local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 371

45 0

- Sauc šurp Hosē, un, ja vari, pamēģini paskatīties, kas nāk! – Marianna pavēlēja Melnajai Rozei. – Bet tu paliec pagaidām gulēt! – Un viņa ar kāju nospieda atpakaļ pie grīdas Migelu, kurš jau bija sācis celties kājās.

Melnā Roze paklausīgi izsteidzās no ēdamistabas viesistabā un palūrējusi pa logu vārtu virzienā, pagriezās uz kāpnēm. Neviens īpaši nebija jāsteidz, jo Hosē ar neiztrūkstošo beztrokšņa pistoli rokā jau kāpa pa tām lejā – izskatījās, ka viņš vismaz apmēram bija dzirdējis, kas notiek ēdamistabā.

- Atnācis policijas priekšnieks Kantaress. – Iedomājusies, ka tas varētu būt svarīgi, viņa dalījās ar redzēto pa logu.

- Atceries, melo tikai tad, ja esi droša, ka to neatklās. – Hosē pasmaidīja. – Gan jau viss būs labi, izkulsimies. – Un prom viņš bija, atstājis Melno Rozi vienu pašu nesaprašanā par to, vai būtu vajadzējis pa ceļam mēģināt Hosē noskūpstīt vismaz uz vaiga vai nē.

Pēc mirkļa viņu atgrieza realitātē Marianna, kuru acīmredzot Hosē bija nomainījis Migela pieskatīšanā.

- Kā Marija parasti dara? Iet visiem pretī vai ielaiž viņus pa domofonu? – Viņa jautāja.

- Ielaiž pa domofonu. – Melnā Roze atbildēja.

- Labi. Kāp augšā uz otro stāv un nāc lejā, kad viņš nāk iekšā. Izskatīsies dabiski.

- Ok. – Meitene paraustīja plecus un paklausīja. Steidzīgi uzkāpusi pa kāpnēm, viņa nostājās aiz stūra un vēroja, kā Marianna, beigusi sarunu jau ver vaļā ārdurvis un sagaida viesi.

Kad policijas priekšnieks pārkāpa pāri slieksnim, Melnā Roze pameta savu slēptuvi un devās pa kāpnēm lejup viņam pretī.

- Labrīt, sinjor Kantares! – Viņa uzrunāja viesi. – Kam varu būt pateicīga par šo vizīti?

- Labrīt, sinjorita Suaresa! – Kantaress noburkšķēja. Ziliem riņķiem zem acīm, neskuvies un viegli ieburzītā uzvalkā viņš izskatījās pēc cilvēka, kas naktī nav gulējis it nemaz vai ir īsu brīdi pasnaudis krēslā bez izģērbšanās. – Vai jūs būtu tik laipna un neuzcienātu mani ar kafiju? Man bija ļoti gara un grūta nakts.

- Marianna, lūdzu, sarūpē viesim kafiju! – Melnā Roze pavēlēja mājkalpotājas pienākumu izpildītājai, kura, aizvērusi aiz Kantaresa durvis, vēl nebija paguvusi nozust atpakaļ virtuvē. Kaut nu tikai tagad Migels nesāktu izdot aizdomīgus trokšņus, meitene satraukti prātoja.

- Kādu kafiju sinjors vēlēsies? – Marianna precizēja.

- Melnu. – Policijas priekšnieks noņurdēja.

- Sinjorita, jums arī kafiju?

Melnā Roze tikai tagad atcerējās, ka Migela dēļ tā arī nebija līdz galam paēdusi brokastis un izdzert savu kafiju. Tā kā nevarēja paredzēt, cik ilgi saruna ar Kantaresu varētu ievilkties, meitene izlēma izmantot šo atkārtoto iespēju.

- Jā, lūdzu esi tik laipna. Kā parasti. – Viņa pamāja ar galvu un Marianna, goddevīgi pakniksējusi, aizsteidzās uz virtuvi. Melnā Roze klusībā nevarēja nepasmaidīt par teātri, ar kādu tika muļķots policijas priekšnieks. – Lūdzu, sēdieties!

