Pēc tā strīda moteļa numurā daudz kas ir mainījies un, jāsaka godīgi, šīs pārmaiņas man galīgi neiet pie sirds.
Pirmkārt, manas un Dominika attiecības pārvērtās par tām, kuras es vēroju mammas un viņas kolēģu starpā. Nekādu smaidu, personīgu jautājumu. Nē, vairums gadījumu mēs izturējāmies kā svešinieki, runājām vien par svarīgāko, atstājot visu, kā teica Dominiks - “drāmu”, aiz muguras. Mags ir visai meistarīgs aktieris, tādēļ man ir grūti pateikt ko viņš jūt šajā sakarā, bet man ar katru dienu ir aizvien grūtāk. Es vairs nevaru pat viņu ķircināt, lai arī kādreiz tā bija mana mīļākā nodarbe. Pat vesels mēnesis bez interneta (mammai bija nervu sabrukums, kad viņa ieraudzīja manu 9.klases pagaidu liecību), bija krietni vieglāks nekā situācija, kurā atrodos šobrīd. Esmu iesprūdusi bezgalīgā ceļojumā kopā ar vīrieti, kurš izskatās kā izkāpis no žurnāla vāka, un esmu spiesta viņa sabiedrībā uzvesties normāli. Lielākais sods manā mūžā! Protams, es varētu pati izprovocēt Dominiku, sākt atkal jokot, uzvesties kā jau esmu radusi, tomēr arī man ir savs lepnums, kuram pāri nevēlos kāpt. Es nebūšu tā, kas lūgsies pēc viņa uzmanības. Ej bekot, Dominik.
Lai nu kā, nākamajā dienā pēc strīda man izdevās gūt pāris atbildes. Pirmām kārtām vīrietis savā ļoti nemākulīgajā veidā atzina savu kļūdu un manu “izcilību”. Precīzāk, viņš teica, ka nebija novērtējis mani pietiekami augstu. Gabriels neizvēlējās mani vien par skaistām actiņām (it īpaši ņemot vērā, ka tās ir kaut kādā dīvainā zaļganbrūnā tonī). Es izgāju atlasi un tiku atzīta par garīgi spēcīgāko meiteni visās Seišelu salās, lai ko tas arī nenozīmētu. Dominiks nebija īpaši daiļrunīgs, bet cik nu man izdevās saprast, tas nozīmē, ka man ir stingrāk izteikts raksturs un ir krietni grūtāk likt man darīt kaut ko, ko negribu. Mans skolotājs, kā jau vienmēr neticot maniem spēkiem, pielietoja pārāk mazu maģijas daudzumu un pats par to samaksāja. Tas gan ir piedodami, ņemot vērā, ka pirms tam viņš bija cīnījies ar Kongo magiem un ārstējis mūs abus.
Runājot par Gabrielu... Pēc magu “tikšanās” Libānā, man īsti nebija laika, lai apdomātu visu notikušo, bet, kad tas notika, manā atmiņā atausa Aleksandra un Dominika saruna. Spriežot pēc Dementjeva vārdiem, tieši mans ceļošanas pavadonis ir vainojams maga nāvē. Kad es par to ieminējos, Dominiks vien izvairīgi nomurmināja kaut ko par tā mazsvarīgumu. Es gan to tik viegli neatstāja un drīz vien atklājās arī pārējie fakti. Lai arī vīrietis īpaši ar to nelepojas, viņš ir “karaliskās” ģimenes atvase, kas nozīmē arī plašus sakarus. Viņam izdevās uzzināt par Gabriela atrašanās vietu, aizsūtīt turp sava klana cilvēkus, lai tie viņu “pamedī” un nogudrina. Plānos bija, ka Salvadoru sagūstīs un turēs līdz Dominika ierašanās, bet brazīlietim bija citi plāni. Es. Man joprojām nav skaidrs kāpēc esmu dzīva vai vismaz ar spējām, un tas mani arī biedē. Ja nu vienu dienu Dominiks nolemj, ka ir redzējis pietiekami? Ja nu vienu dienu es palieku sev svešā valstī viena, bez spējām vai pat bez dzīves? Viņam nesagādāja nekādas problēmas kaut ko pamainīt koijotu smadzenēs, lai tie vairs nespētu pieņemt cilvēcīgo veidolu. Nedomāju, ka viņam būtu diez ko grūtāk ielīst manā galvā un pavēlēt labprātīgi atdot spējas. Jautājums - Kāpēc tas joprojām nav noticis?
Nedēļa likās velkamies mūžību un paskrienam sekundes laikā vienlaicīgi. Mēs turpinājām braucienu, taču veselas divas reizes magi pamanījās uzzināt mūsu atrašanās vietu. Pirmajā reizē ķīnieši apstādināja mūsu mašīnu, otrajā mani nakts vidū pamodināja Dominiks un paziņoja par krievu tuvošanos. Par lami, abos gadījumos mums izdevās tikt cauri sveikā, lai arī ar katru reizi manā prātā aizvien skaļāk kliedza balstiņa, sakot, ka kādreiz tas viss beigsies par labu pretiniekiem. Jā, Dominiks turpina mani apmācīt, es turpinu apgūt maģiju, taču ar to tik un tā nepietiek. Es nevaru pāris mēnešos iegalvot visu, kas prasīja Gabrielam 45 gadus (kad uzzināju viņa vecumu, es vēl vismaz stundu nespēju to pieņemt – kā Gabrielam, kurš izskatās uz 30, var būt 45???).
Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no bezmērķīgas skriešanas.
