Minūtes vilkās viena pēc otras, bet lamatās neviens tā arī iekšā nekrita, un dons Karloss kļuva acīmredzami nepacietīgs.
- Nu kā tad tā? – Viņš satraucās. – Cik tad ilgi mēs varam gaidīt! Nu nevar taču būt, ka Enrike un Alfonso ar cilvēkiem ir izskatījušies pārāk aizdomīgi!
Melnajai Rozei atlika vien paraustīt plecus.
- Zini ko, zvani viņai vēlreiz! – Vēl brīdi vēlāk narkobarons neizturēja. – Un pajautā, kur viņa tik ilgi tūļājas! Skaļrunī, protams!
Meitene negribīgi ņēma telefonu un zvanīja vēlreiz.
- Jā, sinjorita! – Marianna pēc brīža pacēla klausuli.
- Kuru tu kavējies?
- Piedodiet, sanāca neparedzēta aizkavēšanās. – Šoreiz fonā bija citi trokšņi, daudz vienmuļāki un monotonāki. Motora rūkoņa? No kurienes gan?
- Cik drīz tu varētu būt? – Melnā Roze painteresējās.
- Baidos, ka nekad. – Sekoja mīklaina atbilde. Kas tad nu varēja būt noticis? Marianna uz brīdi ieturēja pauzi, tad turpināja: - Zini, tev noteikti tuvumā sēž kāds, kas sūtīja tos gorillas mani meklēt. Tā ir?
Melnā Roze pārsteigumā gandrīz vai nokrita no krēsla. Kā tad Marianna to varēja zināt? Meklēdama palīdzību, meitene jautājoši paskatījās uz donu Karlosu, kurš, ne mazāk pārsteigts, pamāja ar galvu.
- Jā, kā tu zini?
- Es taču teicu, gorillas. – Marianna jautri iesmējās. – Pasveicini viņus un pasaki, ka šodien bija viņu laimīgā diena. Labprāt būtu kādu palaidusi uz naža, bet negribējās ķēpāties. Viss, nevelc laiku, dod man galveno gorillu!
- Pievaldi mēli, kuce! – Dons Karloss aizsvilās. – Atceries, ka man ir tas, ko jums vajag. Cik esat gatavi par to maksāt?
- Tu nepareizi uzstādi jautājumu. – Marianna atcirta. – Tev vajadzēja jautāt par to, kā mēs gribam, lai tu mums šo priekšmetu nogādā. Tad lūk, es gribu, lai tu man to atnes zobos, rāpodams četrrāpus.
To dzirdēdams, narkobarons piesarka kā tomāts.
- Paklau, tu nesaprati! Te noteikumus uzstādu es! – Viņš pacēla balsi. – Es gribu 5 miljonus dolāru, un gribu tos šodien. Ja jūs esat gatavi slepkavot desmitiem cilvēku šī priekšmeta dēļ, tam ir jābūt tā vērtam! Ja jūs nepaspēsiet...
5 miljoni dolāru! Karloss bija runājis par 20%, kas 5 miljonu gadījumā sanāk vesels 1 miljons dolāru. Izklausījās ļoti vilinoši, un Melnā Roze ļoti nožēloja, ka Marianna acīmredzami nebija gatava šādu summu maksāt.
- Es teicu – atnest zobos četrrāpus! – Marianna viņu bez ceremonijām pārtrauca. – Bet 5 miljonus dolāru, protams, vari pielikt komplektā. Es neatteikšos no jaunas villas, man iepriekšējā jau apnikusi.
- Paklausies mani uzmanīgi! – Karloss paķēra telefonu rokā. – Priekšmetu es dabūt vaļā nevaru, un man to nafig nevajag, jo nevaru viņu nekā izmantot. Ja jūs viņu neesat gatavi pirkt – nav mana problēma. Es pulksten deviņos sēžos savā jahtā, uz labu laimi iebraucu jūrā un iemetu to sūdu dzelmē. Varēsiet meklēt uz veselību! Kā tev šāds plāns, kuce?
- Un tagad tu paklausies mani uzmanīgi. – Marianna, šoreiz noklausījusies līdz galam, atbildēja. – Mans piedāvājums paliek spēkā, uz 5 miljoniem dolāru neuzstāju. Tu, protams, vari darīt kā gribi, bet ja tu izdarīsi tā, kā tagad soli, tad es apsolos iznīcināt tavu biznesu pa tīro. Un tevi tikai pēc tam, kad būsi jau paspējis iekampt totālas nabadzības pieredzi. Piespēlēšu tev saindētu alkoholu, kad tu būsi bomzis, kas dzīvo patiltē, un tad ar baudu noskatīšos, kā tu mokās mirsti. Tā ka padomā labi, pirms pieņem nelabojamus lēmumus. Labi? Mans telefona numurs tev ir, kad būsi gatavs atnest priekšmetu zobos rāpojot četrrāpus – zvani! Atā! – Un viņa nolika klausuli. Dons Karloss vēl brīdi palika apstulbis blenžot uz apklusušo telefonu savā rokā.
- Kas tas tagad te bija? – Viņš izbrīnīts jautāja, vairāk pats sev nekā Melnajai Rozei vai kādam no sargiem. Meitene, nebūdama droša, ka no viņas tiešām gaida atbildi, uz ecēšām nelēca.
