Bija tikai viens cilvēks, ar kuru šobrīd varēja dalīties savā nelaimē, turklāt līdz šim redzētais lika domāt, ka nav tādu problēmu, ko viņš nevar atrisināt. Grūti nopūtusies Melnā Roze devās uz pirmo stāvu meklēt Džeikobu.
Lejas viesistabā viņu nekur neredzēja, un meitene devās tālāk uz ēdamistabu un virtuvi, bet arī tur viņa nebija. Ieskatījās nelielajā istabiņā aiz virtuves, kur mēdza pārģērbties un atpūsties mājkalpotāja – bet arī tur viņa nebija.
Melnā Roze jau sāka raizēties, kur gan Džeikobs būtu varējis palikt. Viņa ieskatījās vannasistabā – nekā, garāžā – nekā, arī iekšpagalmā pie baseina viņa nebija. Meitene jau grasījās kāpt atpakaļ augšā uz otro stāvu un pārbaudīt tēva istabu un kabinetu, gan viesistabā gandrīz vai uzskrēja Džeikobam virsū, kurš bija uzradies nez no kurienes. Tas bija tik negaidīti, ka Melnā Roze sabijusies gandrīz vai iespiedzās.
- Sabiedēju? Piedod... – Džeikobs samulsa. – Es pirmīt redzēju, ka tu te pagāji garām, bet nodomāju, ka vienkārši ej uz virtuvi. Kad pēc tam sāki staigāt visur pēc kārtas, sapratu, ka laikam meklē mani, tāpēc arī parādījos.
- Kur tad tu biji? – Meitene izbrīnījās.
- Tur. – Džeikobs norādīja uz viesistabas stūrī, daļēji aiz grāmatplaukta uz klubkrēsla uz grīdas saklātu vairākos slāņos saliktu segu. – Es nevaru vienlaicīgi uzmanīt visas durvis un žogus visos virzienos. Bet tā es zināju, ka tu atrodies otrajā stāvā, un uz turieni ved tikai šīs trepes, tad sanāk, ka šī ir labākā vieta, kur gaidīt nelūgtos viesus. – Melnā Roze tikai tagad pamanīja, ka Džeikoba rokā atrodas pistole ar klusinātāju. – Bet es pieņemu, ka ne tamdēļ tu mani meklēji, vai ne? Kas ir noticis?
- Man ir problēma. – Meitene atzinās un izstāstīja savu nelaimi ar draudzenei sastāstītajiem meliem. Džeikobs uzmanīgi klausījās.
- Es domāju, ka vajag teikt patiesību. – Viņš teica, kad situācija un problēma bija izklāstītas līdz galam. – Nav nekādas jēgas ilgāk melot. Jā, viņai būs sāpīgi, bet labāk skaudra patiesība, nekā saldi meli. Un tiešām būtu labi, ja tu varētu rītdien pie viņas aizbraukt... bet skatīsimies, kā būs. Var sanākt visādi pārsteigumi.
Meitene atviegloti uzelpoja. Nevarēja teikt, ka problēma bija atrisinājusies pavisam, bet jau parunājoties par to vien bija palicis vieglāk.
- Paldies tev. – Melnā Roze pasmaidīja un, ievilkusi dziļu elpu, uzrakstīja un aizsūtīja Agonijai bēdīgo ziņu un nr
- Nekādu problēmu. – Džeikobs paraustīja plecus. – Ja vajag vēl ko, droši jautā.
* * *
Agonija uz skumjo ziņu bija atbildējusi vien ar izmisīgu `NĒĒĒĒ!`, un Melnajai Rozei atkal acīs sariesās asaras. Šoreiz gan viņa izlēma Džeikobu nemeklēt, galu galā, ko gan viņš varēja palīdzēt šajā gadījumā?
`Man tiešām ļoti žēl 
` - Meitene uzrakstīja ziņu, un to nosūtījusi, bēdīga iekrita gultā.
- Nu kāpēc ar mani tā notiek!? – Viņa ievaidējās, nevarēdama vairs novaldīt raudas.
Kādu brīdi pagulējusi un paraudājusi, Melnā Roze izlēma, ka vajag aizmirsties, un, sameklējusi zāli, uztina kāsi. Un jau pēc brīža pasaule kļuva priecīgāka un problēmas piemirsās.
Pie durvīm pieklauvēja, un, kamēr meitene domāja, kā uz to reaģēt, durvis pavērās un pa tām ieskatījās aizdomu pilns Džeikobs.
- Te ož pēc zāles! – Paostījis gaisu, viņš konstatēja.
Melnā Roze par atbildi stulbi iesmējās, neveikli paslēpa līdz pusei izsmēķēto kāsi aiz muguras un centās izskatīties pilnīgi neiesaistīta.
- Tiešām? Pēc zāles? – Viņa mēģināja tēlot izbrīnu, skatīdamās Džeikobam acīs cauri viegli piedūmotajai istabai.
- Pēc zāles gan. – Viņš domīgi pamāja ar galvu. – Un vari neslēpt kāsi, es to redzēju.
- Ak šo? – Melnā Roze pacēla roku ar kāsi, parādīja to Džeikobam un tad ievilka vēl vienu kārtīgu dūmu. – A ko, nedrīkst? – Viņa izaicinoši izpūta dūmus Džeikoba virzienā. Šobrīd viņai bija pilnīgi vienalga, kā puisis uz to reaģēs. Jūra bija līdz ceļiem.
- Drīkst. – Par pārsteigumu, Džeikobs nekādu traģēdiju netaisīja, tomēr viņš savilka piktu seju. – Ar vienu nosacījumu.
- Kādu? – Tagad bija Melnās Rozes kārta brīnīties.
- Dalīties vajag! – Viņš iesmējās. Meitene pāris sekundes apstrādāja dzirdēto, tad, beidzot sapratusi teiktā jēgu, plati pasmaidīja un pastiepa Džeikobam kāša atlikušo daļu.
- Vēlāk. – Puisis tomēr atteicās. – Tev taču vēl būs ko satīt, vai ne? – Un, kad viņa apstiprinoši pamāja ar galvu, turpināja. – Es tagad nevaru. Ja nu notiek kaut kas ārkārtējs, man ir jābūt lietojamam. Kad mani nomainīs, tad, sarunāts?
Melnajai Rozei pret šādu plānu nekas iebilstams nebija.
* * *
Pievakarā ieradās Dženifera. Džeikobs, acīmredzot pamanījis automašīnas ierašanos, pasauca Melno Rozi lejā uz pirmo stāvu, un viņi sagaidīja Dženiferu kopā.
Meiteni gaidīja neliels pārsteigums – Dženifera bija ģērbusies līdzīgi, kā Melnā Roze. Melni pieguļoši džinsi, melns tops un ādas jaka – tiesa, ne gluži zīmolu produkcija, un arī kedas, nevis zābaki, un tieši šie faktori neviļus atgādināja par Agoniju, kas arī allaž bija palikusi Melnās Rozes ēnā. Vienīgā atšķirība no tā, kā savulaik ģērbās Agonija, bija pār plecu nēsājama, šķietami nodilusi neliela soma, un meitene varēja saderēt, ka tajā atrodas ierocis.
- Parādi telpas. – Dženifera pavēlēja, netērēdama laiku, lai sasveicinātos vai apvaicātos, kā viņiem šeit klājas. Melnā Roze paklausīja un atkārtoja īsu ekskursiju pa ēku, kādu jau iepriekš bija veikusi kopā ar Džeikobu. Viņš gan nāca līdzi arī tagad, un, ejot no telpas uz telpu, brīdi pa brīdim pārmija ar Dženiferu kādu īsu, aprautu frāzi svešajā valodā.
- Lieliski! – Dženifera monotoni noskaldīja, kad ekskursija bija beigusies un viņi atgriezās pirmajā stāvā. – Mašīnā ir iepirkumi, jūs varētu būt tik laipni un izkravāt tos. Jo varu saderēt, ka paši par ēdienu jūs nepadomājāt, vai ne?
- Es arī? – Melnā Roze pārjautāja, nebūdama pieradusi, ka pašas mājā viņu kāds izrīko.
- Protams. – Dženifera nosmīkņāja. – Noteikumi ir ļoti vienkārši, bet palūgšu tos ievērot. Pirmais. Kamēr šeit mājās neviena sveša nav, tu pildi mūsu komandas. Tas pats arī tad, ja mēs ejam ārā un tur mēs izliekamies vienkārši par taviem draugiem. Otrais. Kad mēs esam mājās un te nāk kādi cilvēki no malas, jo īpaši tādi, kas ir pavisam sveši un nav te nekad bijuši, tad ir otrādi – mēs esam kalpotāji un daram, ko tu liec. Skaidrs?
- Skaidrs... – Meitene nomurmināja, nebūt nepriecādamās par šādu kārtību.
- Nu tad lieliski, aiziet izkrāmēt iepirkumus. – Dženifera pamāja ar roku. – Bet nebaidies, nekādu tādu ārkārtēju mēs tev darīt neliksim. Tas vairāk attiecas uz situāciju, kad notiek kaut kas neparedzēts. Tad nebūs laika domāt un strīdēties, tad tas, ko mēs tev teiksim, būs likums un izpildāms bez vilcināšanās. Viss, iepirkumi gaida, aiziet!
