- Rīt izdosim žurnāla speciālizlaidumu. - Havjers paziņoja, kad viņi par godu kopīgā biznesa sākumam bija izdzēruši pa glāzei šampanieša. Restorāns bija viens no dārgākajiem pilsētā, un, lai arī nevarētu teikt, ka Melnā Roze šāda tipa restorānos nekad iepriekš nebija bijusi, tomēr tā pa īstam pieaugušā statusā nudien viņa šoreiz piedalījās pirmo reizi. Bet tā kā kompānija bija tikai Havjers, kurš klasificējās kā vairāk vai mazāk pazīstams cilvēks, tad atmosfēra bija pietiekoši brīva un par to, kā pareizi uzvesties, nevajadzēja pārāk iespringt.
- Lieliski. - Viņa atbildēja un pielika visas pūles, lai pasmaidītu pēc iespējas žilbinošāk. - Es ticu, ka mums arī turpmāk izdosies.
- No tavas mutes dieva ausī! - Partneris piezīmēja. - Kā tev veicas, vai ir sanācis pārskatīt tēva dokumentus kabinetā?
- Pagaidām nē, nav īsti bijis laika. - Meitene atzinās, un tas pat nebija sevišķi daudz melots. - Mēģināšu rītdien pieķerties. - Un viņa pie sevis pat apņēmās to arī izdarīt. Nu, vai vismaz iesākt.
Havjers neko neatbildēja, bet viņš neizskatījās apmierināts.
- Atceries to portfeli, kuru meklēja tas tiesas izpildītājs pie notāra? - Melnā Roze tomēr neizturēja. Nepieciešamība izrunāties ņēma virsroku. - Viņu meklē vēl visādi cilvēki.
- Tiešām? - Havjers saspringa. - Kas tad?
- Nu, vispirms pie manis bija divi cilvēki no kaut kāda ārzemu advokātu biroja. - Viņa pastāstīja. - Un šodien vēl bija privātdetektīvs.
- Interesanti! - Havjers patiešām izskatījās pārsteigts. - Ek, kur gan tas Antonio bija iepinies…
- Viņi visi domā, ka portfeli paņēma laupītāji. - Melnā Roze turpināja. - Es gan nepamanīju, vai tiešām tā bija. Viņi mani bija piesējuši pie krēsla un es biju ļoti nobijusies.
- Nu, ja reiz portfeļa mājā nav un tas nav arī nekur citur, tad visdrīzāk to patiešām ir paņēmuši laupītāji. - Havjers piezīmēja. - Absolūti loģiski. Lai vai kā, tā vairs nav mūsu problēma, jo, kā atceries, portfelis nepieder ne man, me tev. Ja viņš ir pazudis – lai viņu meklē tie, kam viņš ir vajadzīgs. Mēs tikmēr domāsim, kur ņemt materiālu nākošajiem žurnāla numuriem.
Vakariņas turpinājās samērā neveikli. Melnā Roze bija norūpējusies par to, vai portfeļa meklētāji nejauši neatklās viņas līdzdalību laupīšanā, bet Havjeru acīmredzot satrauca žurnāla nākotne. Līdz ar to ne meitenei sanāca būs īpaši pavedinošai, ne arī partnerim tas šobrīd interesēja, un lielāko daļu no atlikušā laika viņi ēda un dzēra klusēdami, vai apmainījās vispārīgām, pieklājības un neko neizsakošām frāzēm.
Pilnai laimei Melnā Roze vēl arī saņēma ziņu no Agonijas.
`Man ir ļoti vientuļi`, - viņa rakstīja. - `Atbrauc, lūdzu, kad vari. Kāpēc Cerbers neatbild?`
`Piedod, šovakar laikam nesanāks.` - Melnā Roze ātri uzrakstīja atbildi. - `Mēģināšu rīt ap pusdienas laiku. Par Cerberu nezinu, mēģināšu noskaidrot!` - Viņa rēķināja, ka uz to laiku jau vajadzētu būt tikušai galā ar laupīšanā un slepkavībā apsūdzēto atpazīšanu. Un atkal gribot negribot viņu sāka mocīt jautājums, ko tad Esperansa īsti ir aizturējis par šo noziegumu. Sanāk, ka kaut kādus, kas ir absolūti nevainīgi? Kā tad uzvesties atpazīšanā? Atpazīt vai neatpazīt? Vai vislabāk neteikt neko konkrētu, no sērijas `jā, līdzīgi izskatās, bet vai patiešām tie ir viņi, apgalvot nevaru`? Jā, droši vien būs jāpieturas pie šīs stratēģijas.
Un ko lai atbild Agonijai par Cerberu? Vajadzēs mēģināt atkal rītdien satikt Mensonu un palūgt viņam padomu, ko teikt Agonijai šajā sakarā.
Ar šādām skumīgām domām viņa sagaidīja vakariņu beigas un bija priecīga, ka beidzot var doties mājās.
* * *
Un atkal no rīta jāceļas pēc modinātāja? Sasodīts, nu kad tas reiz beigsies!
Saposusies un paēdusi ātras brokastis, Melnā Roze devās uz policijas pārvaldi. Caurlaidē viņu gan neviens negaidīja, tikai pateica, uz kuru kabinetu jāiet, tad nu meitene dabūja brīdi pa ēku pamaldīties viena pati, jau sākdama pukoties uz Esperansu, ka tas nav praties viņu sagaidīt lejā pie ieejas.
Beidzot kabinets atradās. Pieklauvējusi, Melnā Roze pavēra durvis un ieskatījās iekšā.
- Labrīt, sinjorita. - Esperansa sasveicinājās bez sevišķa entuziasma un prieka. - Labi, ka esat klāt. Tūlīt iesim. - Pastiepies pēc stacionārā telefona klausules turpat uz galda, viņš ātri kādam piezvanīja, nobubināja pāris vārdu un, nolicis klausuli atpakaļ uz aparāta un, paķēris no galda kaut kādus papīrus, steidzās ārā no kabineta, aicinādams meiteni sekot.
- Šeit, lūdzu! - Izmeklētājs pamāja gaiteņa virzienā un pats devās uz priekšu. Līdz kāpnēm, tad vairākus stāvus uz leju, tad atkal pa kaut kādu noplukušu gaiteni uz priekšu, līdz beidzot, nonākot pie kādām durvīm, Esperansa tās atvēra un aicināja Melno Rozi ienākt.
Telpa izrādījās neliela, patumša istaba ar ieplaisājušu stikla logu uz blakus telpu, kurā atradās pie grīdas pieskrūvēts galds un divi krēsli ap to. Meitene nojauta, ka stikla logs no otras puses izskatās pēc spoguļa, un, acīmredzot, tieši tur ievedīs aizdomās turētos, kurus viņai vajadzēs atpazīt par laupīšanu, un izmeklētājs pēc brīža viņas nojautu apstiprināja.
- Tur viņus ievedīs. - Esparensa pamāja ar roku stika loga virzienā. - Jums vajadzēs pateikt, vai tie ir tie paši vīrieši, kas jūs nolaupīja, ielauzās jūsu savrupmājā un noslepkavoja jūsu tēvu.
- Kā jūs viņus atradāt? - Melnajai Rozei patiešām interesēja, kā Esperansa ir paveicis neiespējamo.
- Izmeklēšanas noslēpums. - Izmeklētājs nelaipni atbildēja.
Atvērās durvis un telpā ienāca policijas departamenta priekšnieks Kantaress.
- Labrīt, sinjorita Suaresa! - Viņš izplūda plašā smaidā, un Melnā Roze neviļus pamanīja, ka Esperansas sejā ir lasāma vāji slēpta `ak, ne jau atkal!` izteiksme. - Pateicos, ka spējāt atlicināt laiku un ierasties pie mums, lai palīdzētu izmeklēšanā. Tūlīt atvedīs aizdomās turētos, jums vajadzēs viņus atpazīt. - Pacēlis vietējā stacionārā telefona klausuli, Kantaress kaut kad piezvanīja un pavēlēja `vest viņus šurp`.
Melnā Roze saspringa. Viņa bija redzējusi filmās, kā tas notiek – parasti atveda vairākus līdzīgus cilvēkus, starp kuriem bija viens aizdomās turētais un vairāki nesaistīti cilvēki, un lieciniekam vajadzēja atpazīt īsto. Bet viņa laikā atcerējās, ka ir nolēmusi teikt, ka nevar lāga atpazīt vainīgos. Līdzīgs ir, bet vai tieši šis, galvot nevar.
Telpā aiz spoguļstikla patiešām ieveda 3 melnādainos ar rokudzelžos uz muguras saslēgtām rokām un nostādīja viņus ar sejām pret spoguli. Nevienam nebija kaklā pakārts numurs, kādus meitene parasti bija redzējusi filmās.
- Apskatiet labi šos vīriešus! - Kantaress palūdza. - Un pasakiet, vai atpazīstat viņos laupītāju, kas noslepkavoja jūsu tēvu.
- Es nezinu… - Melnā Roze nomurmināja. - Līdzīgi varētu būt. Bet vai tiešām tie ir viņi, es neesmu droša.
- Nesteidzieties. - Priekšnieks aizrādīja. - Apskatiet viņus kārtīgi, un pamēģiniet atcerēties tās nakts notikumu. Es saprotu, jums ir smagi, bet varbūt tomēr.
Meitene izlikās, ka rūpīgi aplūko aizdomās turētos, un prātoja, kā tikt no situācijas ārā. `Atpazīt` viņus negribējās – viņa labi saprata, ka tad šo trijotni tiesās par slepkavību, bet ar savu viltus liecību sarūpēt kādam nāves sodu Melnajai Rozei tomēr īsti negribējās. Prātodama, viņa neviļus ievēroja stiklā Esperansas atspulgu, un izmeklētāja sejā bija lasāma pilnīga norobežošanās no šeit notiekošā. Kas te īsti notika?
- Viņiem bija maskas tajā naktī. - Meitene pārtrauca mazliet ieilgušo klusumu. - Es nevaru atpazīt, ka tie noteikti ir viņi. Piedodiet. - Viņai piepeši šajā telpā pietrūka gaisa un viņa jau spēra soli uz durvju pusi, bet Kantaress piestājās priekšā.
- Esperansa! - Viņš pavēlēja. - Atstājiet lūdzu uz brīdi mūs ar sinjoritu Suaresu divatā. Izmeklētājs, nicīgi pavīpsnājis, paklausīja, un, kad viņš bija izgājis, priekšnieks ieskatījās Melnajai Rozei acīs un teica:
- Es teikšu visu, kā ir. Pierādījumu bāze pret šo trijotni nav tik spēcīga, kā mums varētu gribēties. Un bez jūsu liecības tiesā viņi tiks cauri sveikā. Un man tas būs neatklāts noziegums, bet jums – vilšanās par to, ka tēva slepkavas joprojām ir brīvībā. Es domāju, ka mūsu intereses šajā gadījumā sakrīt.
- Kā jūs viņus atradāt? - Melnā Roze atkārtoja jautājumu, kuru bija iepriekš uzdevusi Esparansam vājā cerībā, ka dos kaut kādus pieturas punktus.
- Viņi ir no Graustu rajona bandas, viņiem nav alibi nozieguma naktī, un vienam no viņiem ir svaiga šauta brūce. - Kantaress paraustīja plecus. - Diemžēl vairāk mums nekā nav, ne ieroču, ne kā cita. Bez jūsu palīdzības mēs nevarēsim viņus likumīgi apsūdzēt. Lūdzu, atpazīstiet viņus! Tas ir ļoti svarīgi.
Vēl jautrāk! Meitenei sāka izskatīties, ka arī pats Kantaress līdz galam netic tam, ka tieši šī trijotne ir vainojama noziegumā, bet dēļ nepieciešamības noziegumu iespējami ātri un veiksmīgi `atklāt` šie nelaikā un nevietā trāpījušies nēģeri ir kļuvuši par ērtiem grēkāžiem… un tagad tieši no viņas ir atkarīgs, kas ar viņiem notiks tālāk.
- Labi. - Viņa izlēma. - Es apskatīju viņus uzmanīgāk un esmu pārliecināta, ka tie ir viņi.
- Lieliski! - Policijas priekšnieks saberzēja rokas un, atvēris durvis, pasauca atpakaļ Esperansu. - Cietusī atpazina aizdomās turētos. Rakstiet protokolu!
Esperansa drūmi paskatījās uz Melno Rozi. Vai tiešām viņa saskatīja izmeklētāja acīs pārmetumu?
Kantaresam iezvanījās mobilais telefons.
- Klausos! - Viņš teica, atbildēdams uz zvanu, un brīdi klausījās, ko zvanītājs viņam stāsta. - Kas, kas? Šāvieni pilsētas centrā? Un sprādzieni arī? Sasodīts, kas tur notiek? Jā, es izbraukšu, tiklīdz varēšu. - Priekšnieks pārtrauca sarunu un sulīgi nolamājās.
Melnajai Rozei tikmēr smadzenēs saslēdzās ģeniāla doma. Šī bija iespēja, un to vajadzēja izmantot.
- Vai es varēšu braukt jums līdzi? Un žurnālisti no mana žurnāla? - Viņa uzklupa Kantaresam. - Dots pret dotu. - Un viņa zīmīgi pamāja spoguļstikla virzienā.
Priekšnieks mirkli domāja.
- Labi, lai iet. - Viņš noņurdēja. Melnā Roze ķēra pēc telefona, lai zvanītu Havjeram.
