Dons Karloss zvanīja vairākiem cilvēkiem. Pirmajiem viņš vienkārši lika vai lūdza ierasties, cik vien ātri var, pēdējiem paklusām uzdeva kaut kādus ne pārāk saprotamus jautājumus un uzmanīgi noklausījās atbildes.
Melnā Roze tikmēr prātoja, kas būs tālāk. No dona Karlosa, bez šaubām, vajadzēja baidīties, tomēr šķiet, ka viņš nebija tāds monstrs, par kādu sevi esam bija parādījs dons Rudolfo. Meitene sprieda, ka vismaz pagaidām viņai nekādas briesmas no narkobarona nedraud – melojusi viņa nebija, un jauniegūtais partneris (vismaz viņai gribējās tā domāt) likās pietiekoši varens, lai spētu pasargāt meiteni no Hosē un Marianaas atriebības. Melnā Roze bija pārliecināta, ka nodevību, lai arī ne pilnībā brīvprātīgu, viņi tomēr nepiedos.
Varbūt pabrīdināt Hosē, ka ir noticis tā, kā ir noticis? Piemēram, aiziet uz tualetes un no turienes aizsūtīt puisim īsziņu? Meitene domāja, ka viņam pagaidām vēl tiešas briesmas nedraud – un līdz ar to brīdinātam viņam būtu iespējas diezgan veiksmīgi aizmukt. Bet ja nu dons Karloss, piedzīvojis neveiksmi abu sazvērnieku tvarstīšanā, izdomā pārbaudīt viņas telefonu? Melnā Roze neviļus noskurinājās – lai nu ko, bet šādu brīdi viņa piedzīvot noteikti negribētu. Lai cik arī žēl nebūtu, bet nāksies tomēr pamest Hosē likteņa un narkobarona varā.
Ticis galā ar sarunām, dons Karloss atkal pievērsās meitenei.
- Izmantojot pārsteiguma momentu, sākumā mēģināsim notvert tos tavus apsargus. – Viņš paziņoja. – Kamēr viņi vēl nezin, ka tiek tvarstīti... Ja tas neizdosies, tad mēģināsim viņiem piezvanīt un vienoties par darījumu. Es viņiem izteikšu piedāvājumu, no kura viņi nespēs atteikties. – Narkobarons pašpārliecināti izgāzās krēslā. – Es savu vārdu turēšu, un, ja man izdosies zināmo priekšmetu pārdot, tu dabūsi savu procentu. Un ne tikai tu, es apsolos arī taviem savainotajiem draugiem noorganizēt ārstēšanos labākajā pieejamajā privātklīnikā, kur neviens neuzdod nevajadzīgus un nepatīkamus jautājumus.
Melnā Roze pamāja ar galvu, ka viņu šāds nosacījums apmierina, bet vairāk neko neatbildēja.
* * *
Jau pavisam drīz ieradās acīmredzot divi no dona Karlosa izsauktajiem cilvēkiem. Abi bija nopietnām sejām, viegla auduma uzvalkā tērpušies apmēram 30 gadus veci vīrieši ienāca telpā un goddevīgi sasveicinājās ar narkobaronu.
- Enrike, tev vajadzēs apstaigāt apkārtni ap restorānu. – Dons Karloss viņu uzrunāja. – Un paskatīties, vai tuvumā – kafejnīcās, uz soliņiem un tamlīdzīgi, neredz personu, kuru tūlīt sinjorita aprakstīs. Sinjorita Suaresa, pastāstiet lūdzu, kā tā jūsu viltus mājkalpotāja izskatās, kas viņai tagad bija mugurā un tamlīdzīgi.
Melnā Roze, brīdi padomājusi, atsauca atmiņā pēdējo redzēto Mariannas tēlu un centās to iespējami aprakstīt. Vīrieši uzmanīgi klausījās.
- Viņu vajag savākt un atgādāt šurp. – Dons Karloss izrīkoja, kad meitene bija beigusi vārdisko aprakstu. – Ja tā ir taisnība, ko sinjorita man stāsta, tad viņa visdrīzāk ir bruņota un ļoti bīstama. Tāpēc savākšanai jābūt negaidītai un efektīvai. Spēku lietot bez kautrēšanās, mani interesē tikai tas, lai viņa būtu dzīva un runāt – vai vismaz domāt – spējīga. Bet tu, Alfonso, paliksi restorānā, un pārbaudīsi, vai mūs interesējošā persona jau nav šeit vai piepeši neuzrodas. Skaidrs?
- Klausos, sinjor! – Noklausījušies uzdevumu, vīrieši bezmaz vai unisonā attrauca un devās prom. .
- Bet tu pēc brīža viņai piezvanīsi. – Narkobarons atkal uzrunāja Melno Rozi. – Pajautāsi, vai viņa veiksmīgi ir tikusi mājās un vai tur viss ir kārtībā. Ja viņa teiks, ka ir tuvumā, liksi viņai nākt šurp, no sērijas tev vajag palīdzību. Un tad, ja dievs dos, mēs viņu savāksim šeit pat.
Neizskatījās, ka dons Karloss ir sevišķi pārliecināts par to, ka Mariannas medībās aizsūtītajiem vīriem izdosies viņu sagūstīt, un tas šajā gadījumā Melno Rozi iepriecināt nevarēja. Pavērsusies pret saviem vēl nesenajiem pieskatītājiem, viņa tagad vēlējās, kaut Karlosa cilvēkiem pēc iespējas ātrāk un labāk izdotos Mariannu neitralizēt.
- Ir laiks. Slēdz iekšā skaļruni, es arī gribēšu dzirdēt sarunu! – Narkobarons teica, un Melnā Roze, grūtsirdīgi nopūtusies, ņēma telefonu un zvanīja Mariannai.
- Jā, sinjorita! – Viltus mājkalpotāja atsaucās gandrīz uzreiz.
- Vai tev jau izdevās nokļūt mājās? – Meitene iespējami neitrāli centās pajautāt.
- Nē, bet arī ļoti nesteidzos.
- Kur tu esi? – Melnā Roze painteresējās.
- Tuvumā. – Sekoja īsa, bet pietiekoši konkrēta atbilde. Dons Karloss saspringa un paliecās uz priekšu.
- Vai tu zini, kur tagad esmu es?
- Jā. Vai tev viss kārtībā, vari runāt droši?
- Jā... bet man varētu noderēt palīdzība. Pa telefonu neko sīkāk teikt nevaru. Vai tu atnāksi pie manis?
- Mēģināšu. Kur man tevi meklēt? – Mariannai fonā skanēja kādi nesaprotami trokšņi, bet narkobarons, sarunu klausīdamies, parādīja Melnajai Rozei uz augšu pagrieztu īkšķi – sak, malacis meitene, tev viss izdodas.
- Nāc iekšā restorānā, līdz bāra letei, tai pa labo pusi garām un tur jau es būšu.
- Labi. Gaidi, drīz būšu. – Un viņa pārtrauca sarunu, un Melnā Roze atviegloti uzelpoja.
Narkobarons izskatījās acīmredzami apmierināts ar sarunas rezultātu, un priecīgi satraukts viņš ķēra pēc sava telefona, bet meitenei tomēr dvēselē mazliet skrāpējās kaķi. Galu galā, lai arī ne sevišķi plānoti, tomēr Hosē un Marianna bija izglābuši viņu no sinjora Valleho ķetnām un tīkojumiem, un atbrīvojuši Mensonu no viņa gūsta tikai tāpēc, ka Melnā Roze tā bija palūgusi. Patiesību sakot, meitene patiešām nevarēja saprast, kāpēc tajā slaktiņā viņu – un pēc viņas lūguma arī Mensona – atstāja dzīvus. Nekāda labuma no viņas taču nebija, vien klapatas un problēmas – ko lieliski pierādīja tas, kā bija izvērtusies šodiena. Un tagad sanāk, ka Melnā Roze uz to ir atbildējusi ar nodevību... Viņa jutās mazliet šķērmi un meklēja glābiņu jaunā cigaretē.
Dons Karloss tikmēr bija kādam piezvanījis un aizrautīgi runāja klausulē:
- Alfonso, vai restorāns tīrs? Labi, nu tad esi gatavs, viņa kuru katru brīdi var būt klāt.
Pabeidzies sarunu, viņš ar acīmredzamu mednieka azartu paziņoja Melnajai Rozei:
- Nu tā, lamatas izliktas, tagad atliek tikai gaidīt! Domāju, ka jau pēc pāris minūtēm putniņš būs mums rokās un vārtīdāmies šeit uz šīs grīdas lūgsies mums žēlastību!
