Šo es nelikšu pie orģinālrakstiem, jo dziesmas teksts, kas ir pa vidu tiešām nav mans. Šādi tas ir izskatījies pirms vairākiem simiem gadu, kad pirāti tiesām vēl šādas dziesmas dziedāja. (Šai rindkopai ir tikai informatīva nozīme)
Patīkamu lasīšanu, prieku komentēt un lielu vēlmi piedot man manu drausmīgo gramatiku!
Dzīvē tā iekārtots, ka saldākās ogas ir atrodamas dziļākajos, lielākjos, asākajos ērkšķos. (Eiriks Brunghurds)
P.S. klāt dziesmiņa no pirātiskā repertuara. Vai vārdi ir tādi paši, o gan tagad nepateikšu.
Devītais stāsts jeb kā brāļi Dūšas iemācījās jautroties.
Mani pamodināja divu resnu, pieaugušu vīriešu bērnišķie izsaucieni.
- Malā! Tur nāk lielgabala lode! – iesaucās viens no brāļiem Dūšām ielekdams, vai precīzāk sakot, cenšoties to izdarīt, mana gultā.
- Pag, pag, tu nesaplēs jaunkundzei gultu! – otrs jautri uzsauca kaut kur no gaiteņa.
- Bet tu – durvis! - otrs brālis dūša, kas tā arī nebija ielecis manā gultā atsaucās.
- Tu jau mums esi tas, kurš toreiz iesprūda tajās! – brālis 1 uzsāka strīdu.
- Nemaz ar ne! Tu biji pie tā vainīgs! – brālis 2 atsaucās.
Ja es nezinātu, ka Dūšas ļoti asi reaģē uz piezīmēm par savu svaru, tad godīgi pateiktu, ka viņi abi toreiz, pirmajā apciemošanas reizē, iesprūda un ka abi ir vienlīdz resni.
- Kā jūsu mamma varēja jūs paciest?! – sāku bļaustīties, kad abi brāļi jau pusstundu bija mani āzējuši ar iedod roku un pavelc pirktu jokiem.
- Ai, agrāk mēs abi bijām pieklājīgi jauni džentelmeņi, kas nesaprata jokus. – viens no viņiem iesāka.
- Jā, un tad uzradies tu un sabojāji mūs! – otrs pusnopietni, pusjautri izsaucās. Tā vien sāk likties, ka sliktākais cilvēks uz šīs tupeles esmu es.
- Un kā tad es to būtu panākusi?
- Oi, tu mums esi tik daudz darījusi pāri, ka vai nu jāpakaras pašam, vai jāiemācas jokoties kopā ar tevi.
- Jā. Vai nu slīksti vai peldi. Citas izvēles nav – brāli dūšas runāja nopietnāk kā jebkad agrāk.
- Reiz, - iesāka brālis 1 – pirmajā dienā, ja pareizi atceros, tu mums uzgāzi virsū ne tikai sarkanās krāsas spaini, bet arī vēl krabjus. Toreiz mēs visi vēl nedēļu staigājām krāsā izmērcēti.
- Mūs pat iesauca par asiņaino komandu, gadījumā, ja tev tas jau piemirsies. Lētticīgākie atdeva naudu no bailēm vien. – 2. Brālis turpināja, ieslīpi smīnot.
- Bet tas jau nebija viss! Tās drausmās dziesmas, un teksti, kas no tevis nāca ārā!
- Jā. Ja pareizi atceros, tad to pat publicēja kā „dumpi uz kuģa”, lai gan patiesībā tā izrādījās „vienkārši dziesmiņa”!
- Tā bija vienkārši dungošana! – es centos aizstāvēties.
- Mhm. Dziesmiņai, kurai ir vārdi :
Sling him in the long boat till he's sober
Keep him there and make 'im bale 'er.
Pull out the plug and wet him all over
Take 'im and shake 'im, try an' wake 'im.
Trice him up in a runnin' bowline.
Give 'im a taste of the bosun's rope-end.
Give 'im a dose of salt and water.
Stick on 'is back a mustard plaster.
Shave his belly with a rusty razor.
Send him up the crow's nest till he falls down
Tie him to the taffrail when she's yardarm under
Put him in the scuppers with a hose-pipe on him.
Soak 'im in oil till he sprouts flippers.
Put him in the guard room till he's sober.
Put him in bed with the captain's daughter.
Take the Baby and call it Bo'sun.
Turn him over and drive him windward.
Put him in the scuffs until the horse bites on him.
Heave him by the leg and with a rung console him.
That's what we'll do with the drunken sailor.
Ļoti miermīlīga dziesmiņa, dungošana. Sevišķi, ja mūs tikko ir centušies nogalināt Spāņu armāda un vairāk kā divas trešdaļas kuģa apkalpes ir dzērāji . Vai ne tā?
Un par to es vēl nesūdzos. Vēl jau bija tā reize, kad tu nozagi visiem pa miegam drēbes un no rīta tās karājās izmērcētas pie masta, vai noskuvi matus.
Vai arī pulvera vietā ievietoto balto nāvi. Tas arī bija labs joks. Joks, kura dēļ, ja es pareizi atceros, mēs nokļuvām Bahās.
Un vēl tā diena, kad tu sakrāsoji sevi melni zilu ar cerību, ka tev nebūs jāstrādā.
Arī abordāžu jociņi. Tie tev padodas. Man laikam vislabāk patika – nu, ja nevēlaties mirt lidojot, tad mēs jums ļausim dzīvot jūras dzelmē vai arī – žēl, ka viņiem nezināja, ka no smiekliem mirt ir daudz sāpīgāk.
Un tas, ka tu saplēsi pusi takelāžas, jo tā taču izskatās iespaidīgāk.
Ja tā labi padomā, tad brīnos, ka vispār vēl esi dzīva. Uz cita kuģa un pie citiem cilvēkiem tu jau sen rotātu kuģa priekšgalu kā kaulains dekors.
- Piekrītu brālim. – iestarpināja otrs Dūša – tavi izgājieni bija spējīgi novest kapā ar smiekliem. Bet, kā jau teicām – vai nu slīksti, vai arī iemācies peldēt. Un pāris joki, teiksim, vakara pasaka īstiem vīriem, bija patiešām labi.
- Piedod, es esmu meitene. Zināju tikai par prinčiem, kas glābj princeses. Un citu neko nevarēju arī pastāstīt… Starp citu, vai tu šo jau esi dzirdējis: Kam ir astoņas kājas un astoņas rokas?
- Nu nezinu, kādai princese, kas jāglābj? – viens no brāļiem pietēloja.
- Astoņkājim un zirneklim. – otrs pavisam nopietni atteica.
- Nepareizi, lai gan, nav slikti minējumi, –četriem pirātiem! – es bērnišķīgi izsaucos.
- Nepiekritīšu. Tur tev būtu jāatlasa īpaši neskarti eksemplāri, bet šī gan ir jauna: „ Pirāts ienāk bārā un bārmenis tam saka: „Hei, tu kādu laiku neesi redzēts! Kas notika? Tu izskaties briesmīgi!” uz ko tam atbild: „Kā tu to domā? Es jūtos pat ļoti labi!” Bārmenis nu saka: „Bet kā ar koka kāju? Tādas tev nebija.” Un pirāts atbild: „Ain, nekas traks! Vienā kaujā lielgabala lode pa kāju trāpīja, bet ķirurgs pielika šo. Nu ir labi. Nekādu problēmu.” Bārmenis turpina: „Nu, bet kā tad ar āķi rokas vietā? Ar’ tas tev nebija.” A viņam atbild: „Nekas. Citā kaujā cīnījos un man ar zobenu nocirta roku. Ārsts pielika šo āķi. Nu es jūtos labi. Lieliski, tiešām!” „Bet kā ar to acs apsēju? Pēdējoreiz, kad tevi redzēju tev tā nebija.” „Nu..” saka pirāts „redziet, mēs bijām jūrā un pār kuģi lidoja bariņš kaiju un viena no tām iepļūtīja man acī.” „Jā…” piekrīt bārmenis „Bet nevar taču pazaudēt aci no putna mēsla! Kas notika?” „Redziet,” saka pirāts „lieta tāda, ka tiešām nebiju vēl pieradis izmantot āķi.””
- Banāli. – es noteicu, bet smieties, tomēr smējos, jo tas skats, kad to iedomājas, nu.. ir smieklīgs.
- Zinu. Bet… Labi. Mums jāiet. Pusdienas sauc. – ieteicās klusākais, lai gan klusēt viņi neprot, un pazuda aiz manām durvīm.
- Klau mazā, es piesardzīga! Sevišķi šobrīd. Pat mēs cenšamies piebremzēt ar jautrībām. Ir savi iemesli. Apsoli? – otrs brālis klusu piekodināja un pazuda. Un es atkal paliku viena savā koka kajītē.
- Apsolu. – pēc brītiņa klusu nočukstēju.
Pirāta dzīve, visā visumā, ir jautra un bīstama padarīšana.
Mēs, kā profesijas pārstāvji visi esam samērā līdzīgi. Mums ir liela izdoma, mēs esam sadisti, un mums noteikti patīk kuģošana, piedzīvojumi, un viss, kas nāk tam klāt, taču mūsu lielākā kopīgā īpašība, tomēr, ir mantkārība. Šī īpašība daudzas komandas noved vai nu pie dumpja vai jūras gultnē. No tās nav iespējams izvairīties. Tai ir jāpienāk. Gluži kā nejaukai kritikai. Tu zini, ka tāda būs, bet, pat tad, kad tā pienāk, neesi tai sagatavojies. Tāds ir dumpis uz kuģa. Nejauka kritika. Un nu tas gatavojās pienākt. To varēja skaidri nojaust.