- Sinjorita, jādomā, ka jūs zināt par vakardienas incidentu saistībā ar sinjoru Valleho. – Kantaress, iekārtojies ādas klubkrēslā pie žurnālu galdiņa, uzreiz ķērās pie lietas. – Tiesa, man jāatzīstas, ka masu medijos izskanējušais ir tikai puspatiesība, un sprādzienā neviens nav gājis bojā. Visi mirušie ir vai nu nošauti, vai arī viņiem ir pārgrieztas rīkles. – Viņš uz brīdi apklusa, gluži kā sakopodams domas. – Bet kāpēc es esmu pie jums... sakiet lūdzu, vai jums kaut ko izsaka tāda persona, kā Giljermo Toress?

- Jā, es viņu pazīstu. – Melnā Roze pamāja ar galvu. – Es vakar redzēju ziņās, ka viņš tiek vainots notikušajā, un īsti nesapratu, kāds viņam ar to sakars.

- Mēs atradām viņa dokumentus un telefonu sinjora Valleho rakstāmgaldā. – Kantaress paskaidroja. – Un tas mums liek domāt, ka viņš ir saistīts ne tikai ar sinjoru Valleho, bet arī ar slaktiņu, kurā gāja bojā deviņi cilvēki. Un, pārbaudot Toresa telefonu, mēs atklājām, ka viņš ir regulāri sazvanījies ar jums, sinjorita. Tāpēc es gribētu zināt, kādas īsti bija jūsu attiecības.

- Tuvas. – Meitene atzinās, sapratusi to, ka noliegt šo faktu būtu bezjēdzīgi. – Mēs draudzējāmies. Nu, kā puisis ar meiteni.

Izskatījās, ka policijas priekšnieku šī atzīšanās nepārsteidz.

- Varbūt jūs zināsiet arī to, kas saistīja Toresu ar sinjoru Valleho? – Policijas priekšnieks žāvādamies taujāja tālāk.

- Par to gan es neko nezinu. – Melnā Roze paraustīja plecus. Saruna pārtrūka, jo telpā ienāca Marianna, nesdama uz paplātes kafijas.

- Paklausieties, sinjorita! – Pagaidījis, kamēr Marianna aiziet, Kantaress iedzēra kafiju un kļuva mazliet možāks. – Es negribu apvainot jūs melos, bet, sasodīts, abi vakardienas slaktiņi ir tādā vai savādākā mērā saistīti ar jums! Un jūs visu laiku stāstiet, ka neko nezināt. Un ja gadījumā ir tā, ka jūs tiešām zināt vairāk, nekā stāstiet, tad jūsu klusēšana palīdz slepkavām. Un, ja šīs slepkavības turpināsies, tās būs arī uz jūsu sirdsapziņas.

- Bet es tiešām neko nezinu! – Melnā Roze skatījās policijas priekšniekam acīs un mirkšķināja savas acis tik stulbi, cik vien spēja.

- Pie velna! – Kantaress nolamājās, ar skaļu šķindoņu nolikdams uz apakštasītes jau gandrīz tukšo kafijas krūzīti. – Kurš gan vāra kafiju ar biezumiem? No kurienes jūs to savu kalponi izvilkāt? Bet nu labi. Dievs ir mans liecinieks centos pa labam cik varēju. Bet arī manai pacietībai ir robežas. Sarunāsim tā: vai nu jūs stāstiet visu, ko zināt un kā bija, un es jums par to apsolos neizvirzīt nekādas apsūdzības, vai arī, otrs variants, es jūs tūlīt pat aizturu aizdomās par noziedznieku slēpšanu, un mēs šo sarunu turpinam jau iecirknī, pratināšanās telpā, kurā jūs varēsiet atpūsties no pārējā laikā, ko nīksiet kopējā kamerā ar sievietēm, lielākoties narkomānēm, kuras būs aizturētas par daudz nopietnākiem nodarījumiem.

