Stāsts - Tas cits [3]5

Izlasi stāstu - NENOŽĒLOSI, cerams )

[3]

Pirmā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-cits/265934">Stāsts - Tas cits.
Otrā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-Cits-2/269668">http://http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-Cits-2/269668">http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-Cits-2/269668
Ceturtā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/Stasts-Tas-Cits-4/279433

Tas cits

Tā diena ir pienākusi, ir laiks iet, iet tālu projām un neatskatīties uz nāves atstātām pēdām. Cilvēks, kurš atdeva savu dzīvību aizstāvot savu bataljonu ir varonis. Varonis, kuru mēs neaizmirsīsim un mūžīgi pieminēsim, pat ja viņa vārds nebūs izkalts uz akmens. Seržants Riks Tomsons, cilvēks ar lielu sirdi, cilvēks, kurš bija, būs un ir mans draugs un daudzu citu cilvēku draugs. Divu meitiņu tēvs un mīlēts vīrs. Bet tā apmaldījusies lode triecās viņa sirdī un neviens to apstādināt nevarēja. Pirmā misija, kurā es kādu esmu zaudējis, kādu, kas nebija man vienaldzīgs. Un tagad mēs viņu pavadām uz lidmašīnu, koka zārkā un apklātu tam pāri karogu. Asaras nevar savaldīt, un kliedz tie - neaizmirstie ellē, "Vhuurej! Vhuuraj! Vhuuraj!"

Uzraksts uz kapakmens:
"Nesaki man, ka tas ir beidzies."
Seržants Riks Tomsons
1988. 01. 10 - 2011. 12. 01

Esmu atpūties un uz nelielu brītiņu pacēlu savu pildspalvu, kuru nopirku no kādā tuvākajā tirgū. Tā ir zila un pavisam prasta, bet burtnīca, sirdsmīļās dāvana. Viņa deva to man kad braucu uz lidostu. Tumši sarkana ar uzrakstu uz tās "Es tevi mīlu." Viņa teica: "Raksti tajā visu ko domā." Tā arī es daru. Turpinot stāstu par iestāšanos un bargos apstākļus, kuri mani sagaidīs mūsu apmācības bāzē, es biju priecīgs, iestājoties armijā.

Kad virsseržants A. Džonsone mūs sūtīja uz kazarmām, es biju pilns ar prieku un vēlmi iepazīties ar šo burvīgo sievieti. Nākošajā dienā, kad viņu satiku, es piegāju pie viņas, tāds nedrošs par sevi un drusku kautrīgs un paprasīju, lai viņa pastāsta vairāk par mūsu bāzi, bet pie galda, kafejnīcā. Viņa bija ļoti pārsteigta un, tajā pašā brīdī, priecīga. Es nebiju redzējis gredzenu uz viņas pirksta. Es ātri skrēju prom pēc viņa piekrišanas, kā mazs laimīgs puika, kurš saņēma savu pirmo algu par padarīto darbu.

Vakarā mēs satikāmies parastā, lētā kafejnīcā, kura atradās netālu no bāzes. Es sēdēju kafejnīcās un gaidīju. Tad es pamanīju Annu, tik eleganta pastaiga, mana sirds sāka trakot. Viņa izskatījās burvīgi, pat ja tā bija parasta uniforma, es pats arī biju ģērbies tādā uniformā. Viņa ir klasiska, zaļa, patiesībā ar vairākiem zaļiem toņiem. Es ātri piesteidzot pie durvīm, lai parādītu Annai, ka esmu audzināts. Gaisā virmoja uztraukums gan no manas puses, gan no viņas puses. Es pasniedzu sarkanu rozi, ko biju nopircis viņai un mēs devāmies pie galda. Mēs pasūtījām sarkanvīnu, vārītus kartupeļus un karbonādi ar salātiem. Jā, es ņēmu to pašu ko viņa, aiz uztraukuma. Es nezināju ko izvēlēties, acis negribēja skatīties izvēlnes grāmatiņā. Nevarēju no viņas novērst savu acu skatienu.

Viss bija ideāli, līdz ko viņa pateica: "Man jāiet uz kazarmām, tu taču zini, kavēt pēdējo stundu nedrīkst." Es par to biju aizmirsis, jo, no sešiem vakarā līdz desmitiem naktī, mēs tiešām aizrunājāmies. Gan par dzīvi, gan par pagātni, viņa pastāstīja par sevi, no kurienes viņa ir, kas viņai patīk. Pēc brītiņa, es viņa piecēlās un devās prom, piemiedzot ar aci, bet neskūpstot un neapskaujot, laikam zināja, ka būs pienāks laiks. Es gribēju pajautāt vai viņa vēlas vēl satikties, bet nepaspēju. Viņas acis mani apbūra, nevarēju ne pakustēties, ne paelpot, ne parunāt.

Pagāja pāris minūtes līdz es attapos. Tad devos pa taisno uz bāzi, lai varētu sagatavoties miegam. Laimīga un ar eiforijas sajūtu pilnais prāts nevarēja aizmigt, visu laiku domāju par Annu. Nākošās dienas rītā, majors Rods Vaithosts mūs modinājās ar lielu troksni, tā bija pirmā smagā diena.

Šodien pulksten 18:00 būs misija, nezinu cik smaga, bet cerams viņa nebūs grūta. Iešu gatavoties, pie tam vēl, mani majors Smits sauc. Gaidiet mani!

Trešās daļas beigas.

P.S. Nebija ko darīt, uzrakstīju turpinājumu stāstam.

P.S.S. Pats rakstīju, nevis kaut kāds kopi+paste vai tulkots.

SEKO MAN - http://www.spoki.lv/profils/vi4aks UN LASI CITUS RAKSTUS.

SEKO MAN ARĪ http://twitter.com/#!/VKlifehere