Ar dobju skaņu trauks ar popkornu atsitas pret koridora grīdu, izkaisot visu saturu pa paklāju un kurpju plauktu. Pati bļoda vesela un neskarta brīdi šūpojas pa labi, pa kreisi, pirms apstāties koridora vidū. Šajā brīdī tas gan mani uztrauc vismazāk. Tikko rokas kļūst brīvas, es pagrūžu durvis uz priekšu, no tiesas cerēdama, ka spēšu tās aizvērt nācēja deguna priekšā.
Nu jā, protams!
Dominikam mani centieni droši vien liekas smieklīgi. Vīrietim pietiek nolikt vienu roku uz durvju koka virsmas, lai nodrošinātu savu uzvaru. Lai kā es necenstos, lai vai kā es tās negrūstu, skolotājam izdodas tās vēl vairāk pavērt un teju bez piepūles ienākt koridorā.
Nevēlēdamās ne uz sekundi izlaist iebrucēju no acīm, es atmuguriski kāpjos atpakaļ – virtuvi, prātā jau pārskatīdama visus tajā esošos nažus. Es šaubos, ka pielietošu tos, bet sev pietuvoties neļaušu. Ej bekot, Dominik, mani tik viegli neiebiedēt!
Labi, es meloju. Esmu pārbijusies līdz pat matu galiņiem, taču tas nenozīmē, ka bailes mani apstādinās. Nē, par sevi es pastāvēt protu. Es vismaz tā ceru.
- Tu taču zini, ka šī skaitās kā iebrukšana? – Jautāju, kāpdamās vēl tālāk un tālāk. Dominiks nepaliek parādā, aizvien tuvodamies. Skatiens ir mierīgs, taču tajā redzās kaut kas draudošs un bīstams. Tas tā vien kliedz :”Esmu mierīgs, taču atliek tev spert vienu nepareizu soli, un es tevi norakšu.”
- Mēs nepabeidzām sarunu. – Vīrietis nosaka. – Tici man, arī es neesmu sajūsmā par to, ka man ir jāpiestrādā par auklīti. –
Auklīti? Vai es izskatos pēc trīsgadīga bērna?
- Nu tad ej prom, liec man mieru. – Iesaucos, pēkšņi mugurai uzduroties bāra letei. Slikti, ļoti slikti...
Par laimi, arī Dominiks apstājas. Mums abiem ir skaidrs, ka man nav kur sprukt – pa kreisi ir siena, aiz muguras lete, priekšā pats vīrietis. Es varētu mēģināt sprukt pa labi, taču tas nedotu nekādu dižo rezultātu. Skolotājs ir pārāk tuvu, lai es varētu tā mierīgi aizšmaukt.
- Es devu solījumu un plānoju to pildīt. –
Tik godīgs cilvēks, ka slikti metas.
- Es nekādu solījumu nedevu, tāpēc labāk pazūdi no manas mājas, pirms neesmu pasaukusi tēvu. – Draudošā tonī nosaku, balsī ielikdama visu savu pašpārliecinātību. Ko gan citu darīt, kad apzinies, ka tēvs šajā mājā nav bijis gandrīz 7 gadus? Lai viņu pasauktu, vajadzēs veikt telefona zvanu uz Izraēlu un iegādāties biļeti šurp. Labā ziņa – Dominiks to nezina.
Vismaz man tā šķita.
- Džozefīne, es lieliski zinu, ka tu dzīvo praktiski viena. –
NO KURIENES? Vai Rebekai būtu bijusi taisnība un tas trakais pa naktīm lavījās manā mājā? Šis jautājums tik ļoti pārņem apziņu, ka es nepievēršu nekādu uzmanību tam faktam, ka mani nosauca par Džozefīni. Atkal.