Melnā Roze neko neatbildēja, tikai klusējot malkoja savu kafiju latē un saspringti domāja, ko tagad darīt. Kaut daļēji atzīties notikušajā viņai negribējās, bet doties uz cietumu – kaut vai īslaicīgi – arī ne.

- Es nudien negribu to darīt! – Kantaress turpināja. – Es uzskatu, ka labiem cilvēkiem nav jāsēž cietumā, pat tad, ja viņiem reizēm ir nācies kaut kur kļūdīties. Bet man nāksies īstenot savus draudus, ja jūs kategoriski atteiksieties stāstīt, ko zināt. Un iecirknī es vairs nepratināšu jūs pats, to darīs Esperansa, un ticiet man, viņš būs daudz uzstājīgāks!

Viesistabā atgriezās Marianna.

- Es paņemšu traukus! – Viņa kā atvainodamās paziņoja un, sniegdamās pēc policijas priekšnieka praktiski tukšas kafijas tasītes, iejautājās: - Varbūt varu piedāvāt vēl vienu?

- Nē, paldies. – Kantaress noņurdēja. – Man pietiks ar vieniem biezumiem.

- Ai! – Marianna piepeši iesaucās, kafijas tasītei izkrītot viņai no rokām un piezemējoties uz policijas priekšnieka bikšupriekšas. – Es ļoti atvainojos, sinjor!

- Kaut kas neiedomājams! – Kantaress iekliedzās. – Tāda tūļa! Tev ko, nejēga, rokas no dirsas aug?

- Piedodiet, lūdzu, sinjor! Kāds kauns! – Marianna satraukti taisnojās. Paķērusi no galda salveti, viņa steidzās slaucīt vīrieša bikšupriekšu. – Es tūlīt visu savākšu!

Melnā Roze atviegloti uzelpoja. Ja vien nebūtu jāsatraucās par to, ka Kantaress varētu viņu iebāzt cietumā, par šo starpgadījumu noteikti varētu pat uzjautrināties. Viņa nekad mūžā nenoticētu, ka Mariannai tas gadījās nejauši, un tas nozīmēja, ka mājkalpotājas pienākumu izpildītājai atkal ir kaut kas padomā.

- Labi, ka tev tas negadījās ar pilnu tasīti. – Meitene tomēr saņēmās pavīpsnāt. – Sinjor Kantares, jums paveicās.

- Nē, paveicās tavai tizlenei kalponei! – Policijas priekšnieks pikti atcirta. – Jo tad es viņu arestētu un sapūdētu cietumā par uzbrukumu policistam. Tagad tikai bikses būs pagalam.

- Cik tās maksāja? – Melnā Roze painteresējās. – Es jums atlīdzināšanu zaudējumus.

- Divismt dolārus.

- Ņemiet trīssimt, kā kompensāciju par neērtībām. – Parakņājusies savā makā, meitene pasniedza vīrietim banknotes. Mirkli padomājusi, kā viņa konsekventi rīkotos šādā situācijā pa īstam, Melnā Roze uzrunāja mājkalpotājus pienākumu izpildītāju: - Marianna, es tos atskaitīšu no tavas algas. Tā būs mācība, kā citās reizēs būs uzmanīgākai.

- Ak nē, žēlojiet sinjorita! – Viltus kalpone paskatījās uz Melno Rozi ar patiesu izmisumu, uz brīdi atrāvusies no bikšu slaucīšanas ar salvetēm. – Nāciet, sinjor, uz vannas istabu, tur ar mitru varēs iztīrīt daudz labāk.

Kantaress, grūti nopūties, piecēlās un sekoja Mariannai uz pirmā stāva vannas istabu. Melnā Roze jau sāka raizēties, vai tikai viltus kalpone, ieslēgusies ar policijas priekšnieku vannas istabā, nepārgriezīs viņam tur rīkli. Katrā ziņā no viņas to varētu sagaidīt.

45 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt