http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-8/691009
- Labrīt, Alise, vai gulēji labi? - uztrūkos no Rebekas balss un pavēru acis . Visu nakti centos neaizmigt, bet acis ik pa laikam pievēru, lai tās atpūtinātu.
- Nu, laikam jau, ka ne pārāk. - apsēdos, saliekot kājas krusteniski, un ,izberzējot acis un nožāvājoties, atbildēju uz Rebekas jautājumu.
- Kas tad tev traucēja gulēt? - viņa bija jau nostājusies blakus manai gultai un gatavoja manu šodienas zāļu devu. - Ņem, iedzer. - es paņēmu no viņas rokas ūdens glāzi, ieliku tabletes mutē un noriju tās. Tās biju nepatīkami rūgtas, tāpēc samiedzos.
- Nekas, acis lipa pašas no sevis ciet, bet man drīzāk bija bail. - Rebeka ar acs kaktiņu jautājoši paskatījās uz mani. Saprotot, ka man jāpaskaidro, ko biju ar to domājusi, turpināju
- Mani jau divus gadus nomoka murgi... Un šo murgu laikos es kliedzu, tāpēc nevēlos traucēt citu pacientu miegu. - Rebeka apsēdās man uz gultas malas un uzlika roku uz pleca.
- Kas tev šajos murgos rādās? - viņa man pajautāja. - Man pašai ir bijis līdzīgi, tāpēc varbūt varu tev palīdzēt. - viņas skatiens izskatījās norūpējies. Biju gatava stāstīt par saviem sapņiem, bet tajā pašā laikā aizdomājos - es par to neesmu stāstījusi nevienam, pat ne savai labākajai draudzenei, un te pēkšņi es spētu uzticēties savai medmāsiņai, kuru pazīstu tikai šīs divas dienas?
Starp mani un Rebeku iestājās klusuma brīdis. Bija tikai dzirdams pulkstenis un rosība gaitenī. Rebeka šo mirkli pārtrauca.
- Pastāsti, saulīt, tev paliks vieglāk. Es zinu, par ko runāju. - viņa pasmaidīja. Mazliet samulsu un paskatījos uz segu, kas bija nekārtīgi saburzījusies virs manām kājām. Aizvēru acis, ieelpoju un izlēmu viņai izstāstīt.
- Kopš tētis mūsu ģimeni pameta, mani gandrīz katru nakti moka viens un tas pats murgs. - es uzmanīgi stāstīju, lai neizstāstītu, ko nevajag, jo nevēlējos stāstīt patieso iemeslu. - Katru reizi es atrodos tumšā mežā pilnīgi viena un mani vienmēr negaidīti izbiedē kāda melna ēna. Es parasti skrienu un kliedzu, bet no manis nenāk ne skaņa un es nevaru pietiekami ātri paskriet. Tad es apstājos pie klints malas, un es paklūpu, vai mani pagrūž.... - jutu sariešamies asaras acīs. Apturēju tās un stāstīju tālāk. - .... kopš satiku tēti, ēnai bija parādījusies seja, kas pieder viņam.. Es nevienam par šo neesmu stāstījusi. Tu vari justies lepna, ka esi pirmā. - ielūkojos Rebekā. Viņa klusām iesmējās.
- Nu redzi, vai nepalika vieglāk? - viņa pasmaidīja. - Tev