local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 262

56 0

Ziņkārība dzina Melno Rozi Dženiferai pakaļ, viņai par katru cenu gribējās redzēt, kas notiks tālāk un vai tiešām Dženiferai vienai izdosies tikt galā ar atlikušajiem sargiem. Nu, vai arī ne gluži pavisam vienai, ņemot vērā to, ka viņa bija kādam zvanījusi, un, spriežot pēc visa, saruna joprojām turpinājās. Bet Melnā Roze tik un tā nespēja iedomāties, kā palīgi, ja tādi bija, paspēs atnākt Dženiferai palīgā.

Tikmēr Dženifera jau bija nonākusi pie kāpnēm un piesardzīgi palūrēja ap stūri lejā, uz lielo priekšistabu, kur meitene atcerējās redzējusi divus apsargus spēlējam pie televizora pieslēgto spēļu konsoli. Spriežot pēc skaņām no lejas, apsargi turpināja izklaidēties un bija palaiduši garām visus notikumus otrajā stāvā. Vismaz nekas no lejas par satraukumu vai trauksmi neliecināja.

Vēl brīdi pagaidījusi, Dženifera pacēla pistoli abās rokās un, kā izskatījās, rūpīgi notēmēja. Un tad viņa izšāva.

Melnā Roze, bez šaubām, jau bija dzirdējusi, kā izklausās pistoles šāviens gan zem klajām debesīm, gan slēgtā telpā, tomēr šis bija negaidīts pārsteigums. Šis šāviens nelīdzinās nevienam no iepriekš dzirdētajiem – tas nodunēja arī basīgi kā pērkona dārds turpat virs galvas, un bezmaz vai likās, ka nodreb visa māja. Dženifera šāva vēl un vēl, un, lai arī ausīs zvanīja jau no pirmā šāviena, tomēr Melnā Roze paspēja piefiksēt, ka šie šāvieni gan jau skan kā parasti, tikai tagad tiem ir piebiedrojusies automašīnu signalizāciju gaudošana ārā uz ielas.

Dženifera turpināja tēmēt lejā uz priekšistabu, bet vairs nešāva. No lejas joprojām nāca datorspēles skaņas no televizora, kas šajā situācijā jau likās mazliet spocīgas, un brīdi pa brīdim vēl kādi nesaprotami trokšņi. Pēc brīža Dženifera kādam tur lejā parādīja pāris nesaprotamus žestus, un tad pagriezās atpakaļ. Katrā ziņā pa Dženiferu neviens no lejas nešāva, un tas lika domāt, ka apsargus pirmajā stāvā visdrīzāk ir piemeklējis tikpat nelāgs liktenis kā viņu kolēģus otrajā stāvā.

- Es teicu gaidīt mani istabā! – Viņa neapmierināti uzšņāca Melnajai Rozei un, saķērusi meiteni aiz augšdelma, ar varu ieveda viņu atpakaļ kabinetā. – Izklaidē tikmēr sinjoru Valleho.

Melnā Roze izlēma, ka ar Dženiferu labāk tīšām nestrīdēties, un šoreiz paklausīja, vismaz attiecībā uz pirmo punktu. Par otro punktu viņa tā arī nesaprata, vai tas bija joks, vai arī Dženifera patiešām grib, lai viņa ar donu Rudolfo kaut ko darītu. Bet ko gan tieši? Meitene izlēma, ka viņa labāk nedarīs neko.

Pati Dženifera tikmēr, šķiet, gluži vienkārši pārbaudīja telpas otrajā stāvā, vai tur kaut kur nejauši nav aizķēries vēl kāds apsargs vai tamlīdzīga persona. Bet šāvienus vairs nedzirdēja, izskatījās, ka, lai kas arī nebūtu noticis ēkā, tas tagad ir beidzies.

Pēc brīža Dženifera atgriezās, un kopā ar viņu telpā ienāca arī divi jauni vīrieši. Viņi bija ģērbušies līdzīgi, kā dona Rudolfo apsargi, tikai viņiem rokās bija nelieli automāti ar klusinātājiem un pār pleciem pārmestas ar apģērbu nedaudz kontrastējošas plecu somas.

Dženifera vienam no viņiem norādīja uz tējas tasēm, no kurām pati un Melnā Roze bija dzērušas tēju, un kaut ko pateica svešā valodā, kas izklausījās pēc rīkojuma.

- Mašīnas atslēgas! – Tad Dženifera pievērsās Melnajai Rozei. – Sameklē atslēgas tai mašīnai, ar kuru tevi šeit atveda. Viņas visdrīzāk būs kabatā tam pašam, kas sēdēja pie stūres, šurp braucot!

Viens no iebrucējiem, neparasti kārns un absolūti vienaldzīgu sejas izteiksmi, tikmēr bija paņēmis norādītās tējas tases un steidzās ar tām lejā uz pirmo stāvu. Melnā Roze devās viņam pakaļ, priecīga, ka varēs redzēt, kas tad īsti ir noticis lejā.

Pirmajā stāvā joprojām strādāja televizors, tiesa, datorspēle tajā bija apstājusies ar situācijai visai atbilstošu uzrakstu GAME OVER. Abi spēlētāji, asinīm noplūduši, gulēja beigti, pultis no rokām neizlaiduši – viens novēlies sāniski dīvānā, otrs uz grīdas pie dīvāna.

Vēl viens sēdēja atgāzies klubkrēslā, ar lodes caurumu krūtīs un ar kafiju aplietu kreklu. Tasīte, iekritusi klubkrēslā viņam blakus, nebija pat saplīsusi. Uz grīdas, izkritis no labās rokas, gulēja vīrieša smārtfons.

Ceturtais apsargs no pirmajā stāvā esošajiem, sašauts mugurā kā siets, gulēja uz vēdera asiņu peļķē starp ēdamistabu un viesistabu.

Visiem bojāgājušajiem bija vismaz trāpījums galvā, un tas gribot negribot atgādināja par šī rīta notikuma vietu pie privātdetektīva Gonsalesa biroja. Melnā Roze bija vairāk nekā pārliecināta, ka arī tur bija plosījušies šie paši cilvēki.

Kurš no tiem bija šoferis, kas bija vedis viņu šurp? Meitene nemaz nebija viņu tā kārtīgi nopētījusi, turklāt fakts, ka līķiem bija šāvienu sakropļotas galvas, it nemaz neveicināja viņu atpazīšanu.

Beigu beigās viņa nosprieda, ka pēc šofera visvairāk izskatās līķis, kas gulēja uz grīdas starp ēdamistabu un viesistabu, bet asiņu peļķe zem viņa jau pletās tik plaša, ka Melnā Roze šaubījās, vai varēs tikt viņa kabatām klāt, neiekāpjot peļķē, bet to viņai ļoti negribējās darīt.

Par laimi, tuvumā uzradās vēl viens no iebrucējiem – zilacains blondīns, ģērbies un bruņojies ļoti līdzīgi iepriekš redzētajiem.

- Atvainojiet! – Meitene angliski vērsās pie viņa, pati mulstot no tā, cik neiederīgi šajā situācijā skanēja šī uzruna. – Man lika sameklēt mašīnas atslēgas, un šis izskatās pēc šofera, bet es netieku klāt viņa kabatām.

Zilacains blondīns pasmīnēja, klusēdams satvēra līķi aiz potītēm un pavilka viņu apmēram pusotru metru atpakaļ, atstājot uz grīdas neglītu sarkanu sliedi.

Melnā Roze, ar grūtībām pārvarot nez no kurienes uzradušos nelabumu, piespieda sevi pārmeklēt vīrieša kabatas. Par laimi, jau ar pirmo mēģinājumu mašīnas atslēga atradās, un meitene, atviegloti uzelpojusi, varēja steigties atpakaļ uz otro stāvu.

Tur savukārt Dženifera pa šo laiku bija paspējusi sameklēt savas kurpes, bet dons Rudolfo – atgriezts pie samaņas, kā arī atbrīvots no lupatas mutē un no auklas, kas saistīja viņa kājas. Tiesa, tas narkobarona ciešanas samazināja ļoti nosacīti, jo, kad Melnā Roze ienāca telpā, Dženifera, aiz ausīm piecēlusi vīrieša galvu atbilstošā augstumā, ar acīmredzamu baudu ietrieca viņam sejā ceļgalu.

- Atslēgas atradi? – Dženiferai blakus stāvošais vīrietis jautāja, un viņa, apstiprinoši pamājusi ar galvu, tās uzvaroši nodemonstrēja. – Dod šurp!

- Lieliski, tad mēs varam pazust. – Savācis atslēgas, viņš paziņoja un, saķēris donu Rudolfo aiz augšdelmā, uzrāva narkobaronu kājās. Asinīm noplūdušu seju un kreklu, tagad arī viņš izskatījās pēc diezgan klasiska zombija.

- Mensons! – Melnā Roze piepeši atcerējās par pagrābā smokošo draugu. – Lūdzu, lūdzu, izglābiet Mensonu!

- Kādu vēl Mensonu? – Nobrīnījās vīrietis. Viņš runāja angliski ar svešādu akcentu.

- Manu puisi! Šis te, - meitene norādīja uz donu Rudolfo, - turēja viņu ieslēgtu pagrabā un spīdzināja!

Vīrietis bažīgi ieskatījās pulkstenī. Izskatījās, ka tieši viņš būs tas, kurš tagad izlems Mensona tālāko likteni.

- Iedomājies sevi viņas vietā! – Dženifera viņam teica, pamādama ar galvu Melnās Rozes virzienā.

- Labi, lai iet. – Vīrietis noņurdēja. – Bet šis sentiments mūs reiz nobeigs. Aiziet!

Viņi nokāpa lejā, un tur vadonis, paņēmis sev palīgos zilacaino blondīnu, steidzās iepakot donu Rudolfo viņa paša džipā, ļaujot Dženiferai un kārnajam kopā ar Melno Rozi doties uz pagrabu glābt Mensonu.

- Te viņš ir! – Kad viņi bija nonākuši pie nelaimīgā ķīlnieka, meitenei atkal acīs gribot negribot saskrēja asaras, un viņa jau grasījās skriet viņu apkampt, kad Dženifera viņu apturēja.

- Mums jāsteidzas. – Viņa teica. – Ar katru minūti mūsu cerības veiksmīgi no šejienes notīties strauji krītas.

Viņi ar kārno sapratās bez vārdiem. Parakņājusies somiņā un, acīmredzot atradusi tur kaut ko pietiekoši piemērotu, Dženifera ņēmās mūķēt vaļā rokudzelžus, ar kuriem Mensons bija piestiprināts pie ķēdes, bet kārnais tikmēr rūpīgi apskatīja viņa ar pātagu sakapāto muguru un, spriežot pēc sejas izteiksmes, tas, ko viņš tur redzēja, kārno neiepriecināja. Tomēr arī viņš parakņājās savā somā un, pēc brīža izvilcis no turienes kaut ko, kas izskatījās pēc vienreizējās lietošanas šļirces, bez īpašas sagatavošanās un ādas apstrādāšanas iešļircināja tās saturu Mensonam plecā.

- Tas ir universālais pretsāpju un pretiekaisuma līdzeklis. – Viņš paskaidroja Melnajai Rozei, kura uzmanīgi skatījās, ko viņš dara. – Tiklīdz varēšu, veikšu pilnu pasākumu komplektu savu spēju robežās. Bet saku uzreiz, viņam vajag uz slimnīcu. Man nebūs resursu un laika viņu izārstēt.

Tikmēr Dženifera bija tikusi galā ar rokudzelžiem, un Mensons bija brīvs. Taču viņam nebija spēka noturēties kājās, un puisis būtu sabrucis zemē, bet kārnais paguva viņu satvert aiz rokām un noturēt. Apmainījies ar Dženiferu dažām īsām frāzēm, kārnais ar viņas palīdzību uzcēla Mensonu sev kukuragā un, par spīti tam, ka cietušais bija krietni garāks un smagāks par pašu, bez sevišķas piepūles iznesa viņu no pagraba.

56 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt