local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 142

79 0

Iegājusi notāra birojā, Melnā Roze nonāca telpā, no kuras dvesa nopietnība un svarīgums. Dārgas mēbeles, pie sienas valsts karogs un prezidenta portrets, un cilvēki uzvalkos. Vienā no klātesošajiem meitene uzreiz atpazina sinjoru Kaldenu un mazliet izbrīnījās, kāds gan viņam sakars ar tēva mantojumu. Pārējie trīs bija nepazīstami, un, lai arī praktiski identiski ģērbušies, tomēr ļoti atšķirīgi viens no otra – sirms kungs, vīrietis spēka gados un puisis, kurš nevarēja būt daudz vecāks par Mensonu.

Sasveicinoties un iepazīstoties ar Melno Rozi, vīrieši gluži kā mantru noskaitīja līdzjūtības vārdus, tomēr viņi to darīja bez īpašas steigas un lišķības, te tas vairāk izskatījās pēc formalitātes. Vārdus viņa ātrumā nespēja iegaumēt, vien saprata to, ka sirmais kungs ir pats notārs, jaunākais puisis – viņa asistents, bet vīrietis spēka gados – zvērināts tiesu izpildītājs. Meitene pabrīnījās, kam tāds te vajadzīgs, tomēr neko sīkāk nejautāja, paļaudamies uz to, ka pasākuma ietvaros viņa to noteikti uzzinās.

- Mēs vairāk nevienu negaidām. – Paziņoja notārs. – Un tātad, jūs jau droši vien to zināt paši, bet man ir pienākums atkārtot to vēlreiz. Jūs esat šeit aicināti tādēļ, ka saskaņā ar nelaiķa sinjora Suaresa pēdējo gribu, esat kļuvuši par viņa likumīgajiem mantiniekiem, un tiksiet iepazīstināti ar viņa testamenta saturu. Vai tas ir skaidrs?

- Jā. – Teica sinjors Kaldena, un Melnā Roze piekrītoši pamāja ar galvu, bet sirmo notāru tas neapmierināja.

- Man vajag skaidru un skaļu atbildi, sinjorita Suaresa. – Viņš noburkšķēja, un Melnā Roze arī pateica `jā`.

- Ļoti labi. – Notārs nokrekšķējās un paņēma rokās papīru, acīmredzot to pašu nelaimīgo testamentu. – Turpināsim. Ar šo dokumentu, kuru manā, zvērināta notāra Migela Vaskesa klātbūtnē, bez viltus, spaidiem un draudiem, būdams pie skaidra prāta un saprašanas, ir sastādījis un apakšā pašrocīgi parakstījis sinjors Antonio Suaress, viņš savā īpašumā esošo nekustamo un kustamo mantu, kā arī vērtspapīrus ir novēlējis sekojošiem mantiniekiem: savai meitai Soledadai Suaresai... – viņš sāka uzskaitīt Melnajai Rozei pienākošos mantojuma daļu: savrupmāju ar visu zemi ar visu kustamo un nekustamo mantu, kas tajā atrodas, savu automašīnu, bankas kontos esošo naudu, kā arī 90% no uzņēmuma, kurai piederēja tēva žurnāla izdevniecība. Melnā Roze klausījās ar izbrīnā pavērtu muti un klusībā gavilēja: mantojuma sadalījums viņai rādījās ļoti izdevīgs. Joprojām īsti nebija skaidrs, ko šeit dara sinjors Kaldena un tiesu izpildītājs, bet pagaidām nelikās, ka viņi jel kā apdraudēja meitenes nākotni.

Beidzis uzskaitīt Melnajai Rozei pienākošos mantojumu, notārs nosauca nākošo mantinieku, un tas patiešām izrādījās sinjors Havjers Kaldena. Viņam pienācās atlikušie 10% no žurnāla akcijām, kā arī grāmatvedības dokumenti. Un tas arī viss.

Meitene paslepus uzmeta skatienu tēva kolēģim, bet viņa seja nepauda ne īpašu prieku, ne arī vilšanos. Vai arī viņš prata ļoti labi to noslēpt.

- Nonākot līdz pēdējam punktam mantinieku sarakstā, sinjors Suaress ir izteicis prasību, ka viņa īpašumā esošais portfelis-seifs ir jānosūta ar kurjeru pastu uz sekojošu adresi... – un Vaskess nosauca Melnajai Rozei neko neizsakošu un bezpersonisku adresi ārzemēs. Padzirdējusi par portfeli-seifu, viņa satrūkās – runa varēja būt tikai un vienīgi par to pašu nelaimīgo koferīti, kuru Mensons jau bija paspējis atdot donam Rudolfo.

- Sinjorita Suaresa! – Meitenes pārdomas iztraucēja notārs, kurš pievērsās tieši viņai. – Vai jums ir zināms par šādas mantas esamību sinjora Suaresa īpašumā, un kur tā varētu šobrīd atrasties?

- Iespējams, ka tēvam tāds portfelis patiešām bija. – Melnajai Rozei nevajadzēja izlikties, ka viņa cītīgi domā – viņai tik tiešām vajadzēja ātri izdomāt, ko atbildēt. – Bet es diez ko nepievērsu tam uzmanību.