- Kaut kas neiedomājams! – Turpinādams pukoties, narkobarons ķērās pie telefona. – Ko viņa iedomājas! – Sastādījis numurus, viņš atkal ķērās saukt cilvēkus pie sevis.
Pirmais atnāca Alfonso – tepat no restorāna telpām viņam bija vistuvāk.
- Alfonso, sameklē visus veikalus pilsētā, kur var nopirkt akvalangus! Es gribu tavus cilvēkus pie katra tāda veikala, mūs interesē jebkuri purni, kas šodien pirks akvalangus. Purnus piekaut un savākt, sasiet pašus un maisus galvā, un uz manu ofisu, tur tiksim skaidrībā, kas un kā. Dežūrēt līdz veikalu darba laika beigām, bet ne ilgāk, kā līdz astoņiem vakarā. Tad pārbraukt uz jahtas rezerves piestātni un gaidīt mani tur.
- Ja nu man nepietiek cilvēku? – Alfonso bažīgi pajautāja. – Man nav ne jausmas, cik tādu veikalu ir. Uz katru jāatstāj vismaz divi cilvēki.
- Zvani man. – Dons Karloss atcirta. – Ja ne savādāk, pasaukšu no laboratorijām.
Alfonso pamāja galvu, ka sapratis, un aizsteidzās.
Kamēr viņš gaidīja ierodamies Enriki, kurš acīmredzot bija nākošais tuvāk esošais rokaspuisis, narkobarons zvanīja vēl kādam un lika pārbraukt uz citu piestātni, kā arī būt gatavam doties jūrā ne vēlāk kā deviņos vakarā. Melnā Roze saprata, ka runa ir par jahtu.
Pēc brīža telpā vairāku vīru pavadībā atgriezās Enrike, tiesa, no dienesta telpu puses. Uzvaroši smaidīdams, viņš rupji iegrūda telpā jaunu, tumšmatainu sievieti, kura nenoturējās kājās un sabruka uz grīdas. Viņas blūze bija nosmērēta asinīm un ieplēsta. Tas bija tik negaidīti, ka Melnā Roze neviļus satrūkās.
- Sinjor, es viņu atradu! – Enrike priecīgi paziņoja. – Jūs teicāt, ka bruņota un ļoti bīstama. Pilnīgas blēņas! Tā pārbijās, ka gandrīz vai bikses pielaida.
- Vai tā ir viņa? – Dons Karloss jautājoši paskatījās uz Melno Rozi. Meitene bija pilnīgi pārliecināta, ka tā nevar būt Marianna, un šķiet, ka arī pats narkobarons tam diez ko neticēja, viņam tikai vajadzēja oficiālu neatpazīšanu no Melnās Rozes puses. Izskaidrot notikušo varēja gaužām vienkārši – gluži vienkārši Enrikem bija patrāpījusies Mariannas aprakstam atbilstoša nejauša garāmgājēja.
Redzēdams, ka Melnā Roze vilcinās, dons Karloss uzrūca savas rokaspuisim:
- Pacel viņu augšā, lai mēs redzam seju!
Joprojām pārliecināts, ka ir noķēris pareizo personu, Enrike steidzās izpildīt komandu.
- Tā nav viņa. – Melnajai Rozei pietika uzmest nabaga upurim tikai paviršu skatienu, lai pārliecinātos, ka tā nav Marianna.
- Protams, ka nav. – Nošņāca dons Karloss. – Es ar īsto vēl pirms brīža runājos pa telefonu. Idiots! Atvainojies sinjoritai un laid viņu vaļā. Samaksā viņai kompensāciju par šo pārpratumu pats no savas kabatas. Skaidrs? Nokārto un steidzīgi atpakaļ pie manis!
- Jā, sinjor! – Satriekts par savu neveiksmi, Enrike nomurmināja un tagad jau rūpīgi palīdzēja sievietei piecelties. – Ļoti atvainojos, sinjorita! Mēs diemžēl jūs sajaucām ar kādu citu. Vai mēs varam vienoties, ka es jums samaksāju sāpju naudu, un ar to mēs šo starpgadījumu varam uzskatīt par izsmeltu? – Izvilcis maku, viņš sāka skaitīt naudaszīmes. – Mani vīri aizvedīs jūs uz dāmistabu, un vai mēs vēl kā varam jums palīdzēt?
Cietusī asarām acīs neko saprātīgu atbildēt nespēja un, vairāk nekā neprotestējot un pretenzijas neceļot, paņēma no Enrikes naudu un ļāvās sevi pavadīt prom. Enrike, noskatījies pakaļ, kā viņa vīri sievieti aizved, pievērsās atpakaļ donam Karlosam.
- Piedodiet, sinjor, bet viņa atbilda aprakstam, kādu man iedeva.
- Nekas, Enrike, visiem gadās kļūdīties. Tu rīkojies pareizi. – Narkobarons atmeta ar roku. – Bet ko nu mēs par bijušo. Pagaidām vari ar savu komandu atpūsties, bet tikai tā, lai jebkurā brīdī esi gatavs jaunam uzdevumam, un, ja no manis līdz tam nav nekādu citu ziņu, tad pulksten septiņos esi ofisa stāvvietā. Apbruņoties pa smago, un uzģērbt bruņuvestes – konkrētu uzdevumu dabūsi tur.
- Klausos, sinjor! – Enrike attrauca, un steidzās izpildīt rīkojumu atpūsties.
