local-stats-pixel fb-conv-api

Stāsti iz pirāta dzīves 10. daļa0

28 0

Patikamu lasīšanu, vēlmi komentēt, piedodiet man manas kļūdas, un vispārībā - siltu saulainu, izdevušos dienu!

P.S. Labākais, ko šodien esmu dzirdējusi, un tas, ar ko arī vēlos dalīties: Vēsturi raksta uzvarētāji, tāpec izturies tā itkā tu vienmēr uzvarētu, pat ja tu labi zini, ka zaudēsi!

Desmitais stāsts jeb kā Kaulu Zāģis pievienojās mūsu komandai.

Bija vējains, tumšs un nepatīkams vakars. Manā istabiņā sēdēja vairāki vīri, un gaidīja ierodamies pēdējo apspriedes dalībnieku – Kaulu Zāģi. Nezināju, ko viņi pārrunās, bet sapratu, ka tas būs ievads tai runai, ko teiks, pēc dumpja.

- Beidzot arī es esmu klāt! Juraldness, tas vergturs, laist negribēja. – Kaulu Zāģis klusām ieslīdēja manā kajītē. Dzīvojot starp apkalpi biju pieradusi pie šādiem un līdzigiem izteiciniem,un piekritīšu, ka viņš bieži pārcentās ar uz kuģa darāmajiem darbiem, bet tie tomēr dzēla, kā nekā viņš runāja par manu brāli.

- Jūs sāksit? – es nepacietīgi novaicāju.

- Labi. Kurš vadīs sapulci? – Kaulu Zāģis vaicāja.

- Es vadīšu! Jūs runājat. – pateicu neparasti stingri un noteikti, šis tonis pie manis nebija ciemojies kopš dzīvoju vēl pie tēva mājās. Tas ir pavēlniecisks un neatstāj vietu iebildumiem, saldē līdz kaulam. – Tātad. Mēs visi te esam, šo faktu neslēpsim, lai… Kurš man to pateiks? - apjuku.

- Lai izvēlētu kandidātus jaunajam kapteiņa amatam, Tiko. – man kāds nopeļoši iečukstēja ausī.

- Es vadu dumpja piriekšsapulci!?! – biju manāmi apstulbusi, jo tas nozīmē, ka uzstājos pret savu brāli, taču turpināju tā, it kā neviens neko nebūtu dzirdējis un redzējis. - Tātad, tādēļ mēs esam sapulcējušies te. Manuprāt, par kapteini ir jākļūst kādam uzticamam, godprātīgam, gudram un atjautīgam cilvēkam, kas labi pazīst jūras kaujas, prot nolasīt koordinātas pēc nepieciešamajām ierīcēm, un ir mācīts vīrs. Kāds tāds piesakās?

Pagāja mirklis klusuma, jo manis nosauktās prasības, lai gan vitāli nepieciešamas, bet tomēr bija augstas un reti kuram no mums pietiktu drosmes tās visas sev piedēvēt. Iespējams, tikai tajā brīdī es sapratu, ka patiesība šī nebija laba ideja - es negribu nodot savu brāli!

Neskatoties pat uz to, ka viņš to ir pelnījis.

- Labi. Ja neviens nepiesakās, tad sevi izvirzu es! – Kaulu Zāģis pateica to tik pārliecinoši, ka vairāk nevar vēlēties, un iesāka savu, jau iepriekš izplānoto, kā varēja noprast, un simtiem reižu izmēģināto, kas arī bija labi pamanāms, uzstāšanos. – Mani biedri, brāļi, pat varētu teikt, es, lai gan nekāroju augstus amatus, bet tomēr uzskatu, ka kuģi bez kapteiņa nevar atstāt. Manuprāt, es esmu piemērots šim amatam. Jūs visi mani pazīstat vēl no pusaugu zēna gadiem, ne vienam vien no jums esmu veicis veiksmīgas operācijas, un daudziem pat laimīgi izglābis dzīvību, neesmu šeit dēļ naudas, kā jau jūs zināt pēc tā cik daudz jums aizdodu, atpakaļ neko neprasot, bet gan dēļ mīlestības pret šo dievišķo stihiju – jūru. Es kuģoju jau 15 gadus, un tieši tikpat ilgi kaujos plecu pie pleca ar jums. Es zinu šos ūdeņus kā savus piecus pirkstus, un pazīstu ikkatru tajos izspēlēto viltību, tādēļ man, manuprāt, ir jāļauj kļūt par šīs vecās tupeles kapteini.

