Pedro pašpārliecināti stūrēja savu dārgo automašīnu pa pilsētas ielām, un Melnā Roze prātoja, kādu gan biznesu vīrietis varētu viņai piedāvāt. Nekas cits, kā kaut kas saistībā ar mantoto tēva žurnālu viņai prātā nenāca.
Līdz brīdim, kamēr viņa neuzdeva sev jautājumu, kāpēc Pedro viņai vienkārši nepiezvanīja, bet sagaidīja meiteni iznākam no policijas iecirkņa. Kā viņš vispār zināja, ka viņa tur ir?
Uzdot šo jautājumu Pedro viņai tomēr nelikās saprātīgi. Lai viņš labāk domā, ka viņa nav iedomājusies par šo detaļu.
- Par kādu ideju būs runa? - Lai neizliktos nobijusies vai satraukusies, Melnā Roze pajautāja iespējami garlaikoti.
- Lūdzu mirkli pacietības. - Pedro nebija sevišķi atsaucīgs. - Visam savs laiks. Re, esam jau klāt.
Noparkojis mašīnu ielas malā, vīrietis izkāpa no tās pirmais un, ātrā solī apgājis tai apkārt, pieklājīgi atvēra durvis arī Melnajai Rozei.
- Paldies! - Viņa pieklājības pēc pateicās, izkāpusi no mašīnas.
- Mums šeit. - Aizvēris un aizslēdzis aiz meitenes durvis, Pedro pamāja ar roku restorāna ieejas virzienā. - Sekojiet man!
Melnā Roze acumirkli svārstījās, vai šis nebūtu īstais brīdis, lai mestos bēgt, tomēr izlēma, ka tas no malas izskatīsies pārāk stulbi. Turklāt viņa pati jau bija devusi piekrišanu tikties, un, ko tur slēpt, meitenei arī patiešām interesēja, ko tad viņai īsti piedāvās.
Un viņa arī neticēja, ka tagad atkal kāds draudēs viņu nogalināt, atņemt žurnāla biznesu vai ko tamlīdzīgu. Nevarēja taču būt, ka visi, ar ko viņu liktenis saved kopā, grib kaut ko tādu!
Tā nu Melnā Roze, Pedro pavadīta, devās iekšā restorānā. Pedro familiāri sasveicinājās ar viesmīli, kurš viņus viņus sagaidīja netālu no ieejas, un veda meiteni restorānā dziļāk.
Melno Rozi pārāk neizbrīnīja, ka Pedro viņu aizveda uz acīmredzami VIP galdiņu, kurš atradās atsevišķā restorāna nodalījumā, kas bija izolēts no citām iestādījuma telpām. Taču viņu izbrīnīja tas, ka pie šī galdiņa – vai, pareizāk sakot, galda, jau sēdēja cits cilvēks, kurš nepārprotami izskatījās pēc īstā cilvēka, ar kuru meitenei vajadzēs runāt – acīmredzot Pedro bija tikai un vienīgi sūtnis, kura uzdevums bija atrast Melno Rozi un atvest viņu uz sarunu pie Galvenā.
Galvenais bija sirms kungs ar stingru seju un sirmu bārdu, ģērbies smalkā uzvalkā. Viņš sēdēja pie galda un nesteidzīgi ēda, bet divi vīrieši, kas stāvēja kādu gabalu nostāk no galda, aizdomīgi atgādināja tos ne sevišķi patīkamos tipāžus, kuri vēl vakar bija meiteni ar varu aizveduši pie sinjora Valleho vai, kā viņu mēdza saukt Mensons – pie dona Rudolfo. Bez Galvenā vēl pie galda sēdēja arī uz pusi jaunāks, paresns vīrietis, kurš pēc skata varēja būt vai nu viens no galvenajiem Galvenā palīgiem, vai arī viņa mantinieks.
Ieraudzījis nācējus, Galvenais nesteidzīgi pacēla galvu un aplūkoja Melno Rozi ar ciešu skatienu.
- Aha, sinjorita Suaresa! - Viņš konstatēja – tātad bija pilnīgi skaidrs, ka Pedro bija sūtīts tieši pēc viņas. - Paldies, Pedro, vari būt brīvs. Tālāk jau mēs paši tiksim galā. Lūdzu, sinjorita, sēdieties, un sastādiet man kompāniju pusdienās.
- Paldies! - Meitene izvēlējās pieklājības stratēģiju, nolēmusi, ka lēkt acīs Galvenajam nebūs saprāta darbs. Viņa apsēdās pie galda un, ignorējot ēdienus un dzērienus uz tā, turpināja: - Pedro teica, ka mani šeit gaidīšot steidzams biznesa piedāvājums.
- Tās tas ir. - Galvenais atbildēja. - Bet jūs nekautrējieties, cienājieties! Ko varu piedāvāt dzert? Man te uz galda ir `Cabernet Sauvignon` un `Chardonnay Viognier`, bet, ja vēlaties ko izmeklētāku, varu palūgt viesmīlim atnest vīnu karti.
- Sarkanais būs labs. - Melnajai Rozei īsti negribējās atzīties, ka viņa nav diez ko laba vīnu zinātāja.
- Djego, ielej dāmai. - Galvenais pavēlēja, un resnais galda biedrs, piecēlies kājās, steidza izpildīt rīkojumu. Meitene tikmēr pieklājības pēc uzkrāva uz sava šķīvja nelielu porciju salātu. Viņa bija diezgan pārliecināta, ka Galvenais ir neviens cits kā dons Karloss, kuram dons Rudolfo bija nodevis nelaimīgo tēva portfeli, un nepacietīgi gaidīja, kad vīrietis jebkādā veidā apstiprinās vai apgāzīs šo pieņēmumu.
- Sinjorita Suaresa, - pagaidījis, kamēr Djego piepilda viņas glāzi ar sarkanvīnu, Galvenais sacīja. - Kā jau jums Pedro teica, biznesa piedāvājums ir diezgan steidzams. Tomēr, pirms es to izsaku, es mazliet ieskicēšu situāciju, kāda ir izveidojusies, un kuras rezultātā es vēlos izteikt jums piedāvājumu.
Iedzēris pāris malkus vīna no savas glāzes, sirmais kungs turpināja:
- Droši vien jau jūs zināt par slaktiņiem, kas vakar notika mūsu pilsētā, vai ne? Domājams, ka jūs arī zināt, vai vismaz nojaušat par to, kāpēc šie slaktiņi notika. Vai tā ir? - Viņš ieurbās Melnajā Rozē ar caururbjošu skatienu. Viņa, savukārt, pirms atbildēt, iedzēra malku vīna un ātri apdomāja, ko atbildēt.
- Slaktiņš, kas notika no rīta, iespējams, ir saistīts ar portfeli, kuru nolaupīja manam tēvam pēc viņa slepkavības. - Meitene ierunājās. - Un cilvēkiem, kas ļoti vēlas to iegūt. Par otru slaktiņu gan zinu tikai to, ko stāstīja televīzijā.
- Ak tā. - Galvenais saviebās. - Ziniet, sinjorita. Es, protams, nevaru uzreiz pārbaudīt, vai jūs man melojat, vai nē. Līdz ar to jūs man varat stāstīt pilnīgi jebko, ko vēlaties. Bet es jums varu apsolīt vienu lietu: ja es atklāšu, ka esat man melojusi, es parūpēšos, lai no jūsu biznesa un īpašuma paliek tikai atmiņas, bet jūs pati nonākat uz ielas. Tad varēsiet priecāties, ja dabūsiet darbu bordelī. Es neesmu policija, kuru var tīt ap pirkstu, un manas iespējas neierobežo likumi. Un ticiet man, es agrāk vai vēlāk atklāšu, vai esat man stāstījusi patiesību.
