Patīkmu lasīšanu, komentējiet! Šī nodaļa nedaudz īsāka.
Otrais stāsts jeb kā Enns atceras manu pirmo dienu uz kuģa.
Enns ienāca manā guļamistabā, kā parasti - nemodinot un ļoti klusi...
Viņš nosēdēja pie manas gultas un tad, kad es pamodos ilgi nepagāja, iekams viņš sāka runāt.
- Zini, es te tā sēdēj, un smadzeņoj par to, cik gan ļoti tu esi izmainījsies no pirmām uz kuģ pavadītām dien. Tad tu bij vēl tikai zaļknābis, puiciņš, bet nu tu esi gandreiz kā kopteinis, un jāatzeist, ka arī dāma no tevis iznāk tīr tā neko...
- Mjā... Ko tad vēl izdomāji?
- Daudz ko. Neko. Īst pateikt nevar. Sāk domāt par pirmo dien, kad tevi likām pie kuģapuiks darb. Tā īsti tev negāj. Pareiz i, meitene taču bij.
- Biju?
- Nu ja, taga jau tu esi jaunkundzeniete.
- Labi. Sapratu. Bet pirmajā dienā nekas tāds jau nenotika. – patiesībā biju pārliecināta, ka meloju, bet ko tur daudz!
- Kā nentika? No rīta lidz ar pirmajiem saules staciem hopsā opsā un pa taisno no šūpļa tīkla iekšā sālīto gurķ burkā. Tad ar slapj galv pie pirmā pūtien virvēr iepin kājas un garšļaukus virsū Toram. Tas piedzērs bij – tev palaimējās, citād makten dusmotos. Un tadsim vēl pēc pavēls: ”Man gribs, lai viss klājs tā ka udens atspulg mirdzēt!” tu ņemt un izliet laukā baļļ ar tīrām šķidrum. Kaptens tajā paklupt, tad ari koks un tu, un tad nākt ar lielo tik ķert vēž spain Fofs un Šarks un tie ar viss vēžs visiem motos, un pie tā velsim Brāļ dūšs par to veran kaudz ar sav krās spain. Mēs nedēļ visi sarkan staigājām... Un tu nedēļ kā uz nažiem gulētēj... Sak man te vēl – nekas ši noticiesi neesot.
- Zini, tu, nav patīkamākās atmiņas...
- Jupsim, toties joutrāks gan.
Nevarēju nepiekrist. Tā bija tīri smieklīga diena. Patiesībā tīri komiski izskatījās viss. Gan tas, kā Juralds kliedz, kad viņam uzmeta vēžus, nu patiesībā jau krabjus, bet tas tā, un arī tad, kad vienam no Dūšu brāļiem iesprūda galvā krāsas spainis, un pat tas, ka visi bijām nokrāsoti sarkani no kurpēm līdz matiem. Ja tā labi padomā, tad es šajā kuģī esmu ieviesusi jaunu jēdzienu –drausmīgas jautrības.
Es atkal aizmigu. Enns vairs nebija kajītē, toties viņš bija sameklējis Bībeli un atšķīris tās pēdējo nodaļu, kas viņa izpratnē nozīmēja viss ideāli, nesatraucies... Ak, viņi man ir paši labākie! Un tuvākie...
