- Jūs tiešām grasāties iemest jūrā mana tēva portfeli? – Kad Enrike bija prom, Melnā Roze painteresējās.
- Nē. – Dons Karloss atbildēja. – Es neesmu tik stulbs. Bet es gribu, lai viņi domā, ka es plānoju tā darīt un ka es tā izdaru. Tāpēc, ja vien viņi man nepieteiksies ātrāk gatavībā portfeli izpirkt, tad mēs astoņos vakarā no mana ofisa ar acīmredzami nopietnu apsardzi pārbrauksim uz jahtas rezerves piestātni, deviņos vakarā dosimies jūrā, izmetīsim pamatīgu apli un griezīsimies atpakaļ. Ar to arī šī operācija beigsies, un, ja viņi mūs novēro – par ko es esmu diezgan pārliecināts – tad viņi būs pārliecināti, ka portfelis patiešām ir iemests jūrā un zudis.
Kaut nu viņi tomēr izlemtu samaksāt par portfeli, meitene prātoja. Ja to it kā iemetīs jūrā, tad narkobarons nekādu izpirkuma naudu nesaņems un arī viņa paliks bez savas daļas.
- Ja viņi negribēs vai nespēs maksāt, - dons Karloss turpināja, - bet joprojām vēlēsies par katru cenu portfeli iegūt, tad viņiem nāksies spert izmisuma soli un mēģināt to pārtvert ar spēku. Tas nozīmē, uzbrukt vai nu jahtai – tāpēc es sūtīju cilvēkus vaktēt veikalus, kuros var nopirkt akvalangus - vai nu mums pa ceļam uz to. Tas ir, ja viņiem vispār izdosies noskaidrot, kur jahta atrodas un kā mēs uz to brauksim. Bet mēs būsim tam gatavi! – Un viņš uzsita ar dūri pa galdu.
- Un es gribu, lai tu šo dienu pavadi kopā ar mani. – Pēc īsas pauzes narkobarons turpināja. – Tā teikt, ja gribi nopelnīt savus procentus, piedalies procesā, ja ne savādāk, tad vismaz klātesot.
Melnā Roze neko neatbildēja, daļēji tāpēc, ka iemeslu izrādīt sajūsmu viņa neredzēja, un intuīcija teica, ka kategoriski atteikties tāpat nesanāks un līdz ar to novedīs tikai pie bezjēdzīga kašķa ar tik varenu cilvēku, kāds bija dons Karloss. Un arī priekš sevis meitene nespēja noformulēt, grib viņa piedalīties pasākumā vai nē. No vienas puses, operācija noteikti solījās būt interesanta, it īpaši, ja Mariannas un Hosē puse tomēr pieņems izaicinājumu – tādu vai savādāku – un veiks kādas pretdarbības narkobarona plānam. No otras puses, operācija varēja izvērsties ļoti bīstama, un, ko tur liegties, Melnajai Rozei bija drusku bail, ka viņa nenokļūst kādā apšaudē pa vidu.
Prātojot par to, ko gan portfeļa tīkotāji varētu iesākt, viņa neviļus pievērsās domām par Hosē. Nez, kur viņš tagad ir, un ko dara? Dona Karlosa cilvēki bija intensīvi, bet neveiksmīgi medījuši Mariannu, un Melno Rozi mazliet mulsināja, ka līdzīgas medības netiek vērstas pret Hosē.
Bet tad meitene atcerējās novērotāju automašīnu, kuru vakarnakt abi ar Hosē bija redzējuši stāvam pie savas savrupmājas, un piepeši viss nostājās savās vietās. Hosē intensīvi netiek medīts tāpēc, ka viņam joprojām seko novērotāju brigāde un, tātad, dons Karloss par to, kur šobrīd puisis atrodas un ko dara, ir informēts labāk nekā pati Melnā Roze. No šejienes arī absolūts intereses trūkums...
* * *
Liels bija Melnās Rozes pārsteigums, kad restorāna telpā, kur viņa joprojām sēdēja kopā ar donu Karlosu un viņa miesassargiem, ikdienišķi ienāca sadrūmis policijas priekšnieks Kantaress vēl drūmāka neiztrūkstošā Esperansas pavadībā. Meitenei pār muguru jau notecēja auksti sviedri – jo ej nu zini, kas tagad tālāk notiks, policisti visus arestēs, vai arī sāksies masveida šaušana ar līķu kaudzēm... Iztēle jau uzbūra ainas, vienu par otru briesmīgāku.
Tomēr no tā nenotika pilnīgi nekas. Dons Karloss un Kantaress sasveicinājās kā veci draugi, tiesa, Esperansa klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis un ar visu savu izskatu uzskatāmi demonstrēja, ka viņš šeit neatrodas pēc savas gribas un ka viņš labprāt visus šeit klātesošos, Melno Rozi ieskaitot, labāk redzētu sēžam cietumā.
Dons Karloss tikmēr ar saimnieka cienīgu žesti pieaicināja viesmīli un pavēlēja atnest uzkodas un atspirdzinājumus.
- Sinjorita Suaresa! – Kantaress pieklājīgi sasveicinājās arī ar meiteni, it nemaz nebrīnīdamies par to, ka ir viņu šeit un šādā kompānijā ieraudzījis, bet Esperansa tikai gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu, tik daudz, lai nebūtu klajš ignors.
Redzot nosacīti nepiespiesto tikšanās atmosfēru un to, ka neviens nevienu netaisās arestēt vai nošaut, Melnā Roze nomierinājās un atviegloti uzelpoja, prātodama, ka ja šitā turpināsies, viņai drīz vajadzēs sākt dzert nervu zāles.
- Huan Alberto, vai zināji, ka mums ir lieciniece vakardienas slaktiņam sinjora Valleho savrupmājā? – Narkobarons, uzrunādams Kantaresu vārdā, nedaudz izsmējīgi jautāja. Sak, es esmu izdarījis daļu tava darbā, paskaties uz sevi, kāds losis tu esi. – Sinjorita, pastāstiet, lūdzu, arī sinjoriem policistiem to pašu, ko stāstījāt man. Nebaidieties, jums par to nekas nebūs. Mums interesē noķert slepkavas un teroristus, lai pilsētā arī turpmāk būtu miers, nevis sprādzieni un līķu kalni.
Pie šiem vārdiem Esperansa uzmeta donam Karlosam īsu skatienu, kurš nepāraprotami tulkojās kā `kurš nu gan par to runātu` un `tev pašam vajadzētu degt ellē, nevis sēdēt cietumā`, un, ja ar skatienu varētu nogalināt, tad narkobarons jau būtu pagalam. Bet tad Esperansas uzmanību novērsa viesmīlis, kas bija piesteidzies ar uzkodām un atspirdzinājumiem.
- Lūdzu, cienājieties! – Dons Karloss uzrunāja klātesošos. – Esiet mani viesi!
Kantaresam nebija divreiz jāsaka, viņš nekavējoties ķērās klāt uzkodām ar lielu azartu, bet Esperansa par galdu nelikās ne zinis – izskatījās, ka viņš ne tikai deg nepacietībā dzirdēt, kas tad Melnajai Rozei būs sakāms, bet arī turpina demonstrēt to, ka nenolaidīsies līdz tam, lai ēstu cienastu no bandītu galda.
Ievilkusi dziļāku elpu, meitene vēlreiz pastāstīja par notikumiem dona Rudolfo savrupmājā un par to, kā uzbrucēji piedalīja viņai apsargus – Hosē un Mariannu.
Kad viņa savā stāstā tika līdz tam, ka Marianna izdomāja izlikties par mājkalpotāju, Kantaresa seja, par lielu uzjautrinājumu donam Karlosam, pamazām sāka pārvērsties. Policijas priekšnieks vispirms piesarka, un tad, ja vien viņam ķermeņa elastība ļautu, būtu dusmās piepūties vismaz trīsreiz lielāks.
Tagad Melnā Roze saprata, par kādu šovu bija runājis narkobarons. Vērot, kā policijas priekšnieks reaģē uz atklājumu par to, kā viņš nekaunīgi bija ticis vazāts aiz deguna, bija nudien ļoti jautri un šo situāciju acīmredzami izbaudīja visi klātesošie. Pat citādi drūmajā Esperansas sejā iezagās nodevīgs smīniņš.
- Vecīt, tu aizvedi slepkavu uz policijas iecirkni uzzīmēt pašai savu fotoportretu! – Kad Melnā Roze bija pabeigusi savu stāstu, dons Karloss, ar mokām valdīdams smieklus, teica Kantaresam. – Kāds gan tu esi muļķis!
Policijas priekšnieks, ne vārda neteicis, paķēra no galda pudeli un ielēja sev krietnu porciju stiprā alkohola. Vienā rāvienā to izdzēris, viņš uzdzēra ar sulu un sagrābis plaukstās seju, nodūra galvu.
