Māris brauca savā BMW pa šoseju. Viņs nebija stereotipiskais bembists, kurš brauktu kā bez galvas un apdraudētu gan sevi, gan visus apkārtējos satiksmes dalībniekus, taču šovakar arī viņš iespieda pedāli grīdā. Šī diena bija murgu murgs. Atgriezies no darba viņš atrada savu sievu gultā ar viņas kolēģi. Pirms tam darbā viņam samazināja algu par 20%, jo lūk firmai ir finasiālas problēmas. Māris nospļāvās un izlēma doties uz lauku mājām un pavadīt brīvdienas tur Vienatne var palīdzēt atrisināt problēmas.
Jo vairāk viņš gāzēja, jo negantāk uzvedās viņa auto. Auto nēsājās uz slidenā ziemas ceļa, bet Māris pat nedomāja mazināt ātrumu. Atskanēja telefona zvans. Zvanīja viņa sieva. Māris ieslēdzis skaļruni pacēla klausuli un deva sievai iespēju parunāt. Viņas paskaidrojumi bija, ka tas tā tikai izskatās un nekā starp viņu un kolēģi nav. Māris ceļa vidū nobremzēja un uzkliedza uz sievu, lai netur viņu par idiotu. Kaili un viņa gultā kaut kā neizskatās pēc "starp mums nekā nav."
Māra niknumu iztraucēja pamatīgs trieciens viņa mašīnas aizmugurē. Māris ietriecās ar galvu panelī un zaudēja samaņu. Kad samaņa atgriezās viņs sevi redzēja slimnīcas palātā. Pie viņa gultas sēdēja, raudoša viņa sieva un vēl pāris radinieki. Māris nesaprata par ko viņi raud. Viņš ir dzīvs un neizskatās, ka būtu paralizēts vai, kāda cita smaga problēma ar veselību. Taču tad Māris ievēroja ko dīvainu. Viņš, taču skatās uz sevi no malas. Viņš redz sevi guļam. Paskatījies uz medicīniskajām iekārtām Māris saprata, ka viņa ķermenis ir miris. Viņš saprata, ka ir tikai gars. Viņa niknums viņu iedzina kapā, viņam nevajadzēja tā skriet pat neskatoties uz to ko izdarīja viņa sieva un priekšniecība. Tagad viņs par savām kļūdām ir samaksājis lielāko cenu kādu var samaksāt.
