local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 420

41 0

- Labi, sinjor… kā man jūs īsti godāt? - Melnā Roze, pieņēmusi lēmumu, ierunājās.

- Alvaress. Karloss Alvaress. - Sirmais kungs atbildēja. - Starp citu, es pirms pāris dienām jums zvanīju un personiski izteicu līdzjūtību sakarā ar traģisko tēva bojāeju.

- Piedodiet, man zvanīja desmitiem cilvēku. - Meitene atcirta. - Es diemžēl nespēju visus atcerēties.

- Protams. - Dons Karloss paraustīja plecus. - Tātad, vai mēs esam vienojušies par biznesa darījumu?

- Jā. - Viņa pamāja ar galvu. - Es visu sapratu. Ar ko man sākt?

- Vislabāk no paša sākuma.

Vēl viens malks vīna drosmei, un Melnā Roze sāka stāstīt. Vispirms par to, ka Mensons pazaudēja izplatīšanai paredzētās narkotikas, tad par to, ka viņš izdomāja plānu aplaupīt meitenes tēvu, kā tas aizgāja šķērsām un kā viņš paņēma nelaimīgo portfeli. Stāsts laikam tomēr sanāca pārāk garš un detalizēts, jo dons Karloss vienā brīdī to pārtrauca:

- Tas viss ir fufelis. Stāsti par cilvēkiem, kas portfeli meklē.

Bet arī tālākais stāsts par abiem advokātiem un privātdetektīvu Gonsalesu viņam likās acīmredzami neinteresants.

- Kaut ko konkrētāku, lūdzu! - Karloss pieprasīja.

- Jūs droši vien zināt sinjoru Valleho, pie kura mājas vakar notika otrs slaktiņš? - Melnā Roze iejautājās, un, kad narkobarons piekrītoši pamāja ar galvu, turpināja, ar interesi vērodama, kā viņš reaģēs. - Viņa cilvēki vakar mani nolaupīja uz ielas un aizveda pie viņa paša.

Karloss acīmredzami piespieda sevi nereaģēt uz šo jaunumu, tomēr viņa acis nodevīgi iedzirkstījās.

- Viņš arī gribēja zināt par cilvēkiem, kas meklē portfeli. - Meitene stāstīja. - Bet tobrīd es viņam neko vairāk pastāstīt nevarēju. Un vēl viņš gribēja man atņemt žurnāla akcijas.

- Tu re ko! Kāds nelietis! - Narkobarons sašutis iesaucās, bet Melnā Roze šim sašutumam pilnībā nenoticēja. Viņai nez kāpēc likās, ka ja arī dons Karloss par kaut ko ir sašutis, tad tikai par to, ka nabaga sinjors Valleho jeb dons Rudolfo mēģināja viņai atņemt žurnāla akcijas bez sava šefa – dona Karlosa – ziņas…

- Un tad sinjoru Valleho negaidīti apciemoja kāda amerikāniete… Dženifera. Uzvārdu neatceros.

- Bredlija? - Dons Karloss pateica priekšā.

- Jā, droši vien. - Meitene pamāja ar galvu. Nez, no kurienes narkobarons bija tik labi informēts? Viņa aizvien vairāk un vairāk sliecās domāt, ka ir pieņēmusi pareizu lēmumu izstāstīt viņam visu, jo spriežot pēc viņa esošās informētības, viņš beigu beigās noteikti pieķertu Melno Rozi melos, ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras noteikti būtu ļoti nepatīkamas.

Viņa laikam bija ieturējusi pārāk ilgu pauzi, jo Karloss atkal viņu mudināja turpināt. Un, iedzērusi kārtējo malku vīna un aizsmēķējusi cigareti, meitene stāstīja tālāk:

- Amerikāniete uzdevās par kaut kāda ASV narkotiku apkarošanas kantora darbinieci un teica sinjoram Valleho, ka viņam no šī kantora draud briesmas, ka viņu brauks arestēt. Un tad viņa nogalināja abus viņa apsargus, sadeva pa galvu pašam Valleho, sasēja viņu un izprašņāja par ko, kur ir tas portfelis. Un, kad viņš negribēja stāstīt, lauza viņam pirkstus. Pa vienam.

