Svešs Mantojums | 663

Daudzi rakstīja, ka nevar sagaidīt jaunas daļas, baidās novecot līdz laikam, kad stāsts beigsies . Tādēļ es nolēmu padalītes ar sava wattpad profila linku. Tur var atrast šo pašu stāstu, tikai tas ir uzrakstīts mazliet tālāk nekā spokos. Ja ir interese iečeko avotu.

Tālākie notikumi paiet kā miglā. Es atceros, ka mūsu pussamaņā esošos ķermeņus atbalstīja pret žogu, nemaz nesatraucoties par iespējamajiem garāmgājējiem. Es atceros, ka tajās retajās reizēs, kad es saņēmos atvērt acis, reizi no reizes man pretī vērās Džonatana pretīgais, pašapmierinātais smaids. Es atceros, ka viss ķermenis dūca. To pat nevarēja nosaukt par bezspēku. Nē, tas bija kas cits. Es... es nebiju droša, ka manī vēl ir griba cīnīties. Kas būtu, ja es tagad sāktu pretoties? Cik liela būtu iespējamība, ka man izdotos izdzīvot? Cik liela būtu iespējamība, ka šis neatkārtosies pēc dienas vai divām, kad mūs jau atkal atradīs?

Dziļš griezums plaukstā izrauj mani no filozofiskajām pārdomām un pār lūpām izlaužas kunksts. Kāpēc viņi nevarētu būt jauki vismaz tagad, manās pēdējās minūtēs? Spēju atņemšana ir sāpīgs process, viņi to zina. Tad kāpēc to visu padarīt vēl neciešamāku?

Pusapzināti es saprotu, ka Džonatans ir apsēdies man blakus. Tieši viņa ledainie priksti, tik citādi un ne-Dominiski, satver manu plaukstu un tieši šīs bezjūtīgās acis brīdi vēro zeltaino šķidrumu plūstam no atvērtā griezuma.

- Tavas asinis ir brīnišķīgas. – Viņš izdvešot, liekot man saviebties. Es zināju, ka magi ir dīvaini, bet “brīnišķīgas asinis”? Tas ir virs manas saprašanas robežas. – Tik daudz zelta, it kā tu būtu tīrradnis.

Džonatana skatiens lēnām novēršas no manām “brīnišķīgajām” asinīm un uzlūko mani pašu. Citos apstākļos es būtu tūdaļ novērsusies – es nevēlos pavadīt ne sekundi salā, kas pārņem ķermeni no šīm pelēkajām acīm vien, bet tagad jau man ir vienalga.

- Ne katrs mags spētu izturēt tādu daudzumu, nerunājot jau par cilvēku. Ja es neredzētu tevi savā priekšā, es pat pateiktu, ka tas ir neiespējami.

Es ņemu savus vārdus atpakaļ – man joprojām nav vienalga. Es negribu skatīties uz viņu, es negribu viņu dzirdēt. Tas padara nāves gaidas teju neciešamas, lai arī es zinu, ka trakākais ir tikai priekšā.

Manījis, ka pagriežu galvu sānis, Džonatans tūdaļ izstiepj roku un paceļ manu zodu, neatstājot citu izvēli kā vien skatīšanos acīs. – Es neesmu redzējis savu dārgo brāli gadiem ilgi, bet es viņu pazīstu, es zinu viņa vājās vietas. –

Man tā vien gribas nošņākties, ka viņam nav ne jausmas kas ir Dominiks. Viņam nav ne jausmas ko nozīmē būt brālim. Es, clvēks, kurš vienmēr ir bijis vienīgais bērns ģimenē, skaidri redzu, ka pēc brālīgām attiecībām te pat nesmaržo. Brālis nenogalinās otru brāli. Džonatans neko nezina.

Bet es klusēju. Viņš no manis neizdabūs ne vārdu.

- Viņa vājā vieta esi tu. – Pēc brīža Teits izdveš, aplūkojot mani kā interesantu paraugu zem mikroskopa. – Es atceros Damianu bērnībā, es atceros cik ļoti viņš ienīda magu ģimenes un atceros zvērestu nekad neprecēties un nemīlēt. Tad mans brālis bija tikpat garlaicīgs kā tagad – viņš vienmēr turēja savu vārdu. –

Kādā no braucieniem es biju runājusi ar Dominiku par magu ģimenēm un vīrietis teica, ka mīlestība maģijas pasaulē nepastāv. Laulības tiek slēgtas vadoties pēc sausa aprēķina. Toreiz man neizdevās uzzināt viņa paša domas par šo tematu, bet tagad... kāda pašai neizprotama iemesla dēļ es noticu Džonatanam. Pat Aleksandrs Dementjevs bija sacījis, ka Dominiks ir izdzīvotājs – viņam nav nepieciešams neviens cits.

- Un te nu es esmu desmitiem gadus vēlāk, vērojot pirmo Damiana lauzto solījumu. – Teits izdveš, pirkstam vieglītēm pārslīdot pār manu žokļa līniju. Manī nav lielākas vēlmes par atraušanos, bet es pavēlu sev būt mierīgai. – Nav jau tā, ka es varu viņu vainot. Grūti ir noturēties pretī tādam maģiskajam potenciālam un šai debešķīgajai, nu jau mazliet aptumšotajai aurai. –

Lai arī man pašai to negribas, vārdi iekaļas manā galvā. Cik liela ir iespējamība, ka viņš saka patiesību un es tik tiešām esmu svarīga Dominikam? Cik liela ir iespējamība, ka viņš taisa visu šo teātri vien tādēļ, ka baidās no mīlestības un cenšas būt uzticīgs kaut kādam muļķīgam bērna solījumam? Es ar acs kaktiņu spēju saskatīt Dominika siluetu pāris metru attālumā. Viņš ir pie samaņas, taču šaubos, ka ir spējīgs saprast apkārt notiekošo...

Bez šaubām Džonatans uzreiz ievēro manu skatienu. Viņš, šķiet, mana katru manu ieelpu, katru vēja izkustinātu matu šķipsnu. – Mans dārgais brālis jau sen ir parādījis savu attieksmi pret savu klanu, bet tu... –

Vīrietis pieliecas mazliet tuvāk, ne uz brīdi nepārraujot mūsu acu kontaktu un neļaujot to izdarīt man pašai. Es skaidri spēju dzirdēt savu mežonīgo sirdsdarbību krūtīs. Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram ir tāda ietekme uz mani. Mans organisms teju jūdzas no satraukuma un bailēm.

Džonatans pieliecas vēl mazliet tuvāk, pietiekami, lai es spētu saklausīt viņa čukstu un sajust pēc mentola smaržojošo elpu uz savas ādas. – Es labprāt redzētu tevi savā klanā. –

Ieturējis nelielu pauzi, viņš paliecas mazliet nostāk, lai varētu atkal uzlūkot manu seju. – Manī ir milzīga vēlme iet pretī tēva vārdam un atstāt tevi dzīvajos, bet es to nevaru, lai cik ļoti nevēlētos. –

- Tu, mana dārgā, esi sagādājusi mums pārāk daudz nepatikšanu. –

Teits uz brīdi novēršas no manis, lai uzmestu skatienu savam brālim, taču tā ir vien sekunde. Sekunde, kuras laikā es manu viņa sejā slikti slēptu apmierinājumu. Viņš nejūt ne kripatiņu nožēlas par gaidāmo Dominika nāvi.

- Diemžēl, šis romāns beidzas tā īsti arī nesācies. – Džonatans atkal pievērš man savu uzmanību. Es nepaspēju pat noreaģēt, kad mana plauksta ir stingri satverta. Vīrietis sāk skandēt vienus un tos pašus vārdus angļu valodā, ne uz brīdi neļaujot man palikt viņa skatiena nemanītai. Viņš analizē mani, vēro.

Paiet īss mirklis, kurā es nejūtu neko. Tad mirklis paiet un pār mani nāk viegls sāpju vilnis. Šobrīd tas ir tīri paciešams, taču es zinu, ka tas ir īslaicīgi – jo ilgāk tas notiks, jo sāpīgāk kļūs.

Man gribas padoties. Esmu nogurusi, garīgi izsmelta no patstāvīgās klejošanas. Varbūt nāve nav nemaz tik slikts variants. Manas spējas izglābs visu Teitu klanu – viņiem beidzot būs iespēja stāties pretī citiem. Emocijas manī sajaucas, neļaujot īsti saprast ko jūtu šajā sakarā, ko jūtu vispār. Apkārtne kļūst tāla un mazsvarīga...

Galva pagriežas uz sānu un atslīgst pret žoga malu. Es negribu redzēt Džonatanu. Skatiens vienkārši truli veras uz priekšu. Tas drīz beigsies, tas drīz beigsies. Es turpinu skandēt šos vārdus savā galvā, vienlaicīgi vērojot kārtējās valsts arhitektūru. Esmu tik tuva nāvei, bet joprojām nezinu kādā valstī atrodos. Mani vecāki... viņi nekad neuzzinās kas ar mani notika. Vai manu līķi atradīs? Vai varbūt mani sadedzinās, lai nepaliktu nekādas pēdas? Vai visu manu dzīvi tēvs uzskatīs, ka es ceļoju kopā ar savu līgavaini, bet mamma domās, ka esmu aizbēgusī meita, kura vienkārši bezatbildīgi aizlaidās no savas mājas, savas skolas, savas dzīves? Sāpes kļūst aizvien spēcīgākas un spēcīgākas, liekot sakost zobus – es neizdvesīšu ne skaņu. Nē.

Dominika vaids izrauj mani no transam līdzīgā stāvokļa. Acis ir pavērtas, tās nemierīgi veras sev priekšā, kā nespējot nofokusēties. Kad viens no magiem viņu satver, lai pārgrieztu plaukstu un sagatavotu “procedūrai”, Dominiks vāri paraujas prom. Pār vīrieša lūpām izraujas aizsmakuši vārdi. – Nenogalini viņu...

Un tad mūsu skatieni sastopas. Lai arī es skaidri redzēju, ka viņš nav spējīgs koncentrēties, tagad šīs skaistās, brūnās acis nepārprotami mani redz, viņš saprot, ka tā esmu es. Dominikam nekas nav jāsaka, es visu redzu viņa sejā.