- Cik lieliski. - Melnā Roze nopriecājās. - Nu, tad lūdzu nokārtojiet.
- Es domāju, ka mēs varam to nokārtot. - Kantaress atkārtoja, un meitene iedomājās, ka viņš ir uzkāries kā niķīgs dators – viņa bija pārāk jauna, lai būtu pieredzējusi skaņuplates, tāpēc salīdzinājums par iestrēgušu skaņuplati Melnajai Rozei neienāca prātā. Tas bija smieklīgi, tomēr smieties viņai likās nepiedienīgi, tāpēc vienīgais, kā viņa uz šo ieciklēšanos varēja reaģēt, bija skatīties uz policijas priekšnieku ar neizpratnes pilnu skatienu.
Kantaress, bez šaubām, nebija uzkāries un nevarēja tāds būt – viņš bija dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, nevis pavirši izgatavots kiborgs. Sapratis, ka meitenei nav ne mazākās jausmas par to, kādā virzienā saruna stūrē, policijas priekšnieks grūti nopūtās, paņēma no galda salveti un, izvilcis no kabatas pildspalvu, kaut ko uz tās uzšņāpa un pastūma aprakstīto salveti Melnajai Rozei tuvāk.
Viņa pieliecās uz priekšu, ieraudzīja uz salvetes skaitli 50 000 un visu saprata.
- Jūs no manis gribat izspiest kukuli! - Meitene pārsteigta iesaucās, bet Kantaress par atbildi nodemonstrēja feispalmu.
- Kādu vēl kukuli, sinjorita! - Beidzot noņēmis plaukstu no sejas, policijas priekšnieks ierunājās, tādējādi izgaisinot jelkādas šaubas par to, ka viņš varētu būt uzkāries. - Es jums piedāvāju atrisināt jūsu problēmu. Diemžēl dzīve ir dārga un nekas nav par velti. - Paņēmis aprakstīto salveti un sadabūjis šķiltavas, viņš to aizdedzināja un, novietojis pelnutraukā, klusēdams vēroja, kā tā sadeg. Tad atkal pievērsās Melnajai Rozei: - Tātad?
- Nu labi, pagaidiet brīdi. - Viņa noņurdēja un aizsteidzās uz tēva kabinetu vērt vaļā seifu un noskaitīt pieprasīto kukuli. Ak šis nelietīgais policijas priekšnieks! Vajadzēja jau laikus saprast, kas viņam aiz ādas… kaut gan diez vai tas šajā gadījumā būtu kaut ko mainījis.
Atskaitījusi vajadzīgo summu un atlikušo skaidro naudu droši noglabājusi atpakaļ seifā, Melnā Roze ar naudas žūksnīti rokā atgriezās viesistabā. Nezinot, kā tieši kukuli vajadzētu dot, metiene pienāca pie Kantaresa un pasniedza viņam naudu.
- Uz galda noliec, stulbene! - Policijas priekšnieks nelaipni nošņāca un, kad Melnā Roze paklausīja, paņēma banknotes un pārskaitīja tās. Apmierināts, ka summa izrādījās pareiza, Kantaress iebāza naudu kabatā un atkal kļuva pieklājīgs un laipns. - Lieliski, sinjorita. Varam šo jūsu problēmu uzskatīt par atrisinātu. Tagad nākošā… stāstiet visu, ko atceraties, par tiem advokātiem, kas meklēja sinjora Suaresa portfeli.
Acumirkli padomājusi, Melnā Roze sakopoja domas un aprakstīja savu pirmo tikšanos ar Mariannu un Hosē, kad viņi vēl saucās par Klēru un Džeikobu. Izejot no tā, ka abus it kā bija redzējusi tikai vienu reizi un uz īsu brīdi, meitene detaļās neizplūda un sniedza visnotaļ vispārīgu un, līdz ar to, izmeklēšanā maz noderīgu aprakstu.
- Kaut ko konkrētāku! - Kantaress viņu pārtrauca, sapratis, ka tā neko jēdzīgu neuzzinās.