- Cik interesanti. - Karloss noņurdēja. - Ne visai saprotu, kā tu paliki dzīva.

- Viņi mani neaiztika. - Melnā Roze paraustīja plecus. - Kad Dženifera noskaidroja, ka portfelis nav pie Valleho, viņa viņu izrubīja, savāca nogalināto apsargu ieročus un, paņēmusi telefonu ar brīvo roku vadu, kādam piezvanīja. Tad, nepārtraucot sarunu, klusām devās atpakaļ uz izeju, un, kad atskanēja sprādziens, sāka šaut uz pārējiem Valleho apsargiem, kas tusēja apakšstāva hallē. Mirkli pēc sprādziena pa galvenajām durvīm ienāca viņas sabiedrotie, viņiem bija ieroči ar klusinātājiem, un viņi pa visiem vienā mirklī apšāva visus pārējos apsargus.

- Cik viņu bija? - Iejautājās otrs vīrietis, kurš pirmīt pēc Karlosa pavēles bija ielējis meitenei vīnu. Šķiet, ka viņu sauca Djego.

Saraukusi pieri, Melnā Roze vēlreiz atsauca atmiņā notikumus dona Rudolfo savrupmājā un mēģināja saskaitīt, cik tad uzbrucēju īsti bija. Dženifera, viņa arī Marianna, Hosē, tad vēl uzbrucēju barvedis, kārnais mediķis, nerunīgais zilacainais blondīns, un varēja būt vēl pāris, kurus viņai nebija izdevies tuvāk apskatīt.

- Kādi septiņi, ieskaitot Dženiferu. Varbūt astoņi. Neievēroju, cik cilvēku neredzami sēdēja mašīnās.

- Stāsti tālāk! - Acīmredzot, sagremojis dzirdēto, narkobarons nokomandēja, un meitene turpināja:

- Viņi iesēdināja mani un sinjoru Valleho viņa paša mašīnā, atbrīvoja manu draugu un iekrāva viņu otrā mašīnā, tādā pa pusei kravas. Tad mēs aizbraucām un kaut kur kurieni citurieni, kur viņi nomainīja mašīnas, un izdomāja, ka atstās divus savējos mani apsargāt no jauniem mēģinājumiem mani iztaujāt.

- Izskatās, ka viņiem tas diez ko neizdodas! - Djego iesmējās, pats uzjautrināts par savu joku.

- Aizveries, stulbeni! - Karloss viņu apsauca un pievērsās atpakaļ Melnajai Rozei. - Bet tu tagad stāsti sīki un smalki!

- Tie divi, ko norīkoja mani pieskatīt, bija tie paši, kuri jau iepriekš bija ieradušies pie manis taujāt par tēva portfeli. - Viņa turpināja. - Un viņi tāpēc, ka pārējie nerunāja spāniski.

- Oho. - Narkobarons izskatījās patiešām pārsteigts. - Kādā valodā viņi savā starpā runāja?

- Nav ne jausmas. Katrā ziņā ne spāņu un ne angļu, bet citas valodas es neatpazītu vienlīdz nekā.

- Neko darīt. Turpini.

- Puisis, kurš bija nosaucies par Džozefu, brauca uzreiz ar mani kopā. Dženifera turpretī aizbrauca kopā ar pārējiem savējiem nomazgāt asinis.

- Kas notika ar Valleho?

- Viņu aizveda uz kaut kādu bāzi. Es nezinu, kur tā atrodas.

- Un tavu draugu?

Melnā Roze apjuka. Melot bija bail, bet teikt taisnību negribējās – atkal nāktos kādu nodot. Un kas to zin, ko dona Karlosa sadomās izdarīt ne tikai ar Mensonu, bet arī ar mājkalpotāju Mariju, kuras dzīvoklī viņš slēpās.

- Es paslēpu viņu pie savas mājkalpotājas. - Nodūrusi galvu, meitene negribīgi atzinās. - Viņi teica, ka uz savu bāzi viņu neņems, un neieteica viņu slēpt manā savrupmājā. Tad nu mēs izdomājām, ka mājkalpotāja varētu būt daudz labāka ideja.

- Adresi! - Narkobarons pavēlēja balsī, kas nepaciestu pretī runāšanu vai citādu neatbildēšanu, un Melnā Roze, norijusi siekalas, nosauca prasīto.

- Djego, paņem cilvēkus, dodies uz turieni un ved to Toresu šurp. - Dons Karloss norīkoja resno, kurš acīmredzot bija viņa rokaspuisis.

- Tikai lūdzu nedariet pāri ne Giljermo, ne Marijai! - Meitene sāka lūgties, skatīdamās uz to, ka Djego, ne pārāk sajūsmā par uzdevumu, ceļas augšā no galda.

- Nebaidieties sinjorita, es atvedīšu jūsu draugu šurp vienā gabalā. - Djego nelaipni atcirta, kas Melnajai Rozei iedvesa zināmas šaubas par to, vai viņam šāds iznākums patiešām rūp.

- Viss būs labi. - Dons Karloss nevērīgi atmeta ar roku. - Es netaisos darīt pāri tam tavam Toresam. Es tikai gribu, lai viņš apstiprina, ka viss tas, ko tu man te sastāstīji, tā arī bija. Nu, vismaz tik daudz, cik viņš pats zin.

Noskatījies, kā Djego aiziet, narkobarons lika meitenei turpināt stāstu.

- Dženifera ieradās pie manis vakar vakarpusē, nomazgājusies, pārģērbusies, ar jaunām drēbēm un ēdienu vairākām dienām. Ā, un vēl viņai bija līdzi jauni dokumenti pašai uz Mariannas vārda un puisim uz Hosē vārda. Uzvārdus gan neatceros. Mēs paskatījāmies pa televizoru ziņas, viņi abi pārsprieda, par ko uzdosies, mani apsargājot, un kurš pirmais gulēs, kamēr otrs paliek nomodā. Prasīja man, kādi cilvēki var negaidot atnākt. Tad Dženifera teicās, ka esot pamanījusi, ka māju jau kāds novēro, un pašā vakarā Hosē gāja to pārbaudīt, un apstiprināja, ka tas tiešām tā ir. Ar to arī vakardiena beidzās. - Melnā Roze izlēma, ka par viņas nakts dēku ar Hosē nevienam nav jāuzzin.

- Vai viņi par sevi kaut ko stāstīja? - Dons Karloss gribēja zināt. - Kaut vai nejauši, kāds sarunā neviļus izmests lieks vārds?

- Neko vairāk par manu tēvu viņu nezināja. - Viņa sāka atsaukt atmiņā sarunu ar Hosē. - Meklēt portfeli esot nolīgti. Visu, ko dara, diezgan rūpīgi izplāno un mēģina paredzēt praktiski jebko… Marianna ir ļoti laba aktrise, var uzdoties par dajebko… Bumbu, kas vakar sprāga pie Valleho mājas, esot taisījis viņu šefs pats savām rokām. Nezinu, nekas cits prātā nenāk.

- Nu labi. Kur viņi ir tagad?

- No rīta pie manis atnāca mājkalpotākas dēls Migels, kurš reizēm padara šādus tādus darbiņus dārzā vai iztīra automašīnu. - Melnā Roze atbildēja. - Gribēja izspiest no manis miljonu par to, ka viņš nepastāstīs policijai, ka Toress slēpjas pie viņa mātes.

Karloss pavīspnāja. Meitenei likās, ka viņš grib dzird turpinājumu šai epizodei, bet uzskata par sevi necienīgu palūgt, lai viņa turpina.

- Tad nu Hosē tagad ir mājās kopā ar viņu, bet Marianna bija ar mani policijas iecirknī zīmēt pati savu un Hosē portretu. Tagad viņa ir vai nu ceļā uz mājām, vai arī gaida mani kaut kur tuvumā. - Meitene tomēr izlaida detaļas par to, ar ko beidzās Migela mēģinājums viņu šantažēt.

Tagad gan Karloss pasmaidīja.

- Gribi redzēt šovu? - Viņš teica. - Tad uzkavējies vēl kādu brīdi. Garantēju, būs smieklīgi. Bet līdz tam būsim atkal nopietni, mums ir darbs darāms. Man jāpiezvana dažiem cilvēkiem. - Un, izvilcis telefonu, narkobarons brīdi parakņājās kontaktos un jau pēc brīža cēla klausuli pie auss.

41 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000