local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 122

73 0

Mensons atteicās doties līdzi Melnajai Rozei apciemot Agoniju, un meitene arī neuzstāja.

Viņa vēl nekad nebija nevienu apciemojusi slimnīcā, bet gluži mucā dzīvojusi arī nebija, tad Melnā Roze izlēma, ka rīkosies līdzīgi kā filmās un aizvedīs draudzenei ziedus un kaut ko garšīgu – izvēle krita uz cukurotajiem riekstiņiem.

Meitene nezināja, kurā nodaļā un palātā Agonija ir ievietota, tāpēc, nonākot Dievmātes Sāpju slimnīcā, viņai nācās ar šo jautājumu vērsties reģistratūrā. Jau pēc pāris peles klikšķiem noskaidrojās, ka Marta Lopesa atrodas traumu nodaļā, slimnīcas ceturtajā stāvā. Pateikusies reģistratūras darbiniecei, Melnā Roze, ļaužu skatienu pavadīta, devās uz liftu. Viņa juta šos skatienus un saprata lieliski saprata, kāpēc piesaista apkārtējo uzmanību – Dievmātes Sāpju slimnīca bija Romas katoļu baznīcas uzturēta labdarības iestāde, kurā ārstējās lielākoties nabadzīgie slimnieki, uz kuru fona meitenes zīmolu apģērbs izcēlās kā krāsains papagailis baložu barā. Bet šobrīd darīt tur neko nevarēja, braukt mājās pārģērbties diez vai būtu labāks risinājums.

Izkāpusi no lifta, Melnā Roze ātri noorientējās un steidzās uz vajadzīgo palātu. Gaitenī valdīja slimnīcai raksturīgā smarža, un gaiss vispār likās ar piesātināts ar cilvēku ciešanām, nelaimēm un cerībām. Tas smacēja, un meitene nolēma neuzkavēties te ne mirkli ilgāk, nekā tas būs nepieciešams.

Ienākusi palātā un ieraudzījusi Agoniju, Melnā Roze satrūkās. Draudzene gulēja puszviļus gultā, viņas sejas apakšdaļa bija pietūkusi un zilgana, un tā bija iespiesta kaut kādās metāla skavās ar skrūvēm. Labā roka bija ieģipsēta, bet ar kreiso viņa kaut ko spaidīja telefona skārienjūtīgajā ekrānā. Virs gultas galvgaļa, līdzīgi kā virs citām gultām, sienu rotāja neliels krucifikss.

- Čau! Nu kā tev ir? – Pārvarējusi šoku, Melnā Roze jautāja. Daļēji tāpēc, ka jautājums bija likumsakarīgs – ko gan citu varēja slimniekam jautāt, daļēji arī tāpēc, ka palātā bija arī citi slimnieki un apmeklētāji, un sarunai vajadzēja būt pietiekoši dabiskai. – Es atnesu puķes, lai tev būtu priecīgāk, un arī drusku našķus. – Viņa sāka skatīties apkārt, kur puķes varētu ielikt. Vāzes, protams, palātā nebija.

- Kā redzi. – Agonija atbildēja uz pirmo jautājumu. Viņa runāja lēnām un acīmredzami ar grūtībām. – Vāzi var palūgt māsiņu postenī.

- Es tūlīt! – Melnā Roze pamāja ar galvu un devās pēc vāzes. Tā arī bija – māsiņu postenī vāze atradās, tualetē turpat blakus palātai tajā varēja ieliet ūdeni, un nepagāja ne minūte, kad meitene jau atgriezās palātā ar ziediem vāzē.

Agonija tikmēr bija izkāpusi no gultas.

- Es tev parādīšu kapelu. – Viņa teica, un Melnā Roze saprata, ka draudzene gluži vienkārši grib atrast vietu, kur varētu mierīgāk parunāties, neuztraucoties par to, ka kāds nepiederošs nejauši varētu sadzirdēt ko lieku.

Meitenes izgāja gaitenī, un Agonija aizveda savu viesi atpakaļ līdz liftam. Izrādījās, ka kapela ir tieši tam blakus.

Viņa pagaidīja, lai Melnā Roze ieiet telpā un tad sekoja, aizvērdama aiz sevis durvis.

Telpā atradās šajā ēkā neiztrūkstošais krucifikss, tiesa, daudz lielāks par tiem, kas atradās palātās virs gultu galvgaļiem, svētbildes un visāda citāda reliģiska atribūtika.

- Ja kāds ienāk, meties ceļos. – Agonija pabrīdināja. – Lai domā, ka mēs lūdzam dievu.

Melnā Roze pamāja ar galvu. Šī telpa smacēja vairāk, nekā gaitenis vai pat palāta iepriekš.

- Es priecājos, ka atbrauci. – Draudzene klusām teica. – Es jau biju samierinājusies ar ļaunāko, ka neviens tā arī neatnāks. Kā Cerberam?

Melnā Roze nodrebēja – šis jautājums pārsteidza viņu nesagatavotu, viņai nebija laicīgi sagudrotas atbildes uz to.

- Mensons viņu paslēpa kaut kādā drošā vietā. – Viņa sameloja, nespēdama atklāt draudzenei patiesību, ka Cerbers ir miris. Un uzreiz sāka bruģēt atpkāpšanās ceļu. – Bet viņam nav diez ko labi.

- Tā jau man likās. – Agonija nopūtās. – Viņš jau mašīnā neizskatījās labi.

- Cerams, ka viss būs labi. – Melnā Roze mēģināja būt optimistiska. – Bet kā ar tevi?

- Lauzta roka un žoklis. Ir diezgan slikti, vajag operācijas, lai to salāpītu kārtīgi. Bet tas ir ļoti dārgi, man tādas naudas nav.

- Cik?

- Divi tūkstoši par roku un tūkstotis par žokli. – Agonija paskatījās uz draudzeni ar skatienu, kurā skaidri atspoguļojās lūgums pēc palīdzības, kuru skaļi izteikt meitene acīmredzot nespēja saņemties.

- Es palīdzēšu. – Melnā Roze apsolīja. – Es nepieļaušu, ka tu paliec par kropli uz visu mūžu.

- Paldies tev! – Uz brīdi aizmirsusi bēdas, Agonija metās draudzenei ap kaklu. – Es to nekad neaizmirsīšu!

Brīdi pastāvējušas apskāvušās – cik nu tas bija iespējams ar ieģipsēto roku un nofiksēto žokli – meitenes beidzot palaida viena otru vaļā.

- Bet kā gāja tev? – Agonija gribēja zināt. – Tu taču paliki piesieta krēslā!

- Atbrauca policija un mani atbrīvoja. – Melnā Roze pastāstīja. – Tad iztaujāja, diezgan ilgi un pamatīgi. Vispirms vieni – tie, kas ieradās pirmie, tad vēl arī otri, kas atbrauca vēlāk un jautāja visu daudz sīkāk. Kad dzirdēju, ka viņi grib apzināt slimnīcas, vai nav ievests kāds sašautais, es pārbijos līdz nāvei. Bet nu viss beidzās labi, mani aizdomās neviens netur, un policija meklē nēģeru bandu. – Viņa klusu iesmējās un nevarēja nociesties, nepalielījusies. – Pagaidām, protams, neveiksmīgi, pats policijas šefs man regulāri atskaitās par izmeklēšanas gaitu.

- Oho, kā tu to panāci, pārgulēji ar viņu, vai? – Agonija bija patiešām pārsteigta.

- Nē, gluži vienkārši ir ļoti izdevīgi būt ietekmīga un cienījama cilvēka meitai. – Melnā Roze paraustīja plecus. – Un ir ļoti iespējams, ka es mantošu arī tēva žurnālu.

- Tev nu gan veicas. – Draudzene atkal skumīgi nopūtās. – Es pat nespēju iedomāties, kā tas ir, būt žurnāla īpašniecei...

- Es arī vēl īsti nezinu... tad jau redzēs.

- Klau, kas īsti ir tavs tēvs? – Agonija nomainīja sarunas tēmu. – Kāpēc tu mūs nebrīdināji, ka viņš ir Čaks Noriss?

- Nav ne jausmas. – Melnā Roze paraustīja plecus. – Es pati nezināju, ka viņš ir spējīgs uz ko tādu.

Kapelas durvis pavērās, meitenes, kā sarunājušas, ātri notupās uz ceļiem ar skatu pret krucifiksu un nodūra galvas. Telpā kāds ienāca, un, spriežot pēc skaņas, arī notupās uz ceļiem.

Melnā Roze nekustīgi tupēja uz ceļiem un gaidīja, kas būs tālāk. Agonija pēc brīža pārmeta krustu un, piecēlusies kājās, devās ārā no kapelas, un Melnā Roze sekoja viņas paraugam.

- Sagādā man lūdzu kādas ērtas drēbes, ko vilkt šeit slimnīcā. – Agonija palūdza, kad viņas pa gaiteni lēnām devās atpakaļ uz palātu. – Man jau nav īsti neviena cita, kam jautāt.

- Protams. – Viešņa atbildēja. – Bet vispirms ir iešu nokārtot tās operācijas.

73 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt