Tā kā Esperansas jautājums Melno Rozi bija pārsteidzis nesagatavotu, meitene uzreiz neatbildēja, bet izmisīgi centās izdomāt jēdzīgu atbildi. Ko darīt – teikt patiesību, nu, vai vismaz puspatiesību, vai tomēr visu noliegt un izlikties neko nezinot?
- Vai tā ir, sinjorita Suaresa? Vai jums bija kaut kādi kontakti ar sinjoru Gonsalesu? – Arī policijas priekšnieks aizdomīgi uz viņu paskatījās. Vēl mirkli svārstījusies, Melnā Roze izlēma, kā rīkoties.
- Jā, viņš patiešām vakar bija manis. – Viņa beidzot ierunājās. – Interesējās par kaut kādu portfeli, kas piederējis viņa klientam, bet atradies pie mana tēva. Es gan par to neko nezināju, un nevarēju viņam palīdzēt. Portfeli mājās neatradu, iespējams, ka to paņēmuši laupītāji. Vairāk neko nezinu...
- Nu re! – Kantaress nopriecājās. – Lūk, arī izskaidrojums! Es biju pārliecināts, ka sinjoritas Suaresas iesaiste šajā lietā ir tikai sakritība. Neredzu nekādu iemeslu neļaut viņai šeit atrasties!
- Sinjorita Suaresa, man jūs jābrīdina, ka informācijas slēpšana no izmeklēšanas ir krimināli sodāma... – Izmeklētājs nelikās miera, bet priekšnieks viņu pārtrauca:
- Leitnant Esperansa! Vai jūs esat prātu zaudējis? Sinjorita taču tik tikko visu paskaidroja! Lūdzu izbeidziet tūlīt pat! – Un, pagriezies pret Melno Rozi, piebilda: - Sinjorita, lūdzu atvainojiet! Esperansa ir ļoti labs un talantīgs izmeklētājs, bet diemžēl ārkārtīgi stūrgalvīgs un piekasīgs.
- Vai mēs varam iet tālāk? – Policists-gids nepacietīgi iejautājās. Izskatījās, ka viņš ar baudu bija noskatījies šo nelielo drāmu, tomēr nekas neliecināja, ka viņš alkst šī notikuma vietā uzkavēties kaut minūti ilgāk, nekā nepieciešams.
- Protams! – Kantaress paziņoja, bet Esperansa zem deguna nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
- Tātad, šis ir privātdetektīva Gonsalesa birojs. – Gids ieveda viņus telpā un sāka stāstīt. – Mēs gan vēl neesam oficiāli identificējuši līķus, tomēr rādās, pa starp viņiem paša Gonsalesa nav. Lūk, te guļ vēl divi – ar nošauti, katram pa vienam trāpījumam krūtīs un pa vienam galvā. Lūk, izsistais logs. – Viņš pamāja ar roku uz loga pusi, kuram bija izsisti ne tikai stikli, bet salauztas arī koka līstītes starp rūtīm. Uz asajām stikla lausku malām varēja saskatīt nelielas asiņu pēdas. – Un, kā jau es teicu, izskatās, ka viens no upuriem ir vai nu izlēcis, vai izmests pa logu. Viņš guļ te tieši apakšā.
- Protams, ka starp viņiem nav Gonsalesa. – Esperansa noņurdēja. – Es zinu, kāds viņš izskatās. – Pietupies viņš aplūkoja abus telpā guļošos līķus. - Manuprāt, šie ir Narkokarteļa bandīti.
- Tāpēc arī man interesē jautājums, - viņš teica, atkal piecēlies kājās un cieši ieskatījies Melnajai Rozei acīs, - kāpēc Narkokartelis ir sācis interesēties par tiem, kas meklē sinjora Suaresa portfeli, ja mēs pieņemam, ka portfeli no nozieguma vietas paņēma puiši no Graustu rajona bandas?
- Es to nevaru zināt. – Meitene paraustīja plecus un, intuitīvi juzdama, ka Kantaress nostāsies viņas pusē, pārgāja pretuzbrukumā. – Manuprāt, to noskaidrot ir kā reiz jūsu uzdevums!
- Sinjoritai taisnība! – Kā jau viņa bija paredzējusi, policijas priekšnieks viņu atbalstīja. – Esperansa, vai jums ir zināmi kādi fakti, kas liktu sinjoritu Suaresu turēt aizdomas par tādu vai savādāku ļaunprātību? Faktu nav? Nu tad liecieties, lūdzu, mierā, un dariet savu darbu!
- Vai jūs atradāt arī kaut kādus detektīva pierakstus? – Izmeklētājs, dziļi ieelpojis, pievērsās atpakaļ gidam. – Kas ļautu kaut ko sīkāk uzzināt par klientu vai par lietu, kuras Gonsaless strādājis?