- Labi. – es iesāku samērā skeptiski, - Tātad, godaprāts tev ir, mācīts tu esi, uzticēties tev varam, pieņemsim arī, ka jūru zini kā savu kabatu, bet vai tu esi spējīgs komandēt nu jau 64 vīrus, izbēgt no neizbēgamā, lasīt kartes un nogaināt ne aci nemirkšķinot? Par to gan es šaubos. Ko tu teiksi?

Kaulu zāģis izskatījās satriekts par manu vērtējumu, un kā redzēju, arī uz citiem mana skepse bija atstājusi manāmu ietekmi. Tomēr, es tur neko nevarēju padarīt, jo ja jau mēs reiz nododam manu brāli, tad tam, kas stājas viņa vietā patiešām ir jābūt simts reižu labākam.

- Redziet, es, lai gan ikdienā izskatos samērā nekaitīgs, tāds nemaz neesmu. Par to jau vien liecina stāsts, kā es nokļuvu uz šīs, mūsu tik ļoti mīļotās tupeles. Jau gadu 13 vecumā man piederēja ielas banda. Es biju tās vadonis. Sākumā mēs tikai aplaupījām cilvēkus, izlikdamies, ka esam nelaimē nonākuši augstmaņi, bet pēcāk, pat nogalinājām kādu kundzi ar visām tas kalponēm un kalpotājiem, patiesībā to izdarīju es, lēdija, viņai par nelaimi, ticēja, ka dodu visiem pretsaaukstēšanās zāles, kas bija inde, un dzīvojām viņu mājā. Kad to uzzināja policija es izbraukāju visu zemi, un tad, uzkāpu uz šī kuģa, aizbēgdams no viņiem uz visiem laikiem.

- Tātad, mani mīļie, kā zinām, katram, ja tas vēlas, ir iespēja izteikt pamatotu kritiku par kandidātu. Šoreiz sākšu es. Manuprāt, cilvēks, kas jau pusaugu vecumā spēj noindēt ap 30 cilvēkiem tikai tādēļ, ka vēlas padzīvot šikā savrupmājā ir nevis godkārīgs, bet gan mantkārīgs, cilvēks, kurš vēlāk apceļo pusi Eiropas, lai aizmuktu no policijas pavisam noteikti nav apķērīgs, un cilvēks, kurš te atrodas tikai tādēļ, ka sauszemē viņu pakārtu, nemīl šo nodarbi, un pie visa tā, uz jūras neder tas, ka tu pārzini sauszemes karti. Tātad, tas viss ir jūsu rokās, kādu kapteini jūs vēlaties: te mēs redzam izcili mantkārīgu, melīgu, bailīgu, un neapķērīgu. Viss ir jūsu rokās, bet Kaulu Zāģi, piedod, tu, vismaz manuprāt, neesi derīgs kapteiņa amatam. Tu esi labs draugs, ciešams ārsts, un izcils slepkava, bet par kapteini nebūtu prāta darbs tevi iecelt. Kāds man nepiekrīt? –

Redzēju, ka apkārtējo sejas ir mainījušās. Dažās dega apgaismība, citās sapratne, bet vel citās dusmas, un tomēr neviens man neiebilda. Visi tur vienkārši sēdēja un pieņēma manis pateikto, lai gan, un to es redzēju viņu acīs, bija tādi, kas man noteikti nepiekrita.

28 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000