- Man nāksies lūgt jūs sadarboties ar tiesu izpildītāju sinjoru Gutjeresu. – Vaskess turpināja, pamādams uz vidējā vīrieša pusi. – Lūdzu neņemiet ļaunā, es neturu jūs aizdomās par negodprātību, tikai daru savu darbu, bet mums jāpārliecinās, ka jūs nemēģināsiet slepus nobēdzināt portfeli-seifu.

- Nē, nekādā gadījumā. – Meitene paraustīja plecus. – Man nav tāda nolūka, un es labprāt sadarbošos ar sinjoru Gutjeresu.

- Ļoti labi. – Notārs uzelpoja. – Vai kādam vēl ir kādi jautājumi?

- Kā būt ar sienas seifu tēva... sinjora Suaresa kabinetā? Es nevaru to atvērt, bet, ja pareizi saprotu, tas, kas tajā atrodas, pieder man. Ja vien tas, protams, nav portfelis-seifs. – Melnā Roze spļāva ārā. Izskatījās, ka pagaidām veiksme ir viņas pusē un, ja nekas piepeši nemainīsies, meitene varēs palīdzēt Mensonam atrisināt viņa parāda problēmu.

- Mēs varam sazināties ar firmu, kas sniedz šādus pakalpojumus. – Vaskess atbildēja. – Turklāt es domāju, ka sinjors Gutjeress neiebildīs būt klāt sienas seifa atvēršanas procesā. Lai pārliecinātos, ka viss notiek likumīgi, un ka portfelis-seifs neatrodas sienas seifā.

- Tieši tā! – Tiesu izpildītājs piekrita. – Būšu klāt.

- Lieliski. – Notārs noņurdēja, un pievērsās asistentam. – Huan, sazinies ar seifu atvērējiem, un sagatavo mantiniekiem nepieciešamās pilnvaras. Vēl jautājumi? – Viņš atkal pievērsās Kaldenam un Melnajai Rozei.

Jautājumu vairāk nebija. Melnā Roze klusībā prātoja, kas gan varētu atrasties tēva seifā. Tas, ko viņa bija paspējusi uzzināt par tēva slepeno dzīvi, viesa zināmas bažas par to, ka sienas seifā var atklāties nezin kas, un ej nu zini, kas notiks tālāk.

- Ja jautājumu nav, tad es vēl atgādināšu jums, lai neaizmirstiet nomaksāt mantojuma nodokļus. Un tad pēc brīža saņemsiet visus nepieciešamos dokumentus. – Vaskess pārtrauca klusumu, kuru traucēja vien kondicioniera vienmērīgā dūkšana.

- Protams. – Pirmo reizi ierunājās sinjors Kaldena. – Es par to parūpēšos. Bet vai es tagad varētu uz brīdi parunāties ar sinjoritu Suaresu zem četrām acīm? Mēs tagad būsim biznesa partneri, un dažas lietas prasītos apspriest nekavējoties.

- Bez problēmām. Lūdzu, varat izmantot to telpu. – Notārs parādīja, un Melnā Roze sekoja sinjoram Kaldenam.

- Apsveicu ar veiksmīgu mantojumu, sinjorita Suaresa! – Jaunais biznesa partneris teica, kad bija aizvēris durvis. – Tagad mēs pavisam likumīgi varam sākt domāt, ko darīt tālāk ar žurnālu. Kā jau jums iepriekš teicu, mums kāds nekāds materiāls vēl vienam izlaidumam ir, turklāt jums bija ideja par ekskluzīvu interviju saistībā ar tēva nāvi. Tas taču paliek spēkā?

- Jā, protams! – Meitene pamāja ar galvu. – Kā jums tur bija ar saviem žurnālistiem un fotogrāfiem? Kādam taču ir jābūt?

- Kaut kas ir. – Kaldena pamāja ar galvu. – Gribat sākt pēc iespējas ātrāk?

- Varbūt ne gluži šodien. – Melnā Roze paraustīja plecus. – Bet vilkt garumā nevajadzētu. Es cita starpā gribu tikt vaļā no tiem reportieriem, kas dežūrē pie manas mājas. – Tagad viņa pavisam pilnvērtīgi varēja saukt māju par savu.

- Es saprotu. – Sinjors Kaldena skaļi prātoja. – Padomāšu, vai mēs nevaram piesaistīt arī kādu mārketinga speciālistu. Lai mēs to rakstu varētu dabūt tieši tādu, kādu mums vajag. Bet es domāju, ka mēs varētu sākt ar nodokļiem un visām pārējam formalitātēm.

- Vispirms seifs. – Meitene atgādināja. – Es jums piezvanīšu, kad tas būs vaļā un sinjors Gutjeress būs prom.

- Sarunāts! – Sinjors Kaldena pamāja ar galvu. – Ejam atpakaļ, izskatās, ka dokumenti ir gatavi.

Tā arī bija. Viss bija kārtībā, un pie notāra uzkavēties ilgāk nebija vajadzības. Sinjors Kaldena pagaidām devās savās gaitās, bet Melnā Roze kopā ar Sinjoru Gutjeresu un Huanu, kurš tika norīkots viņam palīgā, brauca atpakaļ uz nu jau meitenei piederošo savrupmāju atvērt seifu sienā un meklēt portfeli-seifu.

Melnā Roze jau zināja, ka pēdējo Gutjeress un Huans neatradīs.

79 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt