Lasam, vērtējam, komentējam, un atceramies baudīt dzīvi!
Septītais stāsts, jeb kāpēc Vilnim ir vēlme atgriezties Bahās.
Es sēdēju un ēdu pusdienas, un, lai ko arī koks neteiktu, tā tomēr ir žļurga, ne ēdmaņa, kad iekšā manā, nu jau tīri mājīgi iekārtotajā istabiņā, iestūrēja Vinis.
- Ū... Kā tu te esi iekārtojusies! Izskatās, ka te vairs atpaka’ netikšu ielaists.... Nu, man arī negribas te.
- Kādēļ?
- Prāts velk uz citurieni.
- Tiešām?
- Jā. Un zini uz kurieni?
- Nav ne mazākās nojausmas.
- Uz Bahām! – viņš sienā spēcīgā un aizrautīgā elpas vilciena izgrūda.
Biju, maigi sakot, šokā. Lielākajai apkalpes komandai tie divi mēneši saistās ar drausmām un mokām: kuģis uzskrēja uz sēkļa, nolauza mastu, mēs bijām izmesti svešā, džungļiem pāraugušā salā, uz kuras ūdens nebija dzerams, puse no visiem atrodamajiem augiem un sēnēm, kas nebija indīgas, izraisīja halucinācijas, dienā bija tāda svelme, ka ne paelpot, bet naktī tik liels aukstums, ka salsti vai nost, pie tā visa vēl desmit vīrus no apkalpes saplosīja haizivis, trīs nomira dēļ caurejas, bet divus aprija kanibāli, un it kā ar to visu nepietiktu mēs piedzīvojām tropisko vētru, mani sakoda čūska un es gulēju karsonī, vīri nometnē nepārtraukti strīdējās, jo bija beidzies gan rums, gan brendijs, gan alus, un pat ūdens, bet mūsu kapteinis pēdējo reizi bija manīts, kad friči solījās šim apgriezt sprandu.
Un šis cilvēks man stāsta, ka vēlas tur atgriezties!?
- Nopietni? Uz Bahām? – es pamatotā izbrīnā pārprasīju.
- Jā. Redzi vairums atceras nāvi un mokas, sevišķi kuģa ārsts, bet es domāju, kas viss atkarīgs no tā, kā uz ko paskatās. Bahās bija labākie viļņi – nekur nebiju tā viļņojis kā tur, un dienā nebija jāstrādā, mūsu Fantāzija ieguva jaunu, labāku mastu, bet mēs – kārtīgas sarkankoka mēbeles, un pie visa – kad tu vēl citur esi redzējusi mūsu komandu, pilnīgi visu, skaidrā? Atzīsti, arī pie ugunskura naktīs gāja jautri! Un haizivis, cik gan tās ir garšīgas! ... Ja nu vienīgi tie kanibāli.. bet viņi aprija kaitinošākos čalīšus visā apkalpē, tādēļ – kas gan tur slikts, ja pāris nedēļas padzīvojām, kā gribējām. Nu, ko tu tā skaties, aces izvalbījusi?! Padomā, bija taču arī jautri, ne?
- Nu... ja neskaita kanibālus, un vētru, un haizivis, un ūdens trūkumu, un čūskas un visus pārējos indīgos augus un dzīvniekus, kuru dēļ puse gandrīz nobeidzās, tad jā. Iespējams, ka tur tiešām bija tīri ciešami.
- Beidz tiepties! Es zinu, ka tev arī tur kaut kas patika!
- Varbūt... Tur patiešām varēja kolosāli sērfot! Un jāatzīst, ka tā sēņu zupa izraisīja vēl nebijušu pārsteigumu! Zini varbūt, bet tikai varbūt, tev ir taisnība. Tur bija tīri ciešami.
- Nu re! Es taču teicu! Un man, jā tā godīgi saka,
- Vilni, uz klāja! – nokliedzās Juraldnes.
- Labi, atā, mazā! Vēl tiksimies! Es pie tevis kādu atsūtīšu, labi?
- Labi, atā!
Hm... Bahas! Ko gan cilvēks tik neizdomā...
Lai gan, vai tad tā nav, ka viss patiešām atkarīgs no katra cilvēka individuālā skatupunkta? Iespējams, ka mēs vienkārši gribējām redzēt slikto, ko?