- Diemžēl ne. – Policists-gids papurināja galvu. – Kad mēs ieradāmies, dators bija ieslēgts – un mēs to neizslēdzām, bet izskatās, ka privātdetektīvs bija strādājis ar ārējo cieto disku, kuru pats – vai arī kāds cits – ir paņēmis sev līdzi. Datorā nekādu dokumentu nav, papīru arī ne. Viss ir tīrs.
- Skaidrs. – Esperansa saviebās un nelaipni paskatījās uz Melno Rozi. – Nu ko, ar to laikam ekskursija ir beigusies.
Meitenei iezvanījās telefons. Zvanīja žurnālisti, kurus viņa pati bija aicinājusi šurp. Viņi sūdzējās, ka policisti, kas ir norobežojuši notikuma vietu, nelaiž viņus tālāk.
- Sinjor Kantares! – Viņa vērsās pie policijas priekšnieka. – Policisti nelaiž cauri manus žurnālistus! Jūs solījāt, ka viņi varēs apskatīt notikuma vietu! Es taču apņēmos uzrakstīt pozitīvu rakstu par policiju žurnālā! – Atcerējusies Kantaresa jājamo zirdziņu, viņa steidzās par to atgādināt.
Esperansa iespurdzās, bet tūlīt pat noslēpa smaidu plaukstā un pēc acumirkļa atkal kļuva nopietns, it kā nekas nebūtu bijis.
- Solīju? Tiešām? Laikam biju pārāk satraucies. – Policijas priekšnieks taisnojās. – Diemžēl es nevaru to atļaut. Es nevaru laist šeit jūsu žurnālistus. Tad man būs jālaiž arī citi, bet viņi izmīdīs nozieguma vietu un nejauši iznīcinās svarīgas pēdas un pierādījumus. Es jau tā nācu ļoti pretī, ļaujot šeit ienākt jums, būtībā nepiederošai personai. Novērtējiet, lūdzu, to!
- Es rakstu par policiju varu arī neuzrakstīt! – Melnā Roze zaudēja jelkādas kauna paliekas, bet tūliņ pat to rūgti nožēloja.
- Paklau, skuķīt! – Kantaress piepeši pārvērtās, balss tonis vairs nebija lišķīga pielaizīgs kā iepriekš, tagad tas bija kļuvis ledaini salts. Tāpat kā policijas priekšnieka acis. – Tev teica, novērtē to, ko jau dabūji. Ja daudz sprēgāsi, es atdošu tevi Esperansam, un tu dabūsi iekšās par informācijas slēpšanu. Pat, ja neko neslēp. Skaidrs?
- Skaidrs... – Meitene nomurmināja, no bailēm norīdama siekalas. – Viss ir skaidrs.
- Nu lieliski. – Viņš nozibsnīja ar acīm zibeņus vēl pēdējo reizi un tad atkal kļuva iztapīgi draudzīgs. – Varat nešaubīties, sinjorita, ka mēs darīsim visu, lai atrastu tos, kas pastrādājuši šo prātam neaptveramo noziegumu. Un atradīsim!
Tagad telefons iezvanījās Kantaresam. Ieskatījies ekrānā, lai redzētu, kas zvana, policijas priekšnieks nolamājās un pacēla klausuli.
- Es klausos, sinjor ministr! – Acīmredzot māksla paklausīgi runāt bija viens no galvenajiem Kantaresa talantiem. – Mēs jau strādājam nozieguma vietā... jā, desmit bojāgājušo... domājam, kaut kādas bandītu razborkas... Jā, protams, mēs visu noskaidrosim... Nē, armiju nevajag, policija pati tiks galā... Paldies, sinjor ministr!.. Protams! Uz redzēšanos. – Viņš pārtrauca sarunu un nolamājās. – Sākas! Sinjorita Suaresa, jums nu jāiet. Te tūlīt sabrauks eksperti un morga darbinieki, un lieka drūzma viņiem tikai traucēs.
- Vai es varu jums piezvanīt, lai uzzinātu kā veicas izmeklēšana? – Melnā Roze tomēr uzdrošinājās pajautāt, un, lai Kantaress atkal neapvainotu viņu neiederīgā sprēgāšanā, steidzīgi piebilda: - Priekš raksta, protams!
- Jā, droši, cik varēšu, tik atbildēšu. Un par transportu nesatraucieties, es jūs aizvedīšu atpakaļ uz policijas pārvaldi, jums vēl jāparaksta tie nelaimīgie atpazīšanas protokoli.
Esperansa iespurdzās vēlreiz, šoreiz jau to vairs īpaši neslēpjot. Kantaress to redzēja, bet neko neteica.
