Stāsts #3 Merlina0

"Dance with dark."
•
Iemalkodama apelsīnu sulu, es novietoju glāzi atpakaļ, turpinādama lasīt vēstules. Tās bija vēstules no Džeimsa. Asaras spraucās no acu kaktiņiem, pēcāk nokrītot un izplūstot uz vēstules papīra. - "Merilin, tu nevari tā turpināt mūžīgi." - mamma atstutēdamās pret sienu, noteica.
- "Liec mani mierā." - notraustdama asaras, attraucu. Mamma aizgāja, atstādama durvis vaļā, tāpat kā tās stāvēja. Daļēji mammai bija taisnība. To varu izlemt tikai es. Palaist viņu, vai turpināt sevi lauzt. Pagriezu galvu uz spoguli un vēroju sevi. Mana skropstu tuša bija notecējusi gar vaigiem, mati bija nekārtīgi.. Tā nebiju es. Paņēmusi vienu no vēstulēm, es vēlreiz pārbraucu ar pirkstu pāri tai. Paņemtdama visas vēstules, es ar tām piegāju pie kamīna. Notrausu pēdējās asaras un iesviedu tās visas uguns liesmās.
- "Paliec sveiks." - noteicu, turpinādama vērot, kā tās sadeg.. Noskatīdamās kā pēdējā vēstule izgaist, es aizvēru kamīna durtiņas. Atstādama telpu, es devos uz vannas istabu. Es noskaloju seju vēsā ūdenī, pēcāk noskurinoties. Devos lejā, uzvilktdama savu džinsu jaku un firmas "Addidas" botas.
- "Mana princesīte ir atdzīvojusies." - tēvs, iesmējās pēcāk piemetinot: "Kur tad dosies?" - "Man vajag svaigu gaisu.." - noteicu, aizcirstdama durvis. Ar skatienu pēdējo reizi pārbraukusi cauri apkārtnei, es soļoju, atsitoties soļiem bruģētajā ceļā. Pienākusi pie ezera, es aizvēru acis un ievilkusi smagi gaisu, es atvēru tās. Piegājusi tuvāk krastam, es sakrustoju rokas, jo man palika vēsi. - "Kādam auksti?" - kāds puisis pienāktdams man klāt, jautāja. Viņš viegli uzsmaidīja, pēcāk nopūšoties. - "Jums nav jārūpējās par mani." - ieskatīdamās puiša dzidri zaļajās acīs, sacīju. Puiša klātbūtne man lika nosarkt, tādēļ pakāpos uz atpakaļu.