- Ei, mosties! – Kāds bez ceremonijām modināja Melno Rozi. Meitene pus pa miegam nosprieda, ka Marija jau pavisam būs aizmirsusi, kā jāizturas pret sinjoritu, un bezmaz vai sāka prātot, kā kalponi pārmācīt, kad attapās, ka modinātāja balss nemaz nav Marijas balss. Zibens ātrumā salīmējās filma, un Melnā Roze laikā attapās un saprata, ka vakardienas notikumi nebūt nav sapnis, un viņu patiešām modina nevis Marija, bet Marianna. Un Marianna pavisam noteikti nebija cilvēks, kuru vajadzētu sabārt vai mēģināt pārmācīt.
- Jā, es jau ceļos, ceļos. – Meitene noburkšķēja un, pietraususies sēdus, plati nožāvājās. Tagad viņa atcerējās, ka vakarā tēva mašīna bija smēķējusi zāli un pārgulējusi ar Hosē, bet tas Melno Rozi šobrīd satrauca vismazāk, tieši tāpat kā tas, kā viņa no tēva mašīnas bija nokļuvusi līdz savai gultai. Intuīcija teica priekšā, ka diez vai Marianna būs viņu modinājusi vienkārši tāpat.
- Atnācis Migels, tas džeks, par kuru tu mums vakar stāstīji. – Marianna, konstatējusi, ka meitene ir pietiekoši pamodusies, lai varētu saprast dzirdēto, paskaidroja. – Grib runāties tieši ar tevi, man nestāsta, ko grib. Bet saka, ka esot ļoti svarīgi. Kā tu parasti rīkotos šādā situācijā?
Melnā Roze brīdi apdomājās, nopētīdama Marijas kleitu uz Mariannas. Izskatījās, ka viņai bija izdevies to iešūt gana veiksmīgi, katrā ziņā kleita kliegtin nekliedza par to, ka ir valkātājai izmēros neatbilstoša, un Marianna izskatījās pēc pietiekoši autentiskas mājkalpotājas.
Bet jautājums par to, kā viņa parasti rīkotos, izrādījās samērā grūts. Meitene parasti rīkojās, īpaši nedomādama, kāpēc viņa rīkojas tieši tā. Tagad vajadzēja izdomāt, un tas bija mulsinoši.
- Ja vien tas nav ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs, es jebkurā gadījumā sāktu dienu ar dušu. – Melnā Roze beidzot izlēma. – Migels tikmēr var vai nu pagaidīt, vai iet padarīt kaut ko lietderīgu dārzā. Starp citu, kur ir Hosē?
- Suaresa kabinetā. – Marianna atbildēja. – Piesedz mani.
Ko viņa domāja ar pēdējo, Melnā Roze īsti nesaprata, bet pārjautāt negribēja. Un par to, kā nonākusi savā gultā, arī ne – to viņa noteikti kādā piemērotā brīdī varēs pajautāt Hosē personīgi.
- Pēc dušas es parasti nāku lejā uz ēdamtelpu ēst brokastis. – Meitene turpināja. Atcerējusies, ka ne Marianna, ne Hosē īsti nezin brokastu ēšanas kārtību šajā mājā, viņa izlēma atspēlēties un izmantot iespēju Mariannu izkalpināt mazliet vairāk, nekā būtu vajadzīgs. – Marija parasti izdzird, ka es esmu pamodusies, un nāk jautāt, ko es ēdīšu, un tad, kamēr es pabeidzu mazgāties un saģērbties, viņa to sagatavo. Ko tur vakar brokastīm piemērotu atnesi no veikala?
- Jogurts, muslis, olas, auzu pārslas, maize, džems, kaut kādi augļi. – Marianna noskaitīja kā dzejolīti. – Brokastu pārslas un piens. Es nezināju, kādas tev garšo, paņēmu tādas, kas pašai likās labas.
- Lieliski, jogurts ar augļiem būs pašā laikā. – Melnajai Roze izlēma. – Un protams, latē kafija.
- Migelam arī kaut kas jādod? Tu viņa klātbūtnē ēdīsi.
- Nē, es nekad neesmu redzējusi viņu ēdamistabā ēdam. – Meitene prātoja. – Nu, viņš tomēr ir Marijas dēls un neizslēdzu, ka viņa reizēm viņu pabaroja, bet tad tas notika virtuvē vai kalpu istabiņā, kur tas acīs nekrita.
- Labi. Vēl kaut kas, kas man jāzin? – Marianna cieši paskatījās uz Melno Rozi.
- It kā nē.
- Nu tad ej mazgāties. Gaidīšu tevi ēdamistabā ar brokastīm. – Mājkalpotājas pienākumu veicēja pavīpsnāja un aizsteidzās. Melnā Roze nožāvājās vēlreiz un devās uz vannas istabu, prātodama par to, kas gan tāds svarīgs Migelu varētu būt atdzinis pie viņas pašā rīta agrumā. Kaut kādas problēmas ar Mariju vai Mensonu? Bet tad droši vien Marija pati būtu zvanījusi, nevis sūtījusi Migelu.
Dušā viņa izdomāja, ka nav ko mocīt sevi ar prātošanu – tūlīt tāpat Migels visu izstāstīs – un ļāvās nomierinošajai ūdens plūsmai.
* * *
Kad viņa nomazgājusies un uzposusies nokāpa lejā uz pirmo stāvu, Migels viņu gaidīja nevis ēdamistabā, bet viesistabā, ērti iekārtojies vienā no klubkrēsliem.
- Labrīt, sinjorita. – Viņš sveicināja nācēju, bet sveicienā jautās vēsums un pat naidīgums.
- Labrīt, Migel. – Melnā Roze atņēma sveicienu. – Ja vēlies ar mani runāt, nāc uz ēdamistabu, es vēl neesmu brokastojusi.
- Tas, ko es gribu teikt, ir pietiekoši svarīgs, lai mēs par to runātos šeit. – Palīgstrādnieks atcirta tonī, kas nevēstīja neko labu. – Un es par to gribu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, nevis kā kalps.
Meitene saspringa, bet tūlīt pat saprata, ka nedrīkst tagad piekāpties, vajadzēja saglabāt kontroli pār situāciju.
- Es tā nedomāju. – Viņa vīzdegunīgi paziņoja un, nelikdamās par Migelu ne zinis, devās uz ēdamistabu. – Gribi runāt, nāc līdz.
Migels negribīgi piecēlās no krēsla un sekoja meitenei.
- Lai kalpone iziet ārā. – Ienākot ēdamistabā, viņš noburkšķēja, aizdomīgi šķielēdams uz Mariannu.
- Man no viņas nekas īpaši slēpjams nav. – Melnā Roze atcirta un apsēdās pie galda. Marianna viņai iztapīgi nolika priekšā bļodiņu ar jogurtu, kurā peldēja augļu gabaliņi, un kūpošu kafijas krūzi, novēlēja labu apetīti un nozuda virtuvē.
- Es klausos. – Pabakstījusi ar karoti augļu gabaliņus, meitene noteica. Neko nevarēja pārmest, izskatījās, ka mājkalpotājas pienākumu izpildītāja pie brokastu jogurta ar augļiem pagatavošanas bija piegājusi rūpīgi un no visas sirds. Migels atbīdīja vienu no krēsliem no galda un piesēdās uz tā.
- Redzi, Soledada... – Viņš ierunājās, acīmredzot beidzot sadūšojies ķerties pie lietas, kuras dēļ viņš te vispār bija ieradies. Arī pāriešana uz `tu` jau par daudz ko liecināja. – Mana mutere varbūt arī ļauj tev slaucīt kājas sev uz galvas, bet es tāds neesmu. Un es savu iespēju garām nelaidīšu.
- Es ne sevišķi saprotu, par ko tu runā. – Melnā Roze pavīpsnāja un par katru cenu centās saglabāt aristokrātisku mieru, kaut gan iekšā jau viss vārījās.
- Giljermo Toress. – Migels paliecās uz priekšu. – Es zinu, ka viņu meklē policija. Un zinu, ka pēc tava lūguma mutere viņu slēpj pie sevis.
Melnā Roze jau sāka saprast, kādā virzienā viņš tēmē, tomēr ļāva vīrietim pateikt visu pašam.
- Kā tu domā, kas būs, ja es pastāstīšu policijai, kur atrast Toresu? – Viņš atieza zobus. – Būs nepatikšanas, vai ne?
- Nodosi policijai savu miesīgu māti? – Meitene savilka uz augšu uzaci.
- Es teikšu, ka tu viņu piespiedi. Piedraudot ar atlaišanu. – Migels noņurdēja. – Jekburā gadījumā tev ir daudz vairāk ko zaudēt, nekā muterei. Turklāt es pats vispār neriskēju ne ar ko. – Tagad arī Migels arīmredzami pielika visas pūles, lai izskatītos kruts un pārliecināts par sevi.
- Labi. – Melnā Roze nevērīgi nometa karoti uz galda. – Ko tu gribi?
- Miljonu dolāru. – Migels atkal paliecās uz priekšu. – Tev taču tas tagad ir sīkums, vai ne? Bet man – lieliska un vienreizēja iespēja izrauties no šīs nožēlojamās plukatas dzīves. Ko teiksi?
Nu tagad bija skaidrs, ko nelūgtais viesis īsti grib, bet nebija īsti skaidrs, kā viņam atbildēt. Melnā Roze zināja, ka miljonu dolāru viņa pavisam noteikti var sakasīt, bet... viņai nepavisam negribējās Migelam to tā vienkārši atdot, jo īpaši apstākļos, kad to mēģina izspiest tik zemiskā veidā. Un kur garantija, ka dabūjis vienu miljonu, Migels nesakāro vēl vienu?
Melnā Roze paskatījās virtuves virzienā, cerēdama, ka no turienes nāks kāds padoms, un ka šī skatīšanās no malas neizskatās pārāk izmisīga.
Ērtāk zem ābeles aprakt 