- Tici man, šī būs labākā nakts tavā dzīvē! – Rebeka nosaka, neslēpjot sajūsmu savā balsī. – Nu vismaz līdz brīdīm, kad tev beidzot parādīsies puisis. –
Es vien nosmīnu, mūzikai kļūstot aizvien skaļākai un skaļākai. Pēc brīža mēs jau nokāpjam no koka taciņas, kura bija šurp vedusi, un pēdas apņem smiltis. Pludmali norobežojošie koki paliek aizmugurē, tagad acis ierauga pavisam citu skatu – milzīgu ugunskuru, dejojošus cilvēkus, gandrīz melnus jūras viļņus, tumšas debesis un tajā izsētas zvaigznes. Vēl elpu aizraujošāku to visu padara mūzika. Es nespēju to atpazīt, taču tai bez šaubām ir lipīgi vārdi un izcils ritms, kurš acumirklī uzlabo garastāvokli. Teju neapzināti uz lūpām parādās smaids. Katrs solis jau atdzisušajās smiltīs liek aizvien vairāk iejusties vakarā atmosfērā.
- Tā, stop!
Es biju tik ļoti iegrimusi apkārtnes pētīšanā, ka pat nemanīju draudzeni, kura nostājās manā ceļā. Pēdējā mirklī man izdodas nobremzēt un pārmetoši viņu uzlūkot.
- Pirms mēs sāksim meklēt sev kavalierus, ir jāizdara divas lietas. – Rebeka nopietni paziņo. Es jau paveru muti, lai protestētu, taču, protams, man neviens nedod tādu iespēju. – Pirmkārt, tev ir kaut kas jāizdara ar to šausmīgo apģērbu. –
Ar "šausmīgo apģērbu" meitene domāja manus džinsa šortus un īso kreklu. Manā skatījumā jau tas ir krietni vairāk, nekā apkārtējiem vajadzētu redzēt, taču es jau sen esmu iegalvojusi, ka Rebekai ir pilnīgi citi standarti. Viņa pati šobrīd ir ģērbta ļoti... atklātā peldkostīmā, un esmu visai droša, ka pat tas meitenei šķiet pārlieku noslēgts.
- Nē, nē, nē. – Es tūliņ sāku protestēt, ieraugot draudzenes ciešo skatienu. Tas skaidrāk par jebkādiem vārdiem saka :"Ko gan no šī visa varētu novilkt?". – Mani audzināja par kārtīgu un kulturālu cilvēku. –
Rebeka jautājoši paceļ uzaci, liekot mums abām iesmieties. Labi, varbūt es mazliet pārspīlēju.
Pēc brīža draudzene pasniedzas pie manis un izjauc zirgasti. Saulē jau mazliet izbalējušie brūnie mati nokrīt abpus sejai un Rebekai ir nepieciešamas vien pāris sekundes, lai izveidotu no šī haosa kaut ko ciešamu. Draudzene vēl brīdi vērtē manu izskatu, bet galu galā padevīgi nopūšas. – Otrkārt, mums ir jāsadabū alkohols. –
- Vai tu tiešām taisies piedzirdīt nepilngadīgo? Vai manai personīgajai auklei vajadzētu ko tādu darīt? – Izaicinoši jautāju, lieliski zinādama, ka Rebeka apzvērējās par manu drošību un labu uzvedību. Es gan esmu visai droša, ka manai mātei ir pilnīgi vienalga vai es dzeru alkoholu tik ilgi līdz es neguļu kādā grāvī. Fakts, ka viņa atlaida savu septiņpadsmitgadīgo meitu uz otru pasaules galu kopā ar Rebeku – pilsētas lielāko ballētāju, runā skaidrāk par skaidru.
Meitene nobola acis. – Mazāk kā pēc četriem mēnešiem tu būsi pilngadīga... Ja pieskaitīt tos deviņus mēnešus, kurus tu pavadīji kā embrijs, un vēl tos 20 gadus, kurus tu... –
Pirms Rebeka ir paspējusi atklāt manas eksistences pirmsākumus, es metos bāra virzienā. Mana draudzene tomēr prot pierunāt.
Pusstundu vēlāk es un viegli iereibusī Rebeka ar ceturto kokteiļa glāzi rokās stāvam pie ugunskura un smejamies. Es jau sen esmu aizmirsusi iemeslu šiem smiekliem, taču vakars un patīkamā atmosfēra visapkārt vienkārši neļauj palikt nopietnai. Es vienmēr esmu bijusi mazo "tusiņu" fane, kad visi cilvēki ir pazīstami un mēs varam brīvi sarunāties savā starpā, taču šodiena ir īpaša. Jūra, ugunskura sprakšķēšana, dejojošie cilvēki... Es jūtos brīva.
- Talija, paskaties! – Rebeka iesaucas, norādīdama uz kādu vīrieti pāris metru attālumā. – Es jūtu, ka viņš ir mans liktenis! –
Pirms draudzene ir paspējusi izdomāt vārdus abu nākamajiem bērniem, es viņu apstādinu. – Tu jūti alkoholu savā galvā. Un, kas ir svarīgāk, viņš ir precēts. –
Meitenes skatiens apstājas pie laulības gredzena uz vīrieša rokas, un garastāvoklis manāmi sašļūk. – Es braucu uz šīm sasodītajām salām ar mērķi atrast savu sapņu vīrieti, kā tas parasti ir parādīts filmās, bet rezultātā iesprūdu šeit ar savu draudzeni, kuras dzīvē vienīgais vīriešu dzimuma pārstāvis ir suns un tas pats nomira jau gadus 3 atpakaļ. –
Es līdzjūtīgi pasmaidu. Rebeka vienmēr ir vērtējusi attiecības krietni augstāk nekā es pati. Viņa sapņo par savas lielās mīlas atrašanu un tic, ka katram cilvēkam pasaulē ir sava otrā pusīte. Viņa grib bagātas kāzās, trīs bērnus un mīlestību līdz kapam vai pat tālāk.
Sākot skanēt jaunai dziesmai, mēs uzreiz saskatāmies un uz lūpām parādās smaidi. Senā pagātnē mēs bijām lielas One Direction fanes, mēs pat braucām uz viņu koncertu Londonā un tieši šī dziesma bija viena no mūsu favorītiem. Rebeka nopietni apsvēra iespēju precēt vienu no grupas locekļiem, pie reizes paķerot kādu arī man. Cik gādīgi...
Tagad, protams, prioritātes ir pilnībā mainījušās, taču tas nemaina to faktu, ka dziesma ir iestrēgusi mūsu prātos uz mūžiem. Ķermenis neapzināti sāk kustēties līdzi mūzikai un vēl pēc mirkļa es jau pilnā kaklā dziedu līdzi piedziedājumam, ignorējot ugunskura dūmus, kuri kairina kaklu.
- I have loved you since we were 18
Long before we both thought the same thing
To be loved and to be in love
Rebeka uzjautrināti iesmejas. - Tu varētu dziedāt šo dziesmu, ja tev būtu 18 un tu kaut reizi būtu mīlējusi, tagad tā skaitās kā... -
Pirms draudzene paspēj mani nolamāt, pie mums pienāk kāds vīrietis, pēc skata aptuveni 30 gadus vecs. Jāatzīst, viņš ir visai pievilcīgs. Rebeka, šķiet, to ievēroja pirmām kārtām, tādēļ mani pat neizbrīna, ka sekundi vēlāk viņa jau ir ar acīm "ieķērusies" savā jaunajā upurī.
- Un kā jūs, skaistules, sauc? – Nācējs jautā ar visai spēcīgu akcentu. Acīmredzot es nogulēju to mirkli, kad viņš pateica savu vārdu.
Rebeka gan tūliņ parūpējas par mums abām. – Es esmu Rebeka, un šī ir mana draudzene Talija. –
Es pieklājīgu pasmaidu, vīrieša zilajām acīm pārslīdot pār mani. – Prieks iepazīties. –
It kā ar to nepietiktu, pie mums piesoļo vēl viens vīrietis, kuru iepriekš biju manījusi stāvam koku aizsegā un vērojot mūs. Lieki teikt, ka tāda uzmanība mani īpaši neiepriecina.
- Talija... – Jaunpienācējs atkārto, brūnajām, gandrīz melnajām acīm mani cieši vērojot. Un ar vārdu "cieši" es nedomāju neko labu – rodas iespaids, ka nācējs grib izdedzināt manī caurumu. It kā ar to nepietiktu, viņš skatās pavisām ne uz manu seju, bet gan nekaunīgi pēta ķermeni. Man nākas cīnīties ar dziņu iesist pa viņa pārlieku perfekto degunu.
Vīrietis ir tieši tāds, kādus parasti attēlo veiksmīgus biznesmeņus filmās – ģerbies šortos līdz ceļiem un baltā, puscaurspīdīgā kreklā, kura augšējās pogas ir vaļā. To visu papildina tumsnēja āda, melni mati un acis, kuras ir gandrīz tikpat tumšas. Kārtīgi apcirptā bārda padara jau tāpat izteikto žokļa līniju vēl asāku. Liekas, ar to var griezt gluži kā ar nazi.
– Vai tas ir ebreju vārds? – Vīrietis dobjā balsī jautā, acīm skraidot pa manu ķermeni.
Ej prom, maniak.
- Jā. – Nosaku, izspiezdama no sevis vēl vienu smaidu. Nopietni, kas par pēkšņu uzmanību?
Abi vīrieši saskatās, liekas, mēmi vienodamies par mūsu sadalīšanu. Man tas liek aizkaitināti sakost zobus.
- Mani sauc Gabriels. – Brūno acu īpašnieks nosaka un pastiepj roku sveicienam. Rebeka to tūliņ apņem, bet es vienkārši izliekos to nemanam. Uz Gabriela lūpām parādās tikko manāms smaids, kad viņš pasper vienu soli tuvāk.
Vai tagad tu nevarētu iet prom?
- No kurienes nākat? – Rebeka jautā, liekot man uz brīdi aizvērt acis. Tiešām, kāpēc mana draudzene ir tik komunikabla?
- Spānija. – Maniaks nr.1 atbild.
Maniaks nr.2, vārdā Gabriels, uzreiz pievienojas. – Brazīlija. –
Braukt no Brazīlijas uz Āfrikas austrumu daļu tikai, lai atpūstos uz salām, kurām līdzīgas var sastapt arī savā kontinentā? Bagātniekiem sava loģika.
- Jūs esat tādi karsti, mēs gan ziemeļnieces no Latvijas. – Rebeka pavēsta. Es knapi valdos, lai neiesmietos. "Karsti"? Nopietni, Rebeka? Liekas, divu pievilcīgu vīriešu klātbūtne ir pārāk...pārāk sajusmīnājusi meiteni. Nav svarīgi, ka viņi abi ir vismaz 10 gadus vecāki.
Nē, parasti es neesmu tik agresīvi noskaņota, vienkārši es neciešu cilvēkus, kuri iepazīstas ar vienu nolūku – ievilkt otru gultā. Vēl jo vairāk, tik vulgārā veidā. Gabriela skatieni nekādi neuzlabo manu nostāju. Vairs nespēdama tos ignorēt, es izaicinoši palūkojos pretī, cenšoties ielikt savās zaļajās acīs visu, ko vārdi neizsaka – beidz blenzt, pirms neesmu patiesi sadusmojusies.
- Piedodiet, ir jau vēls, es nu iešu. – Nosaku tonī, kurš skaidri un gaiši pauž manu nostāju – šī pazīšanās ir beigusies. Rebeka man velta iznīcinošu skatienu, tomēr skaļi nesaka ne vārdu, par ko esmu pateicīga. Pēc sekundes es jau pametu "fantastisko trijnieku" un dodos uz viesnīcu. Visu ceļu līdz izejai no pludmales mani nepamet sajūta, ka Gabriels dedzina muguru ar savu skatienu. Kad es pagriežos, lai pēdējo reizi uzlūkotu ugunskuru, es sastopos ar tām pašām brūnajām acīm, liekot pār muguru pārskriet skudriņām. Gabriel, tu, bez šaubām, esi pievilcīgs, bet uzdzen bailes.
Mūzikai un jūras šalkoņai aizvien attālinoties, mans aizkaitinājums ātri izplēnē brīnišķīga miera priekšā. Jau parīt manas brīvdienas beigsies un nāksies atgriezties mājās un, kas ir vēl ļaunāk, skolā. Tas nozīmē vien to, ka ir jāizmanto pēdējās dienas uz šīs salas, kurā, atšķirībā no Latvijas, spīd saule un laikapstākļi atbilst tam, ko cilvēki ir raduši saukt par vasaru. Šo divu nedēļu laikā mana ādas krāsa ir kļuvusi par vairākiem toņiem tumšāka, bet matu krāsa tieši otrādi – gaišāka. Neticas, ka...
Neticas, ka kāds man uzbruka. Es gāju pa šauru taciņu ceļā uz viesnīcu, atskanēja klusi soļi, un es pat nepaspēju noreaģēt, kad kaut kas sāpīgi atsitās pret galvu. Viss, tumsa apņēma mani savā varā.
"Bļāviens," bija mana pēdējā doma.
