jautājums, uz kuru diemžēl man nav atbildes – kā tikt ārā?
Telpā ir vien tualete, metāla gulta ar plānu matraci un neliels logs ar restēm ārpusē. Elektroniskās durvis ir aizvērtas un var tikt atvērtas tikai no ārpuses.
Izmisuma dzīta es noslīdu uz grīdas, atspiežot dunošo galvu pret mitro sienu. Ko darīt? Kā es vispār nonācu šajā situācijā? Marianai būtu mani jāsargā, viņa deva solījumu Dominikam un tagad pati to lauž. Sākumā es tik tiešām domāju, ka viņa ir stingrs cilvēks, tādēļ arī tāda attieksme pret mani, bet tagad kļūst skaidrs, ka tam nav nekāda sakara ar raksturu. Viņa vienkārši mani ienīst. Kurš normāls cilvēks dzītu prom tāda nieka dēļ? Logans man bija stāstījis, ka vienu reizi viņš iemeta aizdedzinātu uguns bumbu atvērtā logā un tā nokrita tieši galda vidū svarīgas sanāksmes laikā. Tur bija visas klana autoritātes, tika nodedzināti svarīgi papīri, bet viņam nekas par to nebija – vien rājiens. Par ko tad mani tik ļoti nīst?
Dominik, kur tu esi?
Pirksti paši no sevis aizslīd līdz vīrieša dāvātajam kulonam – mazai sudraba saulītei. Viņš to bija man dāvājis vēl tajā laikā, kad dzīvojām Izraēlā, aizbildinoties, ka tas palīdzēs viņam noteikt manu atrašanās vietu, ja netīši teleportēšos. Tagad esmu te, bet viņš to jau zina. Viņš pats mani šurp nogādāja. Vai viņš vispār ir dzīvs? Ja nu es visas šīs dienas domāju par mūsu kopīgajām atmiņām, mūsu kopā pavadītajām dienām, jo zināju, ka mums nav lemts tikties. Ja nu tā ir dabiskā atlase – viens Teits mirst un viņa vietā nāk cits cilvēks – es?
No šādas domas es noskurinos. Ja Dominiks būtu miris, es to sajustu. Lai cik muļķīgi tas nešķistu, esmu droša, ka to sajustu, it kā mūs vienotu saikne vai kas tamlīdzīgs. Viņš nevar tā vienkārši nomirt bez manas ziņas. Viņš vispār nedrīkst mirt. Es zinu Dominiku, viņš ir izdzīvotājs. Pat Andrē, kurš ir krietni vecāks un gudrāks par mani, teica, ka Dominiks ir gudrs maita. Tādi nemirst.
Ar šādu domu es sāku runāt ar kulonu, pašas vārdiem atlecot no sienām un atgriežoties pie manis. Es lūdzu, lai Dominiks atgriežas, lai viņš izglābj mani no šī trako nama. Man ir vienalga, ka mana maģija nedarbojas, vienalga, ka runāju pati ar sevi – es vienkārši vēlos parunāt. Aizverot acis es gandrīz spēju iedomāties, ka viņš sēž netālu, uz gultas malas, un klausās, kā vienmēr. Dominiks nav runīgs, viņš reti atbild. Man atliek vien iedomāties kā viņš nosmīn, kad izdzird par manis nodedzināto picu, vai kā viņš sakniebj lūpas un sapurina garās lokas, uzzinot par izraisīto kautiņu. Viņš vienmēr atrada iemeslu, lai uz mani dusmotos, bet vairums gadījumu viņu kaitināja ne manis izdarītais, bet gan tā iespējamās sekas. Viņš vēlējās mani aizsargāt, bet es patstāvīgi tam traucēju. Viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par manu dzīvību, viņš tā izrādīja savas rūpes.
Skaņa, kas ir līdzīga spēcīgai krusai, nolīst gar logu. Es saraucu acis un izraujos no fantāzijām. Krusa? Es esmu Brazīlijā, kāda, pie velna, krusa?
Piesvempjoties kājās es palūkojos ārā pa logu un ieraugu četrus pazīstamus apveidus – Loganu, Danielu, Rebeku un Halku, kurš vicina savas divas astes, staigājot starp draugu kājām. Tagad es ieraugu arī krusas iemeslu – Logana rokās ir mazu akmentiņu kaudzīte. Viņi priecīgi sasmaidās, kad ierauga mani, un arī es pati neviļus atgūstu dzīvotsparu.
Logans kaut ko nočukst Danielam, un pēdējais tūliņ piekrītoši pamāj. Pāris roku mājienu un viņš izveido puscaurspīgu lodīti. Tai blakus parādās vēl viena. Pēc tā Daniels atsūta vienu no tām pie manis un tā bez problēmām iziet cauri sienai.
- Talija, tu mani dzirdi? – Logana balss jautā, un es nenovaldu laimīgus smieklus. Tie tik tiešām ir viņi!
- Protams, ka viņa mūs dzird! – Daniels teju aizvainoti izdveš. – Mana maģija vienmēr darbojas.
Logans nomēda savu puisi un atkal pievēršas lodītei savā priekšā. – Talija, mums ir plāns. Drošības labad pakāpies tālāk no durvīm.
Ko? Ko viņi taisās darīt? Sirdī iezogas bažas – ja nu viņi kaut ko nolaiž grieizi un par to saņem sodu no Marianas? Viņa ienīst mani pietiekami, lai zem karstas rokas tiktu arī mani draugi. Man jau tāpat nav skaidrs, kas būs ar Rebku un Halku – cilvēku un kaķi, kuri šurp bija atvesti, lai kalpotu par manas labās uzvedības garantu.
- Labi. – Es tomēr izdvešu. Logans tūdaļ laimīgi pagriežas pret Danielu un uzliek roku puisim uz pleca, vienlaicīgi piekaļot skatienu viņa acīm.
- Atceries, tā ir tava maģija, ne Dementjevu. Tu neesi viņi. Tu esi spēcīgs pats par sevi, neatkarībā no savām saknēm. Tās neko nenosaka. – Puisis izdveš tik nopietnā tonī, ka es uz brīdi zaudēju runas spējas. Es guļu?
Daniels brīdi veras pretī, tad viegli pasmaida un samirkšķina acis. Acīmredzot Logans to uztver kā kādu zīmi, jo viņš atkāpjas mazliet tālāk, vienlaicīgi paķerot arī Halku (man par brīnumu, kaķis nesāk protestēt). Arī Rebeka pakāpjas tālāk, it kā atrašanās blakus Danielam būtu bīstama.
Sākumā es neko nemanu. Puisis ir aizvēris acis, galvu atliecis pret debesīm un rokas ir izstieptas ar plaukstas pusi uz augšu. Šobrīd es būtu gatava atdot visu, lai uzlūkotu šo skatu ar auras palīdzību. Ir pilnīgi skaidrs, ka notiek kas iespaidīgs, taču nav īsti skaidrs kas.
Vējš sāk aizvien mežonīgāk purināt puiša apģērbu, Halka divas astes tiek pūstas taisni uz atpakaļu, allaž pūkainā spalva ir pielaizīta un viņš izskatās pēc kāda supervaroņa, nopietnā sejas izteiksme to tikai papildina. Vēl pēc mirkļa vējam pievienojas lietus. Vienu sekundi tā ir vien smidzināšana, bet jau nākamajā uz trotuāra izveidojas peļķes un lāses neatstāj ne centimetru gluda ūdens. Un tad…
Zibens.
Te nu manas smadzenes beidzot saprot, kas notiek. Dementjevu īpašā spēja – kontrole pār laikapstākļiem. Viņi to pat bija izmantojuši pret mani. Tagad tas man palīdz. Danielam nevajag daudz laika, lai nomērķētu. Nākamreiz spēcīgs impulss caurstrāvo māju, satricinot tās sienas un pārbiedējot mani līdz nāvei. Pa durvju metālu īsu brīdi danco elektrības pavedieni, bet lampiņa, kura pat nebija ieslēgta, vienā brīdī vienkārši uzsprāgst, izkaisot stiklus pa visu istabu. Es pat īsti nepaspēju noreaģēt, un daži gabaliņi trāpa man uz plaukstām un kakla. No šoka es to tik tikko jūtu. Zibens trāpīja šajā mājā…
Pēkšņi kāds parausta durvis, un es atjēdzos, ka mani glābēji jau ir pazuduši un tagad ir pie durvīm. Skaņas maģija joprojām darbojas, un es dzirdu Logana klusos smieklus. Puisis nepalaiž garām iespēju izmēdīt Danielu. – “Mana maģija vienmēr darbojas”. Aplauzies, ģēnij?
Es neredzu Daniela seju, taču varu derēt, ka viņš nobola acis. – Te ir gan elektriskā, gan maģiskā aizsardzība. Esmu izslēdzis elektrisko, bet maģija nepazuda.
- O, maģiskie slēdži ir mana specialitāte. Dod man sekundi. – Logans izdveš. Nakts tumsā durvis iekrāsojas dzeltenīgas, tad zaļganas un galu galā krāsas izzūd, atklājot brīnišķīgu skaņu – slēdzenes atvēršanos. Vēl sekunde un durvis atveras. Manā priekšā stāv četrotne, kuru pat necerēju ieraudzīt.
- Jūsu pietura, jaunā dāma. – Logans nosaka, izstiepdams manā virzienā savu plaukstu. Es pasmaidu, pieķeros tai un tad mēs pazūdām, paskrienot garām bezsamaņā esošiem sargiem un pilnīgi izslēgtām sistēmām.
- Mums ir ideja.
Šie vārdi atrod savu vietu manā apziņā un dod cerību, ka viss vēl var būt labi.
