Uzklausījusi Kantaresa lūgumu pēc meklēto personu portretu izgatavošanas vēlreiz iegriezties pie viņa, pirmā pie policijas mākslinieka devās Melnā Roze, bet Mariana palika gaitenī gaidīt savu kārtu.
Policijas mākslinieks, kā izrādījās, neko nezīmēja ar roku, bet uz datora, atbilstoši meitenes aprakstam, piemeklēja sejas formas, acis, degunus, lūpas un matus, beigu beigās iegūstot diezgan lietojamus portretus, kurus Melnā Roze atzina par daļēji izdomātajiem meklējamajiem diezgan līdzīgiem.
Izdrukājis portretus, mākslinieks tos nolika uz galda ar bildēm uz leju, un teica, ka Melnā Roze var iet, un lai nākošā lieciniece nākot iekšā.
Īsajā mirklī, kamās viņas abas atkal satikās pie ieejas kabinetā, Marianna meitenei neko neteica un nekādas zīmes nerādīja, gluži vienkārši iegāja kabinetā un viss. Pabrīnījusies, Melnā Roze devās atpakaļ uz policijas priekšnieka kabinetu.
Kad meitene, sekretāres ielaista, ienāca Kantaresa kabinetā, tajā jau sēdēja pazīstamais izmeklētājs Esperansa, kurš, kā jau ierasts, neizskatījās pārāk apmierināts ar notiekošo, un ne sevišķi priecīgs Melno Rozi redzēt.
- Sinjorita Suaresa, - Kantaress ierunājās, kad apmeklētaja bija apsēdusies krēslā pie sanāksmju galda, - mēs pārbaudījām jūsu teikto un tas, ko mums stāstījāt, ir apstiprinājies. Paldies jums par to. Diemžēl no vizītkartēm, kuras jums atstāja personas, kas esot meklējušas sinjora Suaresa portfeli, nekāda liela labuma nebija – nevienu sazvanīt mums neizdevās.
Melnā Roze par visām varītēm centās nedomāt par to, ko viņa tagad teiks Agonijai, kad nāksies tikties vai sazvanīties nākošreiz.
- Kas arī bija sagaidāms. - Esperansa noburkšķēja.
- Bet tajā mēs jūs nekādi nevaram vainot. - Policijas priekšnieks turpināja, nepievērsis uzmanību padotā replikai. - Un, ja Esperansam vairs jautājumu nav, jūs varat doties mājup.
- Jautājumi ir. - Izmeklētājs iebilda. Viņam vienmēr ir jautājumi, Melnā Roze īgni prātoja.
- Jūs teicāt, ka tēvs mēģināja atņemt vienam no laupītājiem ieroci, viņam tas arī izdevās, un viņš pat paspēja sašaut vēl vienu laupītāju, vai ne? - Esperansa cieši ieskatījās meitenei acīs, un viņa klusēdama pamāja ar galvu. - Es slimnīcā, protams, painteresējos, kādas traumas jūsu līdzdalībniece Lopesa ir guvusi. Ziniet, tas tāds profesionāls paradums. Un vai varat iedomāties manu pārsteigumu, kad es uzzināju, ka viņas traumas lielā mērā sakrīt ar vienu no tiem bojāgājušajiem, kuru mēs atradām pie privātdetektīva Gonsalesa biroja? Konkrēti – ar to bojāgājušo, kurš, spriežot pēc visa, tika izmests no Gonsalesa kabineta ārā pa logu?
Melnā Roze klausījās un mēģināja saprast, uz ko Esperansa tēmē, bet Kantaress gribēja precizēt:
- Kas tieši par traumām?
- Lūzums labās rokas elkonī un apakšžokļa lūzums. - Izmeklētājs paskaidroja. - Bez šaubām, pa logu izmestajam bija arī citas traumas, bet šīs bija ļoti raksturīgas. Sinjorita Suaresa, vai jūs varat to kaut kā izskaidrot?
- Nē… - Viņa godīgi atbildēja.
- Cerams, ka tā. - Esperansa pavīpsnāja. - Versiju, ka Gonsalesa biroja apšaudē bojāgājušo apstrādāja un pa logu izmeta, atvainojiet manu cinismu, jūsu tēvs, mēs neizskatīsim – jo viņš uz to brīdi bija jau ne tikai miris, bet arī aprakts. Paliek divi varianti: vai nu jūsu tēva bojāejas laikā jūsu mājā bija vēl kāda persona, kura tad arī atņēma Lopesai ieroci un sašāva otru laupītāju, vai arī mēs te patiešām runājam par divām dažādām personām… kuras, kā man ļoti izskatās, divās dažādās epizodēs abas ir atbruņojušas ar šaujamieroci bruņotu uzbrucēju, šajā procesā nodarot viņam praktiski identiskas traumas un vairāk vai mazāk veiksmīgi pielietojot iegūto ieroci. Viena no šīm personām tad nu sanāk jūsu tēvs, otra – pagaidām nezināma persona, uz kuras sirdsapziņas ir vairāki, ja ne visi upuri apšaudē pie Gonsalesa biroja. Pataloganatomi vēl skaidro, kas tieši kuram ir bijis nāves cēlonis, bet no tā, kas mums jau ir zināms, ir tas, ka visdrīzāk tieši šī persona ir gandrīz visiem upuriem veikusi pa kontrolšāvienam galvā. Kā jums patīk šāda sakritība, sinjorita Suaresa?
Melnā Roze paraustīja plecus. Patiesībā līdzīgas bažas bija mocījušas viņu pašu, Esperansa gluži vienkārši bija tās sasistematizējis un noformulējis īsi un pietiekoši loģiski. Turklāt meitene, kaut arī precīzi nezināja, tomēr nojauta, ka Gonsalesa biroja apšaudē, vismaz tās sākumposmā, ir piedalījies vai nu Hosē, vai nu Marianna… Kas tēvam varēja ar viņiem varēja būt kopīgs?
- Varbūt tā tiešām ir tikai sakritība? - Kantaress paskatījās uz izmeklētaju.
- Šajā lietā ir pārāk daudz sakritību! - Esperansa noņurdēja.
- Es neko par to nevaru pateikt. - Melnā Roze teica. - Ja manam tēvam bija kādi noslēpumi, tad es par tiem zinu tikai tik daudz, ka par viņa pazudušo portfeli interesējas daudzi cilvēki.
- Pieņemsim, ka tā ir. - Izmeklētājs nelaipni noburkšķēja.
Pie durvīm pieklauvēja, tās pavērās un iekšā ieskatījās policijas mākslinieks.
- Sinjor, portreti gatavi. Un lieciniece, kas bija pie manis pēdējā, grib zināt, vai viņai jādara vēl kaut kas, vai var iet mājās.
- Var iet mājās. - Kantaress atmeta ar roku. - Nes šurp portretus!
Ja vien viņš zinātu, cik patiesībā ir tuvu vismaz dažu noslēpumu atminējumam, Melnā Roze uzjautrināta prātoja. Ja vien viņš zinātu, kas patiesībā ir Marianna, kuru viņš tagad tik viegli palaiž mājās.
Mākslinieks iedeva policijas priekšniekam un Esperansam portretus un izgāja no kabineta. Abi vīrieši rūpīgi pievērsās pēc Melnās Rozes un Mariannas ziņām sastādītajiem portretiem.
- Šis ir tukšs numurs. - Esperansa kritiski nolika malā Mariannas pirmās inkarnācijas portretu. - Tā izskatās simtiem jaunu sieviešu.
- Ar citiem matiem tā varētu būt arī sinjoritas Suaresas mājkalpotāja. - Aplūkodams to pašu portretu, secināja Kantaress. - Pilnīgi piekrītu, tukšs numurs.
- Vīrietis varētu būt daudz lietojamāks. - Esperansa paņēma otru portretu. - Viņu varētu atpazīt daudz vieglāk. Es aizsūtīšu detektīvus apstaigāt viesnīcas, varbūt kaut kur atpazīs līdzīgas personas. - Un, piecēlies kājās, viņš devās prom.
- Sinjorita Suaresa, ja mums izdosies atrast šīs personas – Džeikobu Smitu un Klēru Džonsoni – tad mēs noteikti gribēsim jūsu un jūsu mājkalpotājas palīdzību viņu atpazīšanā. - Policijas priekšnieks nožāvājās. Ļoti izskatījās, ka vairāk par visu viņš tagad alkst tepat kabinetā pagulēt. - Tādā gadījumā mēs jums dosim ziņu. Bet tagad varat būt brīva.
* * *
Izgājusi no policijas iecirkņa, Melnā Roze atviegloti uzelpoja – paldies dievam (vai sātanam?) šoreiz problēmas ar policiju , vismaz pagaidām, bija atrisinājušās un par spīti visam nekādas nepatikšanas viņai, šķiet, nedraudēja.
Kāri aizsmēķējusi, meitene sāka prātot, kur ir palikusi Marianna. Intuīcija teica, ka viņa, iejutusies lomā, būs devusies atpakaļ uz Suaresu savrupmāju ar sabiedrisko transportu, vai arī, kā variants, sēdēja kaut kur tuvumā kafejnīcā un gaidīja, kad no policijas iecirkņa iznāks Melnā Roze.
Kamēr Melnā Roze prātoja, vai nevajadzētu Mariannai vienkārši piezvanīt, vai arī viņa tomēr pieteiksies pati, tikmēr meiteni negaidīti uzrunāja kāds nepazīstams cilvēks, kurš izkāpa no netālu noparkotās mašīnas.
- Sinjorita Suaresa? - Tas apmēram 30 gadus vecs, kopts un izskatīgs vīrietis. Spriežot pēc apģērba, viņš varēja būt kāds advokāts vai uzņēmējs, tomēr, spriežot pēc pēdējās dienās pieredzētā, viņš, pēc Melnās Rozes domām, varētu būt arī pilnīgi dajebkas. - Labdien, es esmu Pedro Ustoa, un es gribu jums kopīgi ar jums apspriest biznesa ideju. Tas ir diezgan steidzami, vai jums būtu laiks tieši tagad?
Melnā Roze brīdi padomāja. Marianna bija teikusi, lai viņa izturas dabiski, turklāt ja godīgi, tad tomēr nepārtrauktā Mariannas un Hosē klātbūtne un spiegu spēlītes meiteni mazliet kaitināja. Jā, pašā sākumā bija interesanti, bet nu jau sāka apnikt, un ja vēl Hosē ar savu šarmu un pievilcību viņa varētu pieciest, tad no Mariannas gan viņa labprāt tiktu vaļā.
Bez tam, Melnajai Rozei joprojām neizgāja no galvas arī situācija ar mantotā žurnāla nākotni, kura ļoti spožās krāsās nerādījās. Arī tamdēļ viņa jutās diezgan atvērta jaunām un, iespējams, daudzsološām biznesa idejām un piedāvājumiem.
- Labi. - Viņa piekrita, un Pedro acīmredzami nopriecājās.
- Vai es varu jūs aicināt apspriest piedāvājumu uz vienu no labākajiem pilsētas restorāniem? - Viņš piedāvāja. - Man tur jau ir pasūtīts galdiņš.
- Labprāt. - Melnā Roze pamāja ar galvu, un Pedro atvēra viņai mašīnas durvis:
- Lieliski. Braucam!
