- Bet viņam taču ar to visu nav nekāda sakara... – Melnā Roze ievaimanājās, ieraudzījusi Mensona fotogrāfiju. – Kā viņi vispār ir iedomājušies piepīt viņu te klāt?
- Diezgan vienkārši. – Marianna paraustīja plecus. – Ja Rūdija cilvēki savāca to tavu Mensonu, tad jādomā, ka viņam līdzi bija dokumenti – nu kaut vai tiesības – un telefons. Dokumentus un telefonu Rūdija cilvēki Mensonam visdrīzāk atņēma, un, kad mēs viņu atbrīvojām, mēs neiedomājāmies – un mums arī nebija laika – meklēt viņa dokumentus un telefonu. Tie droši vien bija palikuši kaut kur mājā, policija tos atrada un, tā kā Mensons solās būt lielisks pavediens nozieguma atklāšanā, izsludināja viņu meklēšanā. Viņi diezgan loģiski spriež, ka atrodot Mensonu, piekļūs vienu solīti tuvāk īstajiem vaininiekiem, kā tas arī būs.
- Un, ja policija ir savākusi arī Mensona telefonu, viņa droši vien atradīs, ka tu esi ar viņu sazvanījusies. – Hosē piebilda. – Ja tā ir, vari gaidīt ciemiņus...
Melnā Roze juta, ka viņai nosvīst plaukstas. Skaidroties ar policiju viņai gribējās vismazāk.
- Un ko man teikt, ja viņi ierodas?
Marianna un Hosē saskatījās.
- Ja tu pazīsti Mensonu jau sen un jūs esat sazvanījušies gana bieži, tad labāk nemēģini noliegt, ka viņu pazīsti. – Marianna atbildēja. – Un, ja tu domā, ka policijai nav pamata domāt savādāk, tad labāk izliecies, ka neko nezini par Mensona pazīšanos ar Rūdiju. Pierādīt pretējo policija diez vai varēs.
Televizorā tikmēr apsolīja, ka pēc ziņu pārraides būšot diskusiju studija ar terorisma un drošības ekspertiem, un pievērsās citiem, mazāk sensacionāliem dienas notikumiem. Hosē, paņēmis pulti, pagrieza skaņu klusāk.
- Ejam atpakaļ lejā. – Viņš uzrunāja Mariannu. – Es tev parādīšu, kā uztaisīt to sasodīto kafiju latē.
Palikt vienai Melnajai Rozei negribējās, un meitene devās viņiem līdz.
* * *
Pirmie kucēni, protams, bija jāslīcina, bet ar trešo mēģinājumu Mariannai sanāca pietiekoši laba kafija latē. Melnā Roze būtu bijusi mierā arī otrā mēģinājuma rezultātu – viņai tomēr būt pietrūka dūšas attiecībā pret šiem cilvēkiem būt pārāk izvēlīgai – taču šajā gadījumā tieši Hosē uzstāja, ka ar otro mēģinājumu tomēr nepietiks.
Tikusi galā ar kafiju, Marianna ķērās pie mājkalpotājas darba kleitas. Būdama krietni tievāka par Mariju, viņa šajā apģērbā pazuda gandrīz vai kā maisā, un, lai kleita neizskatītos acīmredzami neatbilstoša izmēra, nācās to krietni pāršūt.
- Es tikšu galā ar kleitu un iešu gulēt. – Marianna paziņoja. – Gulēšu Suaresa kabinetā, ja kas.
- Tu gribēji vēl iet ārā pārbaudīt, vai māju patiešām novēro. – Hosē atgādināja.
- Jā, pareizi. – Viņa noteica. – Varbūt tu to izdari? Pie viena varēsi izklaidēt Soledadu.
- Esmu vienmēr gatavs izklaidēt skaistas sinjoritas! – Puisis piemiedza Melnajai Rozei ar aci, un, viņai par pārsteigumu, Marianna uz šādu acīmredzamu divdomību nekā nereaģēja. Ej nu saproti, kas viņiem darās galvās, Melnā Roze prātoja.
- Tur maisā ir apģērbs tev! – Marianna norādīja uz pēdējo neizkrāmēto iepirkumu maisu, un Hosē ņēmās to pārbaudīt. Pēc brīža viņš izzvejoja no maisa tumšu vilnas treniņtērpu un kedas. Spriežot pēc visa, Marianna bija zinājusi viņa izmērus no galvas.
Hosē uz brīdi pazuda Marijas mazistabiņā aiz virtuves pārģērbties, un jau pēc mirkļa bija gatavs.
- Tev arī vajadzētu uzvilkt mugurā kaut ko tumšu, kas neatspīd un ko nav žēl nosmērēt vai saplēst. – Viņš uzrunāja Melno Rozi. - Nekādu ekskluzīvu veļas dienu mēs neplānojam.
- Mēs vispār ceram, ka nebūs jādzīvo pie tevis pārāk ilgi. – Marianna piebilda.
- No kā būs atkarīgs, cik ilgi jūs te būsiet? – Melnā Roze painteresējās. Pagaidām jau kā sniegs uz galvas uzkritušie viesi, kas daļēji aizstāja mājkalpotāju, bija diezgan interesants piedzīvojums, bet meitene noteikti nevēlējās, lai šis pasākums ievelkas.
- Ne ilgāk kā līdz brīdim, kamēr nebūsim dabūjuši to nelaimīgo portfeli. – Hosē paraustīja plecus. - Varbūt pat ātrāk. Bet tagad ejam, varēsim vēl parunāties vēlāk. – Viņš sazvērnieciski piemiedza Melnajai Rozei ar aci tā, lai Marianna to neredzētu. – Bet tagad ejam.
* * *
Melnā Roze nevarēja sūdzēties par trūcīgu garderobi, un atrast pavecus melnus džinsus nebija nekādu problēmu. Grūtāk bija ar augšu, bet tur Hosē atrada risinājumu – viņš nokāpa lejā un aizņēmās treniņtērpa augšu priekš Melnās Rozes no Mariannas.
- Nu, gatava? – Hosē painteresējās, kad Melnā Roze bija beigusi ģērbties. – Nu tad slēdz ārā telefonam skaņu un ejam.
Izvedis meiteni caur tumšo viesistabu, Hosē ar beztrokšņa pistoli rokā, gaismu neieslēdzis, atvēra durvis uz baseinu sētas pusē un, izlaidis Melno Rozi ārā, aizvēra durvis un sekoja viņai.
- Dari kā es! – Viņš nočukstēja un, pārkāpis pāri puķu dobei, nometās zālē četrrāpus. Mazliet izbrīnījusies, meitene sekoja viņa piemēram un apgūlās puisim blakus.
- Tagad lienam lēnām uz priekšu. Turies ēnā un nesteidzies. – Hosē čukstus deva jaunus rīkojumus un devās līšus uz priekšu.
Melnā Roze paklausīgi sekoja, dziļi ieelpodama nepierasto zāles smaržu. Sirds priecīgi dauzījās, kā ikreiz, kad viņa bija darījusi ko aizliegtu vai citādi satraucošu.
Hosē rāpoja viegli un bez jelkādas piepūles, un Melnā Roze, nebūdama pieradusi pie šāda pārvietošanās veida, pamazām sāka atpalikt – līšana uz vēdera bija izrādījusies daudz grūtāka, nekā viņai bija liecies sākumā, turklāt viņiem vajadzēja ar lielu līkumu aprāpot apkārt gandrīz vai pusei no mājas.
Redzēdams, ka meitenei rāpošana tik labi nesokas, Hosē viņu pagaidīja un tāpat čukstus ieteica kādu brīdi atpūsties, ko viņa arī labprāt darīja.
Tā viņi ar pauzēm beidzot aizrāpoja līdz Suaresu savrupmājas žogam, kurš atdalīja mājas teritoriju no ietves un ielas. Žogs bija ar zemu mūrētu pamatni nu mūrētiem stabiem, kurus savā starpā savienoja divi horizontāli metāla stieņi, kuri kopā ar žoga pamatni balstīja veselu rindu vertikālu metālu stieņu rindu ar pīķveidīgiem uzgaļiem. Ielas apgaismes laternas meta samērā blāvu gaismu, un, slēpjoties no tās ēnā aiz mūrētajiem stabiem, abiem ložņām vajadzēja diezgan droši palikt nemanītiem.
Paslējies mazliet uz augšu, Hosē uzmanīgi palūrēja gar mūrēto stabu nopētīja ielu pa labi. Pēc brīža viņš palaida savā vietā Melno Rozi, lai arī viņa paskatās uz ielu.
- Redzi mašīnu uz ielas? – Viņš čukstēja. – Tā droši vien arī ir tā. Citu mašīnu uz ielas nav, tā vien izskatās, ka šejienieši mašīnas parasti tur sētās.
- Kā mēs varam būt droši, ka tā ir īstā? – Melnā Roze tāpat čukstus atbildēja par pretjautājumu.
- Pavērosim viņus kādu brīdi. Ja redzēsim, ka tur iekšā sēž cilvēki, tad diezgan droši, ka viņi vēro tieši tavu māju. – Hosē paskaidroja. – Tikai nedomā smēķēt, viņi to lieliski redzēs.
Lēnām aizlīdis pie blakus staba, viņš arī iekārtojās novērošanai. Tagad atlika tikai pacietīgi gaidīt.
+
