Fernando parādīja Melnajai Rozei, un viņa steidzās noskalot no sejas asinis no pārsistās lūpas un iespēju robežās sakārtot asaru dēļ pasmērējušos kosmētiku.
Tikmēr meitenei pa galvu šaudījās vesels domu jūklis. Vai viņa un Mensons vispār no šejienes tiks ārā dzīvi? Nu, par sevi Melnā Roze bija diezgan droša – viņa bija vajadzīga donam Rudolfo, lai viņš varētu tikt pie viņas īpašumā esošajām žurnāla akcijām. Ja viņa būs mirusi, narkobarons tās nekādi dabūt nevarēs. Bet Mensons? Par viņu nevarēja zināt, un Melnā Roze šobrīd par viņa dzīvību nedotu ne salauztu grasi. Kāpēc lai dons Rudolfo laistu vaļā lieku liecinieku?
Bet varbūt ir kāda iespēja žurnālu nosargāt? Piemēram, vērsties policijā, un pastāstīt visu, kā bija. Bet... policija vienmēr prasīs pierādījumus, bet viņai tādu īsti nebija. Turklāt, meitene atcerējās, ka par notikušo pie privātdetektīva Gonsalesa ofisa dons Rudolfo izrādījās ļoti labi informēts – bet šādas ziņas viņš varēja saņemt tikai tad, ja viņam tur ir kāds savs cilvēks pietiekoši augstā amatā. Kas savukārt nozīmē to, ka ja Melnā Roze vērsīsies policijā, dons Rudolfo to noteikti uzzinās. Un intuīcija teica, ka neģēlis to tā vienkārši neatstās.
Seja bija cik necik sakopta, un smagi nopūtusies un gatava samierināties ar likteni, Melnā Roze atgriezās mazajā viesistabā pie dona Rudolfo.
Īsi pēc viņas viena lejas apsarga pavadībā, augstajiem papēžiem klaudzot, telpā ienāca iepriekš pieminētā sieviete. Ģērbusies gaišās, brīvās drēbēs, kuras ap vidukli apjoza plata josta, ar salmu cepuri platām malām un lielām saulesbrillēm slēptu seju, viņa, negaidījusi uzaicinājumu, dusmīgi apsēdās brīvā krēslā, sakrustoja uz krūtīm rokas un pārmeta vienu kāju pār otru. Apsargs neuzkrītoši nogrozīja galvu, ko varēja viegli iztulkot, ka ieroči vai noklausīšanās ierīces nav atrastas, un pazuda atpakaļ lejā uz pirmo stāvu.
- Mister Valleho, jūsu rokaspuiši atļaujas pārāk daudz! – Sieviete sašutusi paziņoja angļu valodā ar tipisku amerikāņu izrunu. – Kur tas redzēts, vīriešiem apgramstīt sievieti?
Dons Rudolfo iesmējās kā kutināts, bet Melnā Roze prātoja, kāpēc viņai sievietes balss liekas pazīstama. Meitene bija gatava apzvērēt, ka redz viņu pirmo reizi mūžā, bet balss? Kur viņa būtu varējusi to dzirdēt?
- Vienreizēji! – Narkobarons tikmēr sajūsmā sasita plaukstas, mazliet nomierinājies. Arī viņš tagad runāja angliski. – Viņa ierodas nez no kurienes un tad sāk kačāt pravas par to, kā es rīkojos savā mājā. Mis – starp citu, kā jūs godāt? – šī ir mana māja, un noteikumus te uzstādu es. Ja jums kaut kas nepatīk – durvis ir tur.
- Dženifera Bredlija. – Viņa nosauca savu vārdu, noņemdama cepuri un saulesbrilles. Cik viņai varēja būt gadu, Melnā Roze prātoja. Jebcik no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem, vecums, kad precīzs sieviešu gadu skaits ir praktiski nenosakāms. – Es varētu teikt, ka priecājos iepazīties, bet tā būtu tikai pieklājības frāze.
- Man patīk godīgi cilvēki. – Dons Rudolfo pavīpsnāja. – Un atklāti cilvēki – vēl jo vairāk. Sinjorita Suaresa var to apliecienāt. Vai ne? – Viņš cieši paskatījās uz Melno Rozi, un viņa, iekšēji nodrebējusi, varēja sevi piespiest tikai pamāt ar galvu. – Tātad, esmu pati uzmanība. Kas tad ir bijis tas svarīgais iemesls, kas ir atdzinis mis Bredliju pie manis?
Sarunu iztraucēja mājkalpotāja, kas atnesa saimnieka iepriekš pasūtīto zaļo tēju. Melnā Roze ievēroja, ka ir atnesta tasīte arī viešņai. Pateicies kalponei, dons Rudolfo pašrocīgi salēja tēju dāmām un ar plašu žestu aicināja cienāties.
- Tad man jāsāk no paša sākuma. – Pateikusies par tēju, Dženifera atbildēja un sāka stāstīt. – Es strādāju ASV Narkotiku apkarošanas aģentūrā, un man reizēm ir iespēja ieskatīties slepenos dokumentus. Tad nu lūk, esmu ieradusies, lai jūs brīdinātu: aģentūra par jums zin, jau ir izdots jūsu aresta ordenis un specvienība jau ir saņēmusi pavēli kravāt mantas un kāpt lidmašīnā, lai dotos šurp. – Viņa apklusa un padzērās tēju, pie viena ļaujot namatēvam sagremot dzirdēto.
- Kaut kāds absurds! – Dons Rudolfo noteica un arī sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kas tās par muļķībām? Mēs neatrodamies ASV, neesam ASV pilsoņi, kādā sakarā viņi var mūs arestēt? Tā taču tās lietas nenotiek!
- Es jau zināju, ka man neticēsiet. – Dženifera paraustīja plecus un, parakņājusies somiņā, izvilka no tās kaut kādus papīrus un pasniedza narkobaronam. – Tāpēc es pamanījos šo to nokopēt. Variet palasīt.
Uzmetis viņai aizdomu pilnu skatienu, dons Rudolfo paņēma papīrus un ātri tos izskatīja.
- Kā es varu zināt, ka tie ir īsti? – Viņš cieši paskatījās uz viešņu.
- Nekā. – Viņa vienaldzīgi atbildēja. – Ja nu vienīgi jūs nevēlaties piezvanīt uz aģentūru vai prokuroram, kas ir parakstījis orderi.
- Labi. Pieņemsim, ka tas tā ir. – Dons Rudolfo arī pats iedzēra tēju. – Kāda ir tava interese šajā lietā? Ne jau vienkārši tāpat tu esi attriekusies šeit no Štatiem.
- Taisnība. – Dženifera koķeti pasmaidīja. – Es gribu atlīdzību par šo brīdinājumu. Teiksim, kādus 50 000 dolāru. Tā priekš jums nav pārāk liela nauda, vai ne, lai novērtētu to, ka cilvēki grib jums palīdzēt saglabāt biznesu?
Dons Rudolfo iesmējās.
- Un kas tev liek domāt, ka man var uzticēties? – Viņš pavīpsnāja. – Tagad jau tu esi visu izstāstījusi, es esmu brīdināts, un tev vairs nav neviena trumpja. Es varētu tevi nogalināt šeit un šajā pašā brīdī, un ietaupīt tos sasodītos tūkstošus. Kā tev patīk šāds plāns?
- Jūs, protams, varat tā rīkoties. – Dženifera, norijusi siekalas, atbildēja jau krietni nedrošāk, nekā bija runājusi iepriekš. – Bet kā īstenam kristietim, - viņa pamāja uz krustiņu, kas karājās namatēvam kaklā, - jums vajadzētu bīties no dieva soda par šādu nepateicību.
- Liekule! – Narkobarons iesmējās. – Pati aizsargā narkomafiju, un pārmet man nepietiekošu baušļu ievērošanu.
- Narkomāni, kas noved sevi kapā, attīra cilvēci. – Viņa paraustīja plecus. – Bizness paliek bizness. Kā tad būs, mister kristieti? Nesteidzieties, padomājiet. Bet es tikmēr labprāt apmeklētu dāmu istabu. Neparādīsiet, kur tāda atrodas?
- Fernando, pavadi dāmu! – Dons Rudolfo norīkoja. – Un nenolaid no viņas ne acu!
- Skatīties uz sievieti tualetē? – Dženifera, piecēlusies kājās, sašuta. – Kā jums nav kauna!
- Nav mana problēma! – Narkobarons atcirta. – Negribi, neej!
Uzmetusi lūpu un veltījusi niknu skatienu Fernando, viešņa, papēžus dusmīgi klaudzinādama, aizsteidzās uz tualeti. Apsargs, gatavs izpildīt saimnieka pavēli, viņai cieši sekoja.
- Sasodīts, kas tas tagad bija? – Dons Rudolfo iesaucās spāniski, kad Dženifera bija nozudusi no telpas. Melnā Roze nevarēja saprast, vai jautājums ir retorisks, vai tomēr viņai uz to vajadzētu atbildēt. – Ko man tagad domāt?
Lai izietu no situācijas, un vienlaicīgi būtu gan atbildējusi, gan neatbildējusi, meitene noplātīja rokas un iedzēra tēju.
- Viņa ir vai nu nenormāli drosmīga, vai nenormāli stulba. – Narkobarons skaļi prātoja tālāk. – Vai nu te slēpjas vēl kaut kas. Bet nekas, mēs tūliņ tiksim skaidrībā.
Sadabūjis telefonu, viņš sameklēja kaut kādu kontaktu un piezvanīja.
- Sveiks. – Dons Rudolfo ierunājās klausulē, kad, acīmredzot, otrā pusē kāds atbildēja uz zvanu. – Paskaties, lūdzu, vienu lietu. Vai ASV Narkotiku apkarošanas aģentūrā strādā tāda Dženifera Bredlija? Nē, pie velna, man nav ne jausmas, kurā struktūrvienībā. Sāc ar Floridu! Un, ja vien ir iespējams, atsūti man uz e-pastu viņas fotogrāfiju... cik vien iespējams ātri. Gaidu! – Viņš pabeidza sarunu un uzvaroši paskatījās uz Melno Rozi. – Pavisam drīz mēs noskaidrosim, kas tā par Dženiferu. Bet es jau zinu, ko ar viņu tālāk iesākšu. Tā būs laba mācība tev!
Varēja dzirdēt, kā tualetē tiek norauts ūdens. Iedzēris vēl vienu malku tējas, narkobarons paliecās uz priekšu un klusā balsī teica:
- Vispirms es viņu iebāzīšu pagrabā, blakus tavam draugam. Tad mēs, kā jau norunājām, aizbrauksim pie tevis pēc to advokātu kontaktiem. Un tad līdz vakaram, kad tu ar viņiem tiksies, es tevi izvizināšu nelielā izbraucienā ar jahtu. Uz kuras vispirms mana komanda šo neprātīgi drosmīgo šmaru paņems pēc kārtas priekšā, bet pēc tam es viņu izbarošu viņu haizivīm. Kā tev patīk šāds plāns?
Melnā Roze nodrebēja. Dons Rudolfo iedzēra kārtējo tējas malku un atzvēlās dīvānā ērtāk.
- Es domāju, ka tas būs ļoti pamācošs pasākums. Ka ar mani nav nekādi joki. – Viņš paziņoja.
Ar acu kaktiņu pamanījusi strauju kustību pie durvīm, Melnā Roze saspringa.
