local-stats-pixel fb-conv-api

Starp pirkstiem. 52

154 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-4/756117

„Ko tu muldi?”neskaidri izpļāvu, un paskatījos uz vīrieti, kas mierīgi stāvēja pie durvīm.

Tagad es rūpīgi appētīju viņa seju, un centos ieraudzīt kaut ko tādu, kas varētu būt līdzīgs manai mātei vai man. Vīrieša seju rotāja dažādas rētas, un vēl nenoskūta bārda. Diemžēl acu krāsu nespēju saredzēt, bet uzacis viņam bija biezas un izteiktas. Vispār viņa sejā nekas nebija līdzīgs ar mani vai māti. Viņa vaibsti un sejas panti bija pilnīgi savādāki.

„Viņš pat nav līdzīgs tev!”izsecināju, un paskatījos uz mammu.

Viņa tikai apmierināti smaidīja, un tad pievērsās vīrietim.

„Ričard, man ar viņu ir vēl jāparunā. Cik mums ir laiks?”māte bez liela satraukuma jautāja Ričardam, kurš nemaz neizskatījās tik iepriecināts.

Tad viņš paskatījās savā rokas pulksteni, nopūtās un parādīja ar pirkstiem divas minūtes.

„Jauki, tā tad, meit, es dodu tev iespēju no šejienes tikt laukā, un apsolos tevi vairs nekad šeit neiemest. Es tevi saprotu, un saprotu, kāpēc tu vēlējies mani nosūdzēt. Tev bija bail no tā ko es daru. Tu vēlējies mani pasargāt, bet tagad ļauj man tevi pasargāt.”viņa tīkamā balsī to pasniedza, un tad piegāja man pa visam klāt, un pasniedza roku.

Roku, kas sniedza manu kvēlāko velmi tik ārā no šejienes. Tas viss šķita pārāk vienkārši, viņa vēlējās vēl kaut ko no manis, un rūpīgi to slēpa. Bet man nebija citas izvēlēs, jo nevēlos vairs mocīties vismaz ne šeit. Katru dienu dzīvot kā vergs, un nesaņemt neko pretim.

Un ja vajadzēs es arī kā tikšu ārā no šejienes aizmukšu projām uz pilnīgi pretējo pasaules galu, un nekad man vairs nevajadzēs redzēt māti vai tīko uzradošos brāli.

„Labi, kad mēs dosimies prom no šejienes?”viegli uzsmaidīju mātei, un paspiedu viņas roku.

Māte atplauka neviltotā smaidā. Iespējams, ka viņa domāja, ka es izlemšu šeit palikt, pēc tā ko viņa man ir nodarījusi, bet viņa vienmēr panāk, ko grib. Pirmo reizi viņa šaubījās par savām spējām, bet lai šaubās. Pie pirmās iespējas, viņa nebūs pat paspējusi samirkšķināt acis, kad būšu jau tālēs zilajās.

„Tūlīt pat!”Ričards ievaimanājās, un satvēra manu roku.

Viņš bija nedaudz satraucies vai viss izies pēc plāna, jo šī saruna nepatīkami ieilgās.

„Beidz stresos, un tad mēs varētu doties!”skarbi pateicu, un Ričards veltīja man jautājošu sejas izteiksmi, bet tā tūlīt pat izmainījās, kad viņš atcerējās, ka es spēju gandrīz visu pateikt par cilvēku.

„Redzu, ka savas dotās iemaņas neesi pazaudējusi, to ir ļoti patīkami zināt!”māte priecīgi iesaucās, un es sajutu, ka šajā teikumā slēpjas daudz vairāk ne kā tika teikt.

Tas ko viņa vēlējās no manis bija saistīts ar manām dotībām.

154 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Garlaicīgs stāsts emotion

1 9 atbildēt