- Viņi atstāja vizītkartes… - Melnā Roze atcerējās. - Tām vēl kaut kur vajadzētu būt.
- Nesiet šurp. - Policijas priekšnieks pavēlēja. - Un vispār, ziniet, brauksim tomēr uz iecirkni – palīdzēsiet uzzīmēt viņu portretus. Jūsu nejēga kalpone taču arī viņus redzēja, vai ne? Paņemiet līdzi arī viņu! Tā, un kas tur ar tām manām biksēm, nebūs jau izžuvušas?
- Marianna! - Meitene skaļi pasauca. Viņa nojauta, ka mājkalpotājas pienākumu izpildītāja iespēju robežās šo sarunu noklausās un tāpēc sasaukt viņu nevajadzētu būt nekādām problēmām.
- Jā, sinjorita? - Viltus mājkalpotāja patiešām pēc brīža bija klāt, ar savu izskatu demonstrēdama gatavību izpildīt jaunus rīkojumus.
- Vai tu atceries sinjoru un sinjoritu, kas uz īsu brīdi pie manis viesojās aizvakar? - Viegli uzjautrināta par situāciju, Melnā Roze viņai jautāja.
- Jā, sinjorita, es atceros, ka bija tādi viesi. - Marianna bikli pamāja ar galvu.
- Vai tu atceries, kā viņi izskatījās, varbūt tev iekrita acīs kāda īpaša pazīme? - Kantaress uzrunāja mājkalpotājas pienākumu izpildītāju.
- Piedodiet, sinjor, es nemēdzu sevišķi lūrēt uz sinjoritas viesiem! - Viņa, it kā taisnodamās, nodūra galvu un pievērsa skatienu savu kedu purngaliem.
- Njā. - Policijas priekšnieks norūca. - Tā jau ir. Un šoreiz žēl, ka tā. Bet nu labi. Vai manas bikses ir sausas?
- Tūlīt pārbaudīšu, sinjor! - Marianna atsaucās, aizsteidzās uz vannas istabu un pēc brīža jau bija atpakaļ. - Jā, sinjor, bikses ir sausas, varat tās vilkt. Vai man jums palīdzēt?
- Tikšu pats galā! - Kantaress atcirta un, piecēlies kājās, paziņoja: - Sinjorita, sameklējiet tās vizītkartes! Un gatavojieties, brauksiet man uz iecirkni līdz zīmēt tā advokātu pārīša fotoportretus. Brauksiet kopā ar mani, mašīna gaida tepat uz ielas.
- Sinjor, vai es drīkstu pārģērbties ielas drēbēs? - Marianna taujāja, pirms vēl Kantaress bija pazudis vannas istabā. - Darba kleitā kaut kā neērti iet uz ielas.
- Manis pēc! - Policijas priekšnieks vēlīgi atļāva un pazuda vannas istabā apģērbt izžuvušās bikses.
Pagaidījusi, lai Kantaress ieslēdzas vannas istabā, Marianna klusā balsī uzrunāja Melno Rozi:
- Pie policijas mākslinieka zīmē Hosē tādu, kāds varētu būt izskatījies Migels jaunībā, ar matiem ezītī. Mani zīmē tādu, kādu atceries no tās tikšanās, un neaizmirsti piebilst, ka esi ievērojusi īpašu pazīmi – tetovējumu šeit. - Un viņa parādīja sev uz dekoltē mazliet uz leju un pa labi no kakla. - Kādu tieši tetovējumu, tu neatceries, tikai to, ka viņš tur bija. Un vēl, kad būsim policijas iecirknī, piemērotā brīdī palūdz, lai priekšnieks parāda mums savu kabinetu! Tas arī viss, ej pēc vizītkartēm!
Melnā Roze būtu gribējusi jautāt, kas gan būs ar Migelu, bet Marianna jau bija prom – viņai, lai pārģērbtos, vajadzēja vairāk laika nekā Melnajai Rozei uzkāpt līdz savai istabai un sameklēt izdomāto personu vizītkartes, bet pārāk ilgi runāties viesistabā viņas nevarēja – Kantaress, uzvilcis bikses un ieraudzījis, ka abas jaunās sievietes vēl ir turpat un nav sākušas ne pārģērbties, ne meklēt vizītkartes, noteikti saprastu, ka tiek vazāts aiz deguna.
* * *
Kantaress, protams, paspēja uzģērbt bikses pirmais, drīz pēc tam kopā ar atrastajām vizītkartēm viņam piebiedrojās arī Melnā Roze, un pēdējā atnāca ielas drēbēs pārģērbusies Marianna.
- Atvainojiet, ka liku jums gaidīt! - Viņa taisnojās.
- Būs jau labi. - Kantaress noņurdēja.
- Atļaujiet! - Mājkalpotājas pienākumu izpildītāja pienāca viņam klāt un piekārtoja žaketes apkakli, uzmeta skatienu Melnajai Rozei un atkārtoja šo operāciju arī ar viņas apģērbu. - Nu tagad viss ir kārtībā!
Trijotne pameta Suaresu savrupnamu un, iznākusi uz ielas, iesēdās Kantaresa mašīnā, aiz kuras stāvēja policijas ekipāža ar diviem acīmredzami garlaikotiem likuma sargiem. Policijas priekšnieks pamāja viņiem ar roku, tādējādi likdams noprast, ka palīdzība vai eskorts vai nebūs nepieciešams, un pašrocīgi aizvizināja Melno Rozi un Mariannu uz policijas iecirkni.
* * *
- Vai jūs būtu tik laipns, un parādītu mums savu kabinetu? - Melnā Roze palūdza, kad viņi bija ieradušies policijas iecirknī un Kantaresa pavadībā izgājuši caur caurlaidi.
- Ar lielāko prieku! - Policijas priekšnieks bija atsaucīgs. - Sekojiet man!
Aizvedis abas jaunās sievietes uz savu kabinetu, Kantaress lepni nogāja gar sanāksmju galdu un, demonstrēdams, ka viņš šeit ir saimnieks, iegāzās krēslā pie sava rakstāmgalda un sacēla kājas uz galda. Melnā Roze ar interesi aplūkoja milzīgo pilsētas karti, kas aizņēma kabineta visu lielāko sienu, bet Marianna, nedroši uzmetusi kartei īsu skatienu, bikli apstaigāja kabinetu, godbijīgi aplūkodama krēslus ap sanāksmju galdu.
- No šejienes es vadu cīņu ar noziedzību mūsu pilsētā! - Policijas priekšnieks svarīgi paziņoja, aizkūpinādams cigāru. - Pēdējās dienas gan, kā jūs zināt, ir bijušas visai grūtas, bet mēs nepadodamies un agrāk vai vēlāk teroristus notversim. Mans rakstāmgalds, starp citu, ir izgatavots no īsta riekstkoka! - Ievērojis, ka Marianna ar interesi aplūko mēbeli, Kantaress steidzās paskaidrot.
- Droši vien pasakaini dārgs? - Viņa kautrīgi ievaicājās un, pienākusi tuvāk, uzmanīgi pataustīja priekšnieka krēslu. - Jādomā, ka šis krēsls arī maksā vairāk, nekā es nopelnu mēnesī?
- Noteikti! - Kantaress iesmējās. - Lai sekmīgi cīnītos ar noziedzību, policija nedrīkst būt kā tāda nabagmāja!
Melnā Roze prātoja, vai arī cits aprīkojums policijai ir tik dārgs, moderns un kvalitatīvs, bet savas bažas viņa skaļi neizteica. Kā arī aizdomas par to, vai policija var sekmīgi cīnīties ar noziedzību, ja tās priekšnieks labprāt ņem kukuļus un vilto atpazīšanas protokolus.
- Nešaubieties, mēs notversim teroristus un citus likumpārkāpējus! - Policijas priekšnieks rezumēja un, acīmredzamot, nespēdams iedomāties, kā vēl izrādīties, paziņoja: - Nu tā, ar šo arī beigsim ekskursiju, mums ir vēl darbs darāms.
