Stāstiņš par Rausīti - tīņu romāns. 8. daļa2

Lielais mirklis. Potēšanās. Pēc tam vēl tikai viena stunda - sociālās zinības. Mums tika teikts, ka tā būs īpaša stunda, bet tā arī nepateica, par ko. Bet pašlaik - potēšanās. Skolnieki stāvēja rindiņā pie māsiņas kabineta, direktore, māsiņa un pagastvecis pozēja vietējās avīzes reportierim, kurš bija beidzis interviju, un tagad bildēja viņus un skolniekus. Mana klase nezin kādu iemeslu dēļ bija pirmā, bet labāk ātrāk tikt ar to galā, nekā vilkt garumā.
Mēs ar Ritardu sarunajām iet kabinetā kopā, lai var nospert šļirces no lielās kastes. Klases meitenes satraukti sačukstējās, puiši vienaldzīgi savā starpā sarunājās.
Dagnijas kārta. Nedaudz apaļīgā meitene nospieda rokturi un iegāja iekšā. Pagāja minūte.
- Āāāāāāā!, no kabineta atskanēja spiedzīgs kliedziens. Visi sāka smieties.
- Haha, Nervuzaurs, sīkais pterodaktils atkal uzdarbojas!, ierēcās Daunis, klases smieklīgākais čalis.
- Lohs. Daunis, kas dau*nis., atcirta Lolita.
Viņa ar Dagniju bija labas draudzenes. Tikai Dagnija nezināja to, ka Lolita pārgulēja ar Ritardu, kurš bija Nervuzaura simpātija. Interesanti, ko viņa teiktu par to? Atkal graizītos? Mēģinātu noslīcināties dušā? Jo vannā nesanāca. Viņa ar savu masu izspieda no tās visu ūdeni.
Kad bālā Dagnija iznāca no kabineta, bija mana kārta. Mēs ar Ritardu iegājām kopā.
- Divatā nedrīkst., māsiņa teica.
- Es te tikai tāpēc, lai Rausītim paturētu rociņu vai noslaucītu asariņu. Ja nu mazais bumbulītis, trīcvaidziņš sāk raudāt?, pajokoja Ritards. Viņa joki reti, kad bija smieklīgi, bet viņš teica, ka es neredzētu sarkasmu pat tad, ja man to iesmērētu sejā. Kad es pajautāju, kas tas ir, viņš teica, ka tas ir kas līdzīgs putukrējumam. Es tā arī nesaprotu, kāpēc lai es nespētu saskatīt putukrējumu...
Es atrotīju roku, māsiņa paņēma šļirci, uzvilka brilles, nolauza kapsulai galiņu un ievilka šķidrumu šļircē. Viņa ar spirtotu vates gabaliņu notīrīja man vietu, kur špricēs. Jāatceras pēc tam lūgt Jēzum piedošanu gan par cigareti, gan pieskaršanos alkoholam, gan par līdzdalību šļirču čiepšanā. Kamēr māsiņa tēmēja, kur man durt, Ritards piebāza savu un manu somu ar šļircēm. Izcili. Kad viss bija cauri, mēs pateicās skolotājai, ka mums vajag svaigu gaisu, jo pēc injekcijas nejūtamies labi. Viņa ļāva mums iziet pastaigāties. Mēs aizgājām un paslēpām šļirces, ja nu gadījumā māsiņa pamana, bet Rihards gan teica, ka "Tā pusaklā gurķu dzene nekad nepamanīs zudumu".  Viņam bija taisnība. Māsiņas briļļu stikli bija biezāki par gaisu skolas ģerbtuvēs, kurā virmoja ilgi nemainītu zeķu aromāts, sajaukts ar nogribējušos pusaudžu hormoniem.
Mēs izdzirdējām zvanu, kurš vēstīja par starpbrīža sākšanos. Es gaidīju, ka Kaina atnāks uzpīpēt, bet viņa neatnāca. Gan jau viņa meiteņu tualetēs cenšas tikt galā ar šnukstošo Loilu, jo, kā izrādās, Betas nofilmēto video kaut kādā veidā bija dabūjis Kainas klases lielākais lohs Georgs. Cik es dzirdēju, viņš bija atņēmis Betas telefonu un pārsūtījis video sev. Beta vēlāk atvainojās Loilai par to. Un tas ir kaut kas, jo pēc Kainas stāstītā, Beta reti kad kādam atvainojas.
"Nav viņas stilā", Kaina teica. Cerams, ka šis video nekur nenonāks, jo galu galā, arī es tur esmu.
Drīz vien sākās pēdējā stundā šodien. Skolotājai uz galda stāvēja sainis ar bukletiem un plakātu rullis. Viņa aicināja visus apsēsties, un no somas izvilka gurķi. Man garšo gurķi. Cerams, ka šī ir viena no tām reizēm, kad mums mācīs par veselīgu uzturu. Dažam labam noderētu. Es palūkojos uz Dagnijas pusi un zīmīgi piemiedzu aci. Viņa nosarka. Laikam nokaunējās par saviem izmēriem. Es sajutos nedaudz nelāgi, jo viņa nebija nemaz tik slikta meitene.
- Šodienas stundas tēma - dzimumaudzināšana. Tas sevī iekļauj...skan nedaudz nepareizi., viņa klusi noteica.