Es biju pārliecināta, ka drīz vien pie manis ieradīsies Mariana un kāda čupiņa sargu, taču tas nenotika ne pēc stundas, ne pēc divām, ne nākamajā rītā. Tuvāk vakarpusei atnāca Logans, Daniels, taču ne viens, ne otrs nebija dzirdējis ne vārda par iespējamo manis aizvešanu. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet nākamajā dienā es pierunāju sevi doties uz treniņu. Mani gan tūdaļ sāka vajāt šaubas – ja nu viņi speciāli nogaidīja līdz pati atnākšu uz viņiem izdevīgu vietu? Ja kāds atnāktu uz māju, es uzreiz saspringtu, bet treniņš neradītu nekādas aizdomas no manas puses.
Lai nu kā, es atmetu visas šaubas tālāk. Galu galā esmu spēcīgākais mags pasaulē – kas gan mani spētu sagūstīt? Ar šādu domu es pārģērbjos, iedabūju sevī augļu salātu pārpalikumus no vakardienas un dodos uz treniņu.
Turpceļā es nemanīju neko aizdomīgu – mani joprojām pavadīja ar skatienu visi vīriešu un ne tikai dzimuma pārstāvji, daži mēģināja runāt, bet es sūtīju viņus patālāk. Neviens sargs neskrēja man pakaļ, nelūdza, lai sekoju uz kādu ielas stūri, kur var mani netraucēti atslēgt un ielikt maisā, kuru aizsūtīs pa pastu uz Angliju. Nekas aizdomīgs. Viss likās tik ikdienišķš, ka tas mani biedēja.
- Tu kavē. – Mani sagaida Enzo striktā balss. Vīrietis ir atspiedis pret vienu no sienām, rokas ir sakrustotas. Varētu pat teikt, ka viņš izskatās tāpat kā vienmēr. Es gan joprojām jūtu saspringumu viņa balsī, stājā, it kā viņu kaut kas satrauktu. Citos apstākļos es to nemaz neievērotu, bet tagad... varbūt man ir paranoja.
Netālu es ieraugu arī Andrē un... Mariana. Es acumirklī sajūtu kā ķermenis bailēs sasprignst. Ko viņa te dara?
- Kas notiek? – Jautāju, balsij esot nodevīgi uzbrūkošai.
- Mariana grib pavērot mūsu treniņus, redzēt tavu progresu. – Enzo attrauc, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Es gan to tā neuztveru.
Liekas, tā ir pārbaude. Mani uzreiz pārņem sajūta, ka viņa šeit ir, lai novērtētu mani, nospriestu, cik vērta esmu... Viņa pārdomā savus variantus un svarīgs aspekts ir arī mana spēja aizsargāt klanu. No šīs domas augļu salāti manā vēderā kļūst simtreiz smagāki.
Es novelku āra jaku un lēniem solīšiem pietuvojos pie pieciem manekeniem. Vakar es vismaz tikpat nodedzināju. Intuīcija gan saka priekšā, ka šoreiz to darīt nebūtu diez ko gudri. Man ir jāpierāda, ka esmu kara vērta.
Neciešu kādam kaut ko pierādīt. Parasti man ir pie vienas vietas ko citi domā, bet tagad...
- Tas pats, kas vakar? – Jautāju, spoguļa atspulgā vērojot Enzo. Treneris kaut ko brīdi pēta savās lapās, tad atkal pievēršas man un piekrītoši pamāj.
- Tieši tā. – Viņš izdveš. – Manekenos ir iestrādāti čipi, kuri reaģē uz elektrību. Tev vajag elektrizēt tos tikai tik daudz, lai tie sāktu pīkstēt. Nodedzis manekens neskaitās.
Es nobolu acis. Tīri teorētiski es to saprotu, ne jau es dedzināšu katru pretinieku, kuru satikšu, manis pašas interesēs ir tikai “atslēgt” viņus, taču, kad lieta nonāk līdz praktiskajai daļai, es jau atkal nodaru materiālo kaitējumu Salvadoru klanam. Manekeni nav bezmaksas.
Acis pievēršas gaužam nepievilcīgajam apveidam savā priekšā. Kāds ģēnijs centās to padarīt realistiskāku un piezīmēja klāt acis un muti. Ņemot vērā, ka tie ir vien divi punktiņi un taisna līnija zem tām, var nospriest, ka ar mākslu šajā klanā iet pašvaki.
Ja iepriekš es centos vairāk koncentrēties uz pašu uzdevumu, tad tagad es veltu visas pūles maģijas apslāpēšanai. Marianas skatiens dedzina manī caurumu un atgādina, ka es nedrīkstu darīt to pašu, ko vakar. Vienīgā vieta, kurā es negribu būt vairāk kā te, ir pie Teitiem. Esmu droša, ka Dominiks ne bez iemesla aizbēga. Džonatans ir... slikts cilvēks.
“Tagad, Talij, apslāpē maģiju tāpat kā sekundi atpakaļ apslāpēji dusmas. Džonatans ir pelnījis krietni nopietnākus vārdus savā adresē, bet man izdevās aprobežoties vien ar “sliktu cilvēku”. Atliek vien izdarīt to pašu ar maģiju,” pie sevis nomurminu.
Es aizveru acis un daru to pašu, ko esmu radusi darīt ar uguni – iedomājos mazu lodīti. Manekena centrā, tur, kur vajadzētu būt sirdij, no zila gaisa parādās elektrība. Parasti šeit arī sākas problēmas. Tikko es cenšos palielināt tās apmērus... Lellītei stundiņa ir situsi.
Tādēļ šoreiz es to daru tik niecīgiem piegājieniem, ka kaujā man jau sen būtu norāvuši galvu. Pietiek maģijai sāk ieplūst pārāk strauji, kā es to apstādinu un mēģinu vēlreiz. Tā reizi no reizes, atkārtojot vienu un to pašu līdz es to sadzirdu – tik ļoti kārotais signāls. Es pārsteigti atveru acis un ieraugu kā lelles krūtīs spīd zaļa gaismiņa.
- Jau labāk. – Enzo nokomentē, balsī ieskanoties slēptam priekam. Viņš bija satraucies, ka to nespēšu, bet es to izdarīju!
...
Varbūt nevajadzēja tā steigties ar secinājumiem.
Tikko es pasmaidu, beidzot saprotot, ka tas ir iespējams, mana sajūsma aizēno maģijas kontroli un... dzirskteles strauji nodedzina lelli un pat paspēj palidot pāris metrus tālāk, tik tikko izvairoties no pieskaršanās man pašai. Vien pēdējā sekundē es pilnībā “izslēdzu” maģiju un elektrība zūd, atstājot zāli ar deguma smaku.
Super.
Talij, tu proti atstāt iespaidu uz Marianu. Malacis.