- Taisnības labad jāatzīst, ka man šefs to nekādi nevarēja zināt. – Esperansa ierunājās, aizstāvēdams savu priekšnieku. – Teiksim tā, mums nebija ne mazākā pamata turēt aizdomās sinjoritas Suaresas mājkalpotāju par dajebko. Un jādomā, ka arī sinjorita Suaresa, kļuvusi par liecinieci slaktiņam, nerāvās pie pirmās iespējas nodot policijai cilvēku, kurš visu laiku atradās viņai blakus. To arī var saprast.
Melnā Roze neticēja savām ausīm – Esperansa pirmo reizi vismaz kaut kādā jautājumā attaisnoja arī viņu. Līdz šim viņai bija radies iespaids, ka ja izmeklētājam būtu teikšana, viņš jau sen būtu aizsūtījis meiteni uz cietumu.
- Sinjor Alvares! - Kantaress, norijis publisko apkaunojumu, pievērsās donam Karlosam. – Ja jūsu mērķis bija padarīt mani par apsmieklu sinjoritas Suareses un Esperansas acīs, tad apsveicu, jums tas droši vien ir izdevies. Bet diez vai jūs mani ataicinājāt tikai tamdēļ.
- Taisnība, Huan Alberto. – Narkobarona sejā pamazām nodzisa smaids un tā ieguva parastos, skarbi nopietnos vaibstus. – Es gribu, lai tu atrodi šos slepkavas un arestē viņus, kamēr pilsētā nav notikusi vēl kāda slepkavība vai terora akts.
- Viņi meklē priekšmetu, kurš ir pie jums, vai ne? – Policijas priekšnieka vietā atbildēja Esperansa. – Mans jums ietiekums: atdodiet viņiem to. Tad, es domāju, slepkavības un terora akti beigsies. Pretējā gadījumā viņi visdrīzāk neapstāsies, kamēr nebūs šo priekšmetu ieguvuši, lai ko tas arī neprasītu.
Dons Karloss caur pieri paglūnēja uz Esperansu.
- Jums noteikti ir versija, kas viņi ir?
- Vai nu teroristu grupējums, vai arī ārzemju izlūkdienests. – Izmeklētājs paraustīja plecus. – Vai varbūt arī gan viens, gan otrs. Katrā ziņā es neieteiktu izmēģināt laimi ar viņiem cīnīties. Jūs zaudēsiet.
- Esperansa! – Kantaress iesaucās. – Nerunājiet tā! Jūs graujat policijas prestižu!
- Es tikai pasaku, kāds ir lietu patiesais stāvoklis. – Esperansa pavīpsnāja. – Mūsu korumpētā, nepietiekoši finansētā un nekompetentā policija nav spējīga mēroties spēkiem ar šādu pretinieku. Un diez vai šāda patiesības pateikšana grauj policijas prestižu vairāk, nekā našķošanās no bandītu galda.
- Sinjor un sinjorita, atvainojiet lūdzu! – Kantaress bažīgi paskatījās gan uz donu Karlosu, gan uz Melno Rozi. – Esperansa mēdz būt ļoti skarbs – es pat teiktu, pārāk skarbs! – savos izteikumos, bet viņš ir labākais izmeklētājs, kāds man ir!
- Man patīk godīgi cilvēki. – Narkobarons noteica. – Vismaz viņi nemēģina nevienu apkrāpt... Bet nu beigsim par to. Es jūsu bažas pieņemšu zināšanai. Un, kā jau jūs nojaušat, tas, ko jūs uzzinājāt no sinjoritas Suaresas, ir neoficiāli. Jūsu pašu labā – lūdzu nekādas apsūdzības viņai neuzrādīt, un liecības oficiāli nefiksēt.
Esperansa sadrūma un viņa acis atkal meta zibeņus. Gan uz donu Karlosu, gan uz Kantaresu, gan uz Melno Rozi.
- Sinjot Alvares, ja jūs domājat palīdzību meklējamo personu fotoportretu izgatavošanā un to nosūtīšanu uz iecirkņiem, tad to mēs noteikti varam izdarīt. – Policijas priekšnieks steidzās ar piedāvājumu. – Un pasarg dievs, neko oficiāli mēs nefiksēsim.
- Lieliski. – Narkobarons pamāja ar galvu. – Sinjorita, es palūgšu jums doties kungiem līdzi un palīdzēt uzzīmēt visu teroristu, kurus jums izdevās aplūkot, portretus. Pēc tam jūs pie policijas iecirkņa atkal sagaidīs mani cilvēki, kas atvedīs jūs atpakaļ pie manis!
