Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
16

Uz ceļa, kur viss bija sācies, haotiski turpināja rībēt atsevišķi šāvieni, bet gaisā jautās degošas gumijas un plastmasas, kodīga pulvera dūmu un sāļa nāves smaka. Melnā Roze pie iespējas ātri atskatījās pār plecu, un caur koku un krūmāju biežņu varēja redzēt atblāzmojam liesmām. Acīmredzot tur dega sašautās mašīnas.

Miesassargs diezgan stabili turējās kādus metrus 15 vai 20 aiz viņiem, bet tad, kad viņi vēl nebija attālinājušies no savas mašīnas vēl pat par metriem 100, atkal noskanēja jau kaut kur dzirdētā skaņa, ar kādu lode trāpīja cilvēkam, un meitene atskatoties paspēja vien saskatīt to, kā miesassargs pakrīt zemē.

- Sinjor Alvares, - viņa aizelsusies uzrunāja donu Karlosu, - jūsu miesassargu laikam sašāva!

- Pie dirsas! – Narkobarons, tāpat aizelsies, atcirta. – Ātrāk, ātrāk! – Un turpināja raut Melno Rozi sev līdzi.

Manis pēc, viņa paspēja vien nodomāt. Ne jau man to miesassargu vajag.

Pēc brīža Melnā Roze atskatījās vēlreiz un bez pārsteiguma secināja, ka miesassargs tā arī nav uzradies. Un fakts, ka viņa ir palikusi ar donu Karlosu divatā, meitenei piepeši sāka likt nožēlot, ka viņa nav paņēmusi ieroci no Pedro – diez vai narkobarona šoferis staigāja neapbruņots. Jo ja viņa būtu to paklusām paņēmusi... tad tagad varētu nekaunīgi iešaut Karlosam mugurā, paņemt no viņa seifa atslēgu, un mēģināt pēc tam to notirgot Hosē un Mariannas bandai apmaiņā pret savu drošību. Melnā Roze nešaubījās, ka tieši viņi ir tie, kas bija sarīkojuši šo slēpni narkobarona bandas mašīnu ceļā.

Piepeši dons Karloss apstājās. Ceļu uz leju aizšķērsoja vairākus metrus dziļa krauja, kuras apakšā dzīvespriecīgi čaloja neliela akmeņaina upīte.

- Sasodīts! – Narkobarons nošņāca. – Kā lai te tiek lejā?

Kamēr viņš novērtēja drošas nokāpšanas iespējas, Melnā Roze saprata, ka viņa varētu iztikt arī bez šaujamā... Ilgi to apdomāt laika nebija, dzelzs bija jākaļ, kamēr karsta. Meitene dziļi ievilka elpu no visa spēka pagrūda donu Karlosu uz priekšu.

Vīrietis īsajā lidojumā aprauti iekliedzās, un tad, ar pretīgu `pļekš` piezemējies uz vēdera akmeņos, apklusa.

Tagad varēja cerēt uz to, ka vajātāji, atraduši dona Karlosa līķi, nevienu citu vairāk nemeklēs – beigu beigās tieši viņš noteikti bija galvenais uzbrukuma mērķis, ja neskaita portfeli, kura te nemaz nebija... kaut gan, vajātāji taču nezin, ka portfeļa te nav, viņi tikpat labi var iedomāties, ka kāds, kurš bijis kopā ar narkobaronu, to ir paņēmis un aiznesis nezināmā virzienā, un tas nozīmē, ka vajāšana var turpināties. Sasodīts!

Melnā Roze, satraukumā trīcēdama, steidzās meklēt drošāku ceļu lejup, un par laimi tāds arī turpat blakus atradās, kur vien daļu ceļa varēja bez sevišķa riska nolekt lejā un pārējo – nošļūkt vai nu uz kājām vai arī uz dibena, ja neizdotos uz tām noturēties.

Nokļuvusi lejā, meitene, laipodama pār akmeņiem, steidzās pie dona Karlosa un pa ceļam saprata, ka viņš vēl joprojām ir dzīvs. Vīrietis klusēdams stiepa roku pēc zeltītā revolvera, kas kritienā bija no tās izslīdējis, un Melnā Roze, nešaubīdamās ne mirkli, no visa spēka uzmina uz rokas ar kāju.

Akmeņos iespiestā roka skaidri dzirdami nokrakšķēja, dona Karlosa ķermenis noraustījās kā krampjos. Viņš noplātīja muti gluži kā zivs uz sauszemes, bet nekādu skaņu neizdvesa..

Pacēlusi no zemes vīrieša ieroci, meitene ar grūtībām iestūķēja to bikšu kabatā, un ķērās pārmeklēt viņa kabatas. Viņa labi atcerējās, kurā kabatā dons Karloss bija noglabājis seifa atslēgas, un tās ātri vien pārceļoja uz Melnās Rozes jakas kabatu. Pārējās lietas, kas varētu atrasties narkobarona kabatās, meitenei neinteresēja, un, beidzot noņēmusi kāju no vīrieša rokas, viņa sāka prātot, ko darīt tālāk.

Gribējās pabeigt iesākto, bet Melnā Roze, izvilkusi no kabatas ieroci, tomēr nevarēja saņemties likt to lietā. Viena lieta bija it kā nejauši (tā vismaz viņa varētu mēģināt melot pati sevi) nogrūst donu Karlosu no kraujas, bet pavisam cita – nogalināt viņu, skatoties acīs. Nu vai gandrīz skatoties acīs, jo galvu vīrietis uz augšu necēla.

Kamēr meitene domāja, narkobaronam pēc plaušu atsišanas beidzot tomēr izdevās ievilkt elpu, un izelpā viņu parāva uz klepu. Vīrietis piepeši izklepoja asinis, notašķīdams ar tām akmeņus sev priekšā. Daži pilieni trāpīja arī uz Melnās Rozes zābakiem. Viņa gan steidzās palekt nost, bet bija jau par vēlu.

Dons Karloss izklepojās, tad ar sēcienu ievilka gaisu un turpināja klepot. Ar asinīm. Par laimi, klepus tomēr pamazām mitējās, un vīrietis, pacēlis galvu, paskatījās uz Melno Rozi ar ciešanu pilnu skatienu.

Acīmredzot meitenes sejā viņas nodomi bija lasāmi kā atvērtā grāmatā, un narkobarona sejā ciešanām pievienojās bailes.

- Lūdzu! – Viņš ar mokām izstomīja. – Nevajag... man ir... – un vārdi atkal pārgāja klepū. Izklepojis jaunu asiņu porciju un kārtējo reizi ar mokām ievilcis gaisu, vīrietis turpināja. - ...vesela istaba naudas. Es varu padarīt tevi stāvus bagātu... – un atkal klepus.

Ja tā bija patiesība, izklausījās vilinoši. Bet tad pagalam plāns, kurš paredzēja darīt galu atkarībai no narkobarona. Un nedrīkstēja aizmirst arī uzbrucējus, kuri droši vien bija tepat netālu – kaut arī slēpņa vietā vēl joprojām brīdi pa brīdim rībēja šāvieni, tātad, iespējams, tur vēl kāds turpināja kauju.

- Miljardu dolāru! – Klepum pārejot, dons Karloss steidzīgi iestenējās. – Tikai par to, ka tu apžēlosies par mani! – Un atkal jauna klepus lēkme, jaunas asinis. Varbūt viņš pēc brīža nomirs pats saviem spēkiem? Nē, diez vai, nezāles tik viegli neiznīkst.

- Tu draudēji izpostīt manu dzīvi! – Melnā Roze atcirta, padevusies kārdinājumam iesaistīties diskusijā. Balss drebēja un neizklausījās tik draudīgi un pārliecināti, kā viņai būtu to gribējies. – Es to nepiedošu! – Un meitene notēmēja revolveri pret narkobarona galvu.

Kabatā iezvanījās telefons. Melnā Roze izbrīnīta to izvilka un ieskatījās ekrānā. Zvanīja Marianna. Tagad?

- Hallo? – Atbildējusi uz zvanu, viņa piesardzīgi pielika telefonu pie auss. Dons Karloss, galvu pacēlis, klusēdams vēroja, kas būs tālāk.

- Esi lūdzu tik laipna un met šaujamo zemē. – Marianna runāja klusinātā balsī. – Kādu gabalu nostāk no sevis.

- Ko? – Meitene automātiski pārjautāja, kamēr dzirdētais ceļoja līdz viņas smadznenēm. Tur tas ātri apstrādājās un uzģenerēja secinājumu, ka Marianna Melno Rozi šobrīd visdrīzāk ka redz, un meitene pārsteigta pārlaida skatienu pār kraujas augšu, cenšoties tur kādu saskatīt. Bez panākumiem.

- Nomet ieroci... – Balss klausulē atkārtoja, un meitene, sapratusi, ka variantu nav, paklausīja. Saruna pārtrūka.

Kraujas augšā sakustējās krūmi, un no tiem iznāca cilvēks ar klusinātu automātisko ieroci rokā, ģērbies maisveidīgā džungļu kamuflāžā no galvas līdz kājām. Kamuflāžas maska sedza arī seju. Ātri novērtējis lejā tikšanas iespējas, cilvēks izvēlējās to pašu ceļu, kādu bija mērojusi Melnā Roze, un paturēdams meiteni acīs, piesardzīgi kāpa un šļūca lejā.

Nonācis lejā, cilvēks pienāca pie Melnās Rozes, pacēla no zemes narkobarona revolveri un uzmeta ievainotajam īsu vērtējošu skatienu.

- Es skatos, tu ātri progresē! – Cilvēks ierunājās Mariannas balsī, un Melnā Roze nevarēja saprast, vai tā ir ņirgāšanās vai kompliments. Bet tas arī īsti nebija svarīgi.

Marianna iestūķēja dona Karlosa revolveri sev aiz uzkabes vestes, piespieda uz tās novietotu, ar grūtībām saskatāmu pogu un kaut ko klusi ierunājās, gluži kā runādama ar sevi. Brīdi parunājusies, viņa beidzot atkal pievērsās Melnajai Rozei un narkobaronam.

- Tā nu laikam sanāks, ka es iznīcināšu tevi pirms tava biznesa. – Marianna uzrunāja donu Karlosu. – Nekas, gan es to kaut kā pārdzīvošu. Kur ir portfelis?

 Autors: 9K116 Suaresu dzimtas noslēpums 50
0
16

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa Duraks recidivistsMedaļa Duraks recidivistsMedaļa Duraks recidivists
  SAMSS 14.09.17 07:19
 
0
0