http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-24/765273
Es pieliecos pie tualetes poda un izvēmos ārā. Pa muti iznāca vien ārā balts šķidrums, bet man bija vienalga. Man bija vienalga, ka es apvēmu savus matu galus, man bija vienalga, kas notika pašreiz.
Galvenais bija jau noticis. Viss, kas mani spēja sadragāt atradās tajā kladē. Un es iekšēji vienmēr biju zinājusi, ka Ričards man riebjas. Nē! Es viņu ienīdu, un biju gatava viņu uzcelt augšā no mirušajiem, lai vēlreiz nogalinātu.
Es domāju, ka es viņam rūpu, kā māsa! Bet tā nebija! Es viņam rūpēju, kā sieviete, kuru viņš bija izmantojis, un pēc tam vēl un vēl. Viņam nekad nebija apnicis mani izmantot. Kāpēc es sākumā nesajutu šīs emocijas no viņa?
Tagad es sapratu arī to, kāpēc Emīls domāja, ka mēs ar Ričardu mīlam viens otru. Jā, viņš mīlēja mani, bet es pret viņu neko nejutu. Un tagad vienīgais, ko es spēju, bija ienīst viņu. Es viņam nekad nepiedošu, lai arī, kas notiktu!
Kad biju beigusi vemt, es nogūlos uz flīzēm un saritinājos kamoliņā. Tas parasti mani spēja nomierināt, kad jutos bezpalīdzīga, kā šoreiz. Kāpēc man vajadzēja atrast to grāmatu! Vismaz nevajadzētu to visu atcerēties pa jaunam.
Lūpas savilkās rūgtā smaidā, un es aizvēru ciet acis. Man sāpēja, bet tās jau bija izdilušas sāpēs. Zināju, ka pēc mirkļa jau tās pazudīs kā nebijušas, jo tā parasti notika.
Drīz vien es sajutu vēl vienu apjausmu. Kad pirmo reizi tikos ar Ričardu, es sajutu, ka viņš ir kaut ko pazaudējis, bet nezināju, ko tieši. Es biju minējusi un pilnīgi aplam, un viņš visu laiku man tikai piespēlēja. Viņš nebija zaudējis bērnu, bet gan mani.
Ričards labi apzinājās, ka ārpus cietumā, viņš vairs nevarēs mani izmantot. Kaklā sajutu no jauna rosāmies žulti, bet šoreiz es to noturēju, lai tā netiktu ārā.
Pēkšņi, kāds pieklauvēja pie Ričarda istabas durvīm, un pavēra tās mazliet vaļā.
„Es uztaisīju tev ēst, noteikti, ka esi izsalkusi. Kad būsi apģērbusies, pasauc mani!”māte paziņoja un skaļi aizcirta durvis ciet.
Kā par laimi, vannas istabas durvis skrienot biju pievērusi, tādēļ māte nevarēja redzēt, kad guļu uz flīzēm, un lēnām jūku prātam. Ja to tā varētu nosaukt. Bet mani vairāk biedēja, ka man būs jāguļ Ričarda istabā.
Tā riebīgā, nelietīgā un melīgā istabā. Kaut viņš būtu dzīvs, un es varētu viņu nogalināt pa jaunam!
Kādu brīdi vēl pagulēju uz flīzēm, bet sapratu, ka man ir jāceļas. Māte vēl izdomās, ka mēģinu izdomāt bēgšanas plānu, un ieslodzīs šajā istabā.
Negribīgi piecēlos kājās, un mazliet streipuļojot piegāju pie izlietnes. Ātri izskaloju muti, lai pazaudētu žults garšu mutē, un devos uz istabu, lai uzvilku drēbes, ko māte bija uzlikusi uz gultas.
Pareizi ir - jūku prātā.