Un kā jūs man liksiet šo labot? Es neesmu nekāds burvis, vai ziniet... Labi, ņemu savus vārdus atpakaļ. Kaut kas kopīgs ar burvjiem, iespējams, man ir, lai arī liekas pilnīgi muļķīgi to atzīt. Talija ir oficiāli nojūgusies.
Atspulgā mani vēro cilvēks, kurš varētu nobiedēt jebkuru. Gaiši brūnie, saulē izdegušie mati spurojas uz visām pusēm, pilnīgi nopietni atgādinot putnu ligzdu. Zaļganbrūnās acis knapi turas vaļā, draudot jebkurā mirklī aizvērties un aizsūtīt mani uz sapņu valstību. Pat āda izskatās bālāka nekā ierasts. Dzīves mācība no Talijas - ejiet gulēt laicīgi. 90% gadījumu esmu zvirbulis – agri eju gulēt un agri mostos, taču pēc Seišelu salām mans iekšējais pulkstenis nojūdzās. Brīžiem gan man šķiet, ka pie vainas esmu es pati, ķermenis vien parāda simptomus.
Domīgu skatienu es vieglītēm aizskaru naktskrekla augšējo malu un pavelku to uz leju. Tagad skatienam atklājas vēl viena mistērija. Pirkstu gali pārslīd pār zīmējumu, kurš nu jau ir skaidrāk saskatāms tieši zem atslēgas kaula. Katrs pieskāriens liek cauri ķermenim skriet skudriņām. Līnijas savijās mazā, tomēr skaidri saredzamā attēlā. Tas neizskatās pēc tetovējuma vai hennas zīmējuma, drīzāk pēc saulē neiedegušas ādas.
Samirkšķinājusi acis, es atrauju pirkstus no dīvainās zīmes un atkal pievēršos sev. Ir ar ko strādāt, ir ar ko strādāt... Pulkstenis apgalvo, ka man ir vēl stunda laika, lai savestu sevi kārtībā pirms skolas. Labā ziņa – šodien nav vēstures!
***
- Endokrīnā sistēma nodrošina... –
Kāpēc cilvēki neprot lasīt klusi? Pēc piecām minūtēm nozvanīs zvans uz trešo stundu – bioloģiju, kurā plānojas kontroldarbs par iepriekšējā stundā apgūto vielu, tomēr es nespēju izlasīt ne vārdu, lai kāda klasesbiedra murmināšana mani nepārtrauktu. Kopš kuriem laikiem kāds vispār gatavojas kontroldarbiem? Laikam jau divpadsmitajā klasē motivācija mācīties liek pat visslinkākajiem paņemt rokās grāmatas. Vien Arvis ir spējīgs pretoties pārējo ietekmei – puisis sēž uz gaiteņa grīdas ar austiņām ausīs un neliekas ne zinis par ko citu.
- Talija, tu taču pateiksi man priekšā, vai ne? – Uz soliņa blakus sēdošā Līna jautā, liekot man iekšēji nolamāties. Teikt kaut ko priekšā bioloģijas stundā? Vai es izskatos pēc pašnāvnieces?
- Es nebiju iepriekšējā stundā, zinu vēl mazāk par tevi. – Attraucu, lai arī gluži patiesība tā nav. Pēc divpadsmitās klases es plānoju mācīties par ārstu, kas nozīmē, ka jau kopš astotās klases viens no mana brīvā laika pavadīšanas veidiem ir medicīnas grāmatu lasīšana. Bioloģija ir mana stiprā puse.
Spriežot pēc Līnas sejas izteiksmes, viņa man nenotic. Par laimi, šī neticība aprobežojas vien ar iešķību smīnu, un es tieku vaļā no izmisīgiem lūgumiem pēc glābšanas. Bioloģijas skolotāja ir pazīstama ar savu visai aso valodu – uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt skolēnus, kuri ne reizi nav saņēmuši no viņas lekcijas. Esmu viena no viņiem.
- Džozefīne, panāc uz sekundīti. –
Pirmo brīdi es nereaģēju, turpinādama pārskatīt grāmatas lappuses. Smadzenes tajā laikā apstrādā dzirdēto un vien pēc pāris sekundēm es apjaušu, kas ir runātājs. Dominiks! Laikam bija muļķīgi cerēt, ka vismaz šodien es būšu brīva no tām trako/magu padarīšanām. Pacēlusi acis, es ieraugu, ka skolotājs stāv metra attālumā un no augšas uz leju mani vēro. Tevis tikai trūka!
Skaidri apzinādamās, ka klasesbiedru skatieni ir pievērsti mums, es ātri nolieku pierakstus malā un sekoju viņam aiz stūra, kas ved uz ēdamzāli. Kad Dominiks pagriežas ar seju pret mani, es pārsteigti saprotu, ka skolotājs man uzdzen... ne gluži bailes, drīzāk viņš rada nepatiku, kura jaucas ar vēlmi turēties pēc iespējas tālāk no šī cilvēka. Iepriekš zeltainas acu tonis likās draudzīgs, taču tagad – draudošs. Tas ieslēdz manī sen piemirstu režīmu – nesatricināmību. Man gribas stāvēt kā sienai un neļaut ne vārdam vai darbībai sevi ietekmēt. Tu vakar iegrūdi mani ledainā dušā, kretīn. Negaidi no manis neko draudzīgu.
- Tev vajadzētu sākt savus treniņus jau šodien. – Vīrietis nosaka. – Pirmo laiku tu varēsi iztikt bez manas palīdzības. Gabriels īpaši daudz nerunāja par maģiju un tās kontroles veidiem, bet viņš pieminēja, ka visiem jaunajiem magiem tā ir obligāti jāsajūt, pirms vispār ķerties klāt pie praktiskās daļas. –
Es samirkšķinu acis. Man nav ne jausmas par ko viņš runā.
- Viņš teica, ka mazie bērni – magi, sēžas uz grīdas, aizver acis un pilnībā atbrīvo sevi no kaut kādām domām, skaņām. Šie bērni meklē spēju pirmsākumu, meklē, kur deg iekšējā uguns. Galvenais ir ticība, tad viss izdosies. –
Vai tam ir jāizklausās tik bezsakarīgi?
Saprazdama, ka kaut kādā veidā ir jāreaģē uz Dominika pamācību, es pārvēršu to visu par joku, kā jau tas vienmēr notiek tamlīdzīgās situācijās. – Piedod, esmu ateiste. –
Ups! Izskatās, ka man izdevās viņu sadusmot.
- Šodien pēc skolas tiec galā ar šo uzdevumu. – Vīrietis stingri nosaka, pirms nopētīt mani ar aizkaitinājuma pilnu skatienu un aiziet. Es pateicu vien 3 vārdus īsās sarunas laikā, taču ar to pietika, lai sabojātu skolotāja garastāvokli... Šķiet, es atklāju sevī jaunu talantu.
Tajā pašā brīdī noskan zvans uz stundu.