- Gabriels nodeva tevi manā apgādībā. – Dominiks jau simto reizi atkārto. Ir pēdējais laiks nomainīt platīti. – Nekontrolēta maģija ir postoša. 90% cilvēku, kuri to saņem, nomirst pirmās diennakts laikā. Atlikušie 10% netīši nogalina sevi paši, jo nespēj kontrolēt enerģiju. Vai to tu gribi? –
Es gribu, lai tu tinies lapās, kāpēc tas ir tik nesaprotami?
- Mani neinteresē nekas, kas ir saistīts ar Gabrielu, skaidrs? Nezinu, kas viņš bija, tomēr savas dzīves laikā viņš savārīja pamatīgas ziepes. Normāli cilvēki iet bojā slimību vai negadījumu laikā, nevis cieš no sērijveida slepkavām vīna pagrabos. Tavā vietā es aizmirstu par viņu pēc iespējas ātrāk un turētos no tā visa tālāk. Tajā skaitā arī no manis. – Aizkaitinājuma pilnā balsī attraucu. Brīdī, kad es pieminu slepkavu un vīna pagrabu, Dominika piere tikko manāmi saraucas, ļaujot uzreiz arī apjaust savu kļūdu. Neviens man nestāstīja par vīrieša nāves apstākļiem. Es tos redzēju sapnī.
- Lieliski, tu visu redzēji. – Vīrietis nosaka. – Un tagad iedomājies, ka visu to pašu izdara ar tevi. Iedomājies, ka tevi šādi moka, pirms atņemt pēdējās dzīvības paliekas un izdzēst no dzīvo aprindām. Cik nu esmu dzirdējis, pēdējās dzīvības sekundes ir sāpīgākās visā mūža. Un tieši tas notiks ar tevi, ja tu neiemācīsies kontrolēt maģiju un aizsargāt sevi no ienaidniekiem, kuri tā vien gaida izdevību, lai atņemtu tavu maģiju un pie reizes dzīvību! –
Pēdējos vārdus Dominiks izrunā jau krietni skaļākā tonī, vēl vairāk sadusmojot mani. Vienīgais, no kā man ir nepieciešama aizsardzība, ir viņš pats!
Atkal. Jau atkal es sajūtu dīvainos, no pakrūtes nākošos impulsus. Kā apstiprinot to, visi virtuvē esošie trauki un mazākie priekšmeti sāk trīcēt, gluži kā zemestrīces laikā. Šķīvji sitas vieni pret otru, krūžu malas saskaras . Izklausās pēc kādas ļoti neizdevušās simfonijas.
Biju tik ļoti iegrimusi sevī, ka Dominika pieskāriens mani pārbiedē. Pilnīgi negaidīti vīrietis mani satver aiz rokām un sāk steidzīgi stiept prom. Es tūliņ sāku protestēt, rauties ārā, taču tvēriens ir dzelžains, pat pārāk. Tas dara visai spēcīgas sāpes. Zilumi šķiet neizbēgami.
- Laid vaļā! – Veltīgi iesaucos, pirms vīrietis ieved mani... vannasistabā?
Ja iepriekš es biju vienkārši dusmīga, es domāju, ka Dominiks mani izvedīs no mājas vai vienkārši ievedīs citā istabā, kurā nekas nekritīs, tad tagad kļūst no tiesas bailīgi. Kāda velna pēc viņš mani nogādāja vannasistabā?
- NĒ, NĒ, NĒ!!! – Iesaucos, beidzot sākdama uztvert visu notiekošo. Vīrietis ieslēdz aukstā, nē, ledainā ūdens padevi. Sasodītais boileris nav noregulēts, tādēļ maksimālā un minimālā temperatūra dzīvām būtnēm nav derīga. Jau tajās retajās reizēs, kad es piemirstu to noregulēt, īsais mirklis liekas neciešams. Man nav ne mazākās vēlmes kļūt par ledus kluci! Kā pievienojoties manām bailēm, krūze ar zobubirstēm nokrīt no plauktiņa un izšķīst uz gaišās flīžu grīdas.
Ar visu savu ķermeni es raujos pretējā virzienā, tālāk no strūklas, kura pat no attāluma liek uzmesties zosādai. Dominiks neliekas traucēts, viņš vien mazliet spēcīgāk mani pagrūž uz priekšu un...
Elpa apraujas. Sākumā ūdens trāpa vien uz kakla, bet tad strauji izplešas pa visu blūzi, stindzinoši aukstajam audumam piekļaujoties ķermenim. Pusapzināti es jūtu, ka Dominiks mani atlaiž, bet esmu pārāk šokēta, lai kaut kā reaģētu. Es visa trīcu, tajā skaitā arī zobi, kuri ir spēcīgi jāsakož, lai tie neklabētu. Mati kā garas lāstekas krīt abpus sejai. Ņemot vērā ūdens temperatūru, tik tiešām ir jabrīnās, ka tās vēl nav pārvērtušās par ledu. Lāšu pakšķēšana apklust, liecinot, ka vīrietis ir izslēdzis sasodīto āliņģa režīmu.
- Šoreiz cieta tikai viena krūze. Nākošreiz tā var būt visa māja. – Apziņu sasniedz vārdi. – Un tu pati. –
Lai arī negribas neko vairāk kā sarauties mazā kunkulītī, es piespiežu sevi grīļīgiem soļiem izkāpt no dušas kabīnes. Tūliņ pa rokai izrādās dvielis, kuru es arī aplieku ap sevi, tādējādi slēpjot skatienam blūzi, kura, pateicoties dažam labam, tagad cieši piekļaujas ķermenim un neslēpj pilnīgi neko. Labu brīdi es nespēju pat vārdu izteikt. Ne tikai tādēļ, ka zobi neciešami klab, bet arī milzīgā emociju skaita dēļ. Nu, pirmkārt, esmu dusmīga. Pat nikna. Tomēr to visu mazliet mīkstina apstulbums. Es jūtos apmaldījusies. Ir grūti koncentrēties kādai domai.
- Tinies ārā no manas mājas. – Ir pirmais, ko es izdvešu. Balss skan tieši tik salti, cik es pati šobrīd jūtos. Dominiks sarauc uzacis, it kā nesaprastu tik vienkāršus vārdus. – Ja kādreiz notiks vēl kas tamlīdzīgs, es zvēru, ka uzspridzināšu māju, un parūpēšos, lai tu tajā atrodies. –
Lai arī redzu, ka Dominiks uztver manus vārdus visai nopietni – viņš man tic, no vietas nelūgtais ciemiņš tā arī neizkustas.
- Tev ir jāmācās. Tikai tad tu varēsi nodzīvot pietiekami ilgi, lai īstenotu šo plānu. –
Man ir nepieciešams mirklis, lai aplūkotu vīrieti. Vai visam notiekošajam tik tiešām ir tāds izskaidrojums? Vai tiešām Dominiks tagad saka taisnību? Cik liela ir iespējamība, ka viss notikušais ir... maģija? Liekas pilnīgi absurdi.
- Labi. – Nosaku un acumirklī apmulstu. Es tik tiešām to pateicu? – Atsūti manu Hogwartsas vēstuli, burvju nūjiņu, mantiju un visu pārējo pa pastu. –
Vīrietis, liekas, grib vēl kaut ko pateikt, taču es viņu pārtraucu. Iekšienē deg naids. Ja es redzēšu šo seju vēl kaut mirkli ilgāk, es tik tiešām uzlaidīšu māju gaisā. Neizdosies ar spējām – pielietošu ikdienišķākas metodes. – Ej prom. –
Un viņš to izdara. Dominiks aiziet, atstājot mani vienu vannasistabā. Zem kājām jau ir izveidojusies pieklājīga peļķīte un tā vēl mirkli turpina veidoties, man vienkārši stāvot un lūkojoties vienā punktā. Kas tikko notika?