Melnā Roze nodrebēja. Vēl viens draudētājs, ne tik rupjš un brutāls, kāds bija dons Rudolfo, bet tomēr ne mazāk bīstams. Meitenei negribējās, pareizāk sakot, viņai bija arī diezgan bail stāstīt patiesību par Hosē un Mariannu – galu beigās, arī tie bija nenoliedzami bīstami un pilnīgi noteikti nežēlīgi cilveki, līdz ar to izvēle, kādas priekšā Melnā Roze tagad stāvēja, bija visai neapskaužama.
- Starp citu, jūs neesat vienīgā, kam pieder masu medijs. - Galvenais turpināja. - Man, piemēram, pieder vesels televīzijas kanāls. Un kā jūs domājat, kā jūs dzīvosiet tālāk, ja, piemēram, jūsu draudzene Lopesa pastāstīs televīzijas šovā par to, kā jūs piespiedāt viņu piedalīties sava tēva aplaupīšanas pasākumā, kura rezultātā jūsu tēvs gāja bojā, bet jūs mantojāt žurnālu un viņa īpašumus?
Kā gan viņš varēja uzzināt par Agoniju, Melnā Roze nevarēja saprast – viņa taču par to bija stāstījusi tikai policijas priekšniekam un tas savukārt bija lūdzis šo faktu pārbaudīt Esperansam. Kāds no viņiem visu atstāstīja arī šim kungam? Kāpēc?
Un vai Agonija tiešām publiski nodotu savu labāko draudzeni un labdari? Melnajai Rozei gribējās domāt, ka ne, bet tad viņa atcerējās, ka viņa pati pirmā pastāstīja policijai par Agoniju, bez tam, kā izskatījās, Galvenajam nebūs nekādu problēmu piespiest Agoniju pateikt jebko, ko viņš gribēs.
- Sinjorita, es gaidu. - Sirmais kungs neļāva viņai pārdomās gremdēties pārāk ilgi. - Starp citu, jā. Par manis minēto biznesa piedāvājumu. Es nezinu, vai jūs to zināt, bet priekšmets, par kuru ir runa, atrodas pie manis. Un, ja jūs palīdzēsiet man sazināties ar cilvēkiem, kuri viņu meklē, tad es labprāt šo priekšmetu viņiem pārdotu, savukārt jūs par palīdzību arī dabūtu savus procentus. Es jums piedāvāju divdesmit procentus no summas, kura, domāju, būs vismaz pāris miljonu dolāru. Kā jums patīk šāds piedāvājums?
Melnā Roze atkal iedzēra malku vīna, vienlaicīgi intensīvi domājot par to, kā tālāk rīkoties. Variants par to, ka vajadzētu donam Karlosam – nu jau meitene nešaubījās, ka Galvenais ir tieši viņš – pieprasīt atdot tēva portfeli, atkrita pats no sevis kā pārāk idiotisks un naivs. Kādas bija alternatīvas? Variants spēlēt muļķi un izlikties, ka viņa tiešām vairāk neko nezin, rādījās diezgan cerīgs, un tomēr Melnajai Rozei bija bail, ka dons Karloss beigu beigās uzzinās, ka viņa ir melojusi – jo viņš taču nekur nepazudīs, abiem vien būs jāsadzīvo vienā un tajā pašā pilsētā. Nekādas vērā ņemamas paļāvības par to, ka Hosē un Marianna viņu pasargās no dona Karlosa atriebības, viņai arī nebija – galu galā, kāpēc lai viņi to darītu? Viņi taču bija palikuši pie meitenes tikai tādēļ, lai novērstu to, ka ar viņu mēģinu aprunāties dona Karlosa cilvēki, un tā kā Melnā Roze šobrīd atradās šeit un uzklausīja paša dona Karlosa klātienē izteiktus draudus un piedāvājumus, liecināja par to, ka Hosē un Mariannas iespējas meiteni pasargāt ir samērā ierobežotas…
Savukārt piekrītot Karlosa piedāvājumam, viņa varēja ne tikai cerēt, ka narkobarons viņai ne tikai palīdzēs izvairīties no Hosē un Mariannas atriebības, bet ļaus arī nopelnīt krietnu žūksni būtībā ļoti vieglas naudas… līdz ar to lēmums, kā tālāk rīkoties, bija skaidrs.
