Melno Rozi no rīta bažīgi pamodināja mājkalpotāja. Kamēr meitene vēl gāja skolā, tas bija diezgan ikdienišķs notikums, bet tagad viņa šādu aktivitāti nebija piedzīvojusi jau apmēram gadu. Melnā Roze jau piktojās un gribēja uz Mariju sabrēkt par traucēšanu nelaikā, tomēr viņai pietika saprāta ieklausīties mājkalpotājas sakāmajā.
- Atvainojiet, sinjorita Suaresa, bet ir atnācis sinjora Suaresa asistents, sinjors Kaldena. Viņam ar jums kaut ir ļoti svarīgs runājams. - Padzīvojusī sieviete satraukusies klāstīja. Redzēdama, ka meitene ir pamodusies, viņa piebilda: - Nabaga bērns! Man ļoti žēl, ka tā notika ar sinjoru Suaresu. Es tik ļoti jūtu tev līdz!
Melnā Roze piepeši vēlreiz saprata, ka ir palikusi bez tēva. Pareizi, viņa taču sapnī vēl un vēl bija redzējusi, kā lodes, asinīs šķīstot, ietriecas tēvā un kā viņš sabrūk bez dzīvības uz grīdas kaut kur aiz rakstāmgalda. Šobrīd, kad policija bija prom no mājas, vajadzība domāt par izmeklēšanas panākumiem vai neveiksmēm bija mazliet piemirsta, acu priekšā bija mājkalpotāja, un tas tēva bojāejas kontekstā lika vairāk pievērsties jautājumiem `kas būs tālāk`.
Vai Marija paliks pie Melnās Rozes kā mājkalpotāja? Ja ne, tad kā meitene tiks galā ar sadzīves lietām? Nāksies pašai darīt visu pašai, vai meklēt jaunu mājkalpotāju? Vai Melnajai Rozei būs nauda, ko maksāt mājkalpotājai par darbu? Nu labi, tēvs bija bagāts un meitene šo bagātību, jādomā, mantos. Bet vai Marija maz gribēs palikt pie sinjoritas Suaresas, zinot to, kā sinjorita laiku pa laikam pret viņu bija izturējusies?
Šie jautājumi vēl nebija paspējuši zibens ātrumā līdz galam izskriet caur meitenes galvu, kad parādījās jau nākošiais - ko gan sinjors Kaldena no Melnās Rozes grib? Nu labi, risināsim jautājumus pēc kārtas.
- Paldies, Marija! - Meitene noburkšķēja, un izskatījās, ka mājkalpotāja ir pārsteigta, laikam viņa jau bija sagatavojusies saņemt uzbrēcienu. - Pasaki lūdzu sinjoram Kaldenam, ka es tūlīt nākšu, tikai ātri ieskriešu dušā.
- Bet viņš teica, ka jautājums ir ļoti svarīgs un steidzams! - Marija iebilda.
- Uzvāri viņam kafiju. Ja tas nelīdz, padejo viņa priekšā ar slotu. - Melnā Roze, uz brīdi atguvusi savu ierasto izmejoši nicīgo toni, atcirta un nozuda vannas istabā. Mājkalpotāja noplātīja rokas, grūtsirdīgi nopūtās, pārmeta krustu un devās lejā uz virtuvi vārīt sinjoram Kaldenam kafiju.
Melnā Roze principā pazina sinjoru Kaldenu. Šis sirmais kungs ar brillēm un vienmēr nevainojamo uzvalku strādāja tēva izdevniecībā un mēdz diezgan regulāri viesoties Suaresu savrupmājā. Tiesa, tā gan gandrīz vienmēr bija nevis saviesīga, bet gan biznesa viesošanās. Kamēr Melnā Roze vēl bija maza meitene, viņa sauca sinjoru Kaldenu par tēvoci Havjeru, bet tēvocis Havjers savukārt reizi pa reizei viņai atnesa kādu saldumu vai mantiņu, bet vēlāk, kad Melnā Roze sāka kļūt par dumpīgo pusaudzi, viņu ceļi krustojās aizvien retāk un retāk.
* * *
- Labrīt, sinjorita Suaresa! - Sinjors Kaldena sveicināja Melno Rozi, kad viņa beidzot pēc dušas ienāca viesistabā. - Vispirms atļaujiet man izteikt līdzjūtību sakarā ar tēva nāvi.
- Atļauju. - Viņa pavīpsnāja un tūlīt pat sevi izlaboja. - Tas ir, paldies.
- Man tiešām žēl, ka man bija jānāk šurp. - Vīriets nopūtās. - Bet ko tur padarīsi, tāds darbs. Labi, ķersimies uzreiz pie lietas. Jūs droši vien zināt, ka es esmu Suaresu izdevniecības finanšu direktors, un jau ļoti sen palīdzu – tas ir, palīdzēju – sinjoram Suaresam, jūsu tēvam, žurnāla biznesā. Un, bez lielīšanās varu teikt, ka esmu – ak, jau atkal, biju! - sinjora Suaresa labā roka. - Viņš uz brīdi apklusa.
- Jā, un? - Melnā Roze parāva uz augšu uzaci.
- Ja sinjors Suaress būs lēmis, ka žurnāls nonāks jūsu rokās, es ar lielāko prieku kļūšu par jūsu labo roku, un no visas sirds, cik nu tas būs manos spēkos, palīdzēšu saglabāt un attīstīt žurnālu.
- Ja sinjors Suaress būs lēmis? - Meitene nesaprata. - Vai tad man mantojums nepienākas automātiski?
- Jūsu tēvs bija sastādījis testamentu. - Tēvocis Havjers atbildēja. - Bet pat es nezinu tā saturu. Un teorētiski pastāv iespēja, ka viņš savus īpašumus, tai skaitā žurnālu, ir novēlējis kādam citam.
- Bet kam gan? - Melnā Roze piepeši sajutās kā ar aukstu ūdeni aplieta. - Tēvam taču nekādu citu radu nav. Kam gan viņš vēl to visu novēlētu?
- Nezinu. Bet kā cilvēks, kas ar sinjoru Suaresu ir strādājis kopā vairāk nekā 20 gadus, es labāk kā jebkurš pazīstu viņa dīvainības un tāpēc gluži vienkārši vēlos jūs draudzīgi brīdināt, sinjorita. Kad iesiet uz testamenta nolasīšanu, esiet gatava jebkam.
- Pastāsiet lūdzu tuvāk par tām tēva dīvainībām. - Meitene saausījās.
- Ko tu gribi dzirdēt? - Sinjors Kaldena paraustīja plecus. - Sinjors Suaress bija žurnāla sirds un dvēsele. Visu to informāciju, kas tika drukāta žurnālā, viņš izraka pats. Mums jau nemaz tādu kārtīgu žurnālistu štatā nav. Tikai tie, kas uzraksta rakstus tā, lai tie būtu lasāmi. Viss nāca no sinjora Suaresa, pat fotogrāfijas.
- Mans tēvs taču nebija nekāds paparaci! - Melnā Roze iebilda. - Viņš taču neskraidīja apkārt, fotografēdams!
- Nē, neskraidīja gan. - Finanšu direktors pasmaidīja. - Ja sinjorita grib kvalificētu minējumu, tad es domāju, ka viņam gluži vienkārši bija ārkārtīgi labi kontakti ar cilvēkiem, kuriem bija zināmi slavenību netīrie noslēpumi vai iespēja viņus nofotografēt. Tā teikt, ziņotāju tīkls. Kuru viņš gadu gaitā bija izveidojis un uzturējis.
Meitene brīdi klusēja, cenzdamās sagremot jaunu informācijas gūzmu.
- Bet ja tā ir taisnība, ko jūs sakāt, - viņa beidzot ierunājās, - tad mums būs pilnīgs bezcers saglabāt žurnālu – gadījumā ja es to mantošu. Jo tēvs šos kontaktus visdrīzāk ir paņēmis sev līdzi kapā.
- Vai arī viņam tie glabājās kaut kur labi paslēpti vai noglabāti. - Sinjors Kaldena paraustīja plecus. - Negribu uzstāt. Bet ja jums ir aizdomas, kur tie varētu atrasties, es jums ieteiktu tos pameklēt. Citādi es nezinu, kā mēs saglabāsim žurnālu – nu tad, ja jūs to mantosiet. Var gadīties, ka mums nākošajā numurā gluži vienkārši vairs nebūs ko rakstīt. Nu, kaut kā jau mēs tās lappuses aizpildīsim, bet lasītāji neizbēgami agrāk vai vēlāk pamanīs starpību. Un tad žurnāls bankrotēs. Kas tad man, es kā finanšu direktors darbu atradīšu. Bet man būs žēl, ka tāds ieguldītais darbs un plaukstošs bizness būs palaists vējā.
Melnā Roze pierkrītoši pamāja ar galvu. Viņa piepeši sāka saprast, kas būtu varējis atrasties sudrabainajā koferītī. Ja tēvocis Havjers nemuld, un viņas aizdomas par koferīti ir pareizas, tad tā varētu būt atslēga uz nodrošinātu nākotni.
Līdz ar to jautājums `kā būs tālāk` daļēji bija atbildēts, sinjors Kaldena bija šeit un gatavs palīdzēt.
- Par šīs mājas, personāla un citām izmaksām nesatraucies, kamēr žurnāls turas virs ūdens, es par tām parūpēšos. Par sinjora Suaresa bērēm, protams, arī. - Tēvocis Havjers pasmaidīja. - To, ka ūdens draudēs smelties mutē, mēs pamanīsim laicīgi, vismaz pāris mēneši mums rezervē būs. Tā ka ļaunākajā gadījumā nelaime neiestāsies pilnīgi negaidīti. Tas laikam arī viss. - Viņš piecēlās kājās. - Ā, par testamentu. To nolasīs, jādomā, rītdien, šodien visdrīzāk jums dos ziņu, cikur un kur tas notiks. Uz pasākumu nav olbigāti jāģērbjas ļoti smalki, bet pieklājīgi gan. Tur cita starpā varēs noskaidrot visādus juridiskus jautājumus, tais skaitā, piemēram, kā likumīgi atvērt seifu. Varbūt avotu kontakti glabājas tieši tur.
- Kas notiks, ja žurnāls būs novēlēts kādam citam, ne man? - Meitene vēl painteresējās.
- Tad es labākajā gadījumā mēģināšu izsist jums kaut kādas dividendes. - Sinjors Kaldena paraustīja plecus. - Tas ir, regulāru procentu no žurnāla ienākumiem. Bet tikai aiz manas cieņas pret sinjoru Suaresu. Mēs esam potenciālie partneri biznesā, bet nekas daudz vairāk. Te būs mana vizītkarte, un uz redzēšanos.
- Vēl viens, kurš ir precējies ar žurnālu. - Melnā Roze noburkšķēja zem deguna, kad tēvocis Havjers bija izgājis pa durvīm. Viņa devās uz ēdamistabu, kur Marija jau gaidīja, gatava iztapīgi piedāvāt meitenei brokastis. Vajadzēja ātri paēst un tad piezvanīt Kantaresam, lai noskaidrotu, kā virzās uz priekšu izmeklēšana.
- Sinjorita Suaresa, kā tagad tālāk būs? - Mājkalpotāja, lauzīdama rokas, bažīgi jautāja, kamēr meitene steidzīgi ēda brokastis.
- Kas tieši? - Melnā Roze izlikās, ka nav sapratusi jautājumu. Viņiai vienkārši gribējās, lai tieši Marija ir tā, kas pirmā izrāda interesi par iespēju palikt kalpot Suaresu namā.
- Ar mani. - Marija nodūra skatienu. - Es labprāt paliktu šeit strādāt.
- Un kas tev traucē? - Sinjorita Suaresa nespēja atbrīvoties no ieraduma paņirgāties par mājkalpotāju.
- Jūs reizēm izturaties pret mani tā, it kā negribētu, lai es šeit strādāju. - Mājkalpotāja ievaidējās. - Bet es mīlu šo māju, es mīlēju sinjoru Suaresu, lai dievs mielo viņa dvēseli, un mīlu jūs sinjorita, kaut arī jūs reizēm esat ļoti nejauka. Es negribu mainīt darbu, jo kas zin, varu nonākt vēl sliktākā mājā.
- Tu vari palikt. - Melnā Roze nevērīgi izmeta. - Tu jau arī man esi gandrīz kā ģimenes loceklis. Un kamēr vien man pietiks naudas, ko maksāt tev algu, es priecāšos, ka tieši tu strādā pie manis.
- Ak, paldies, sinjorita Suaresa! - Marija atviegloti uzelpoja. - Lai dievs jūs svētī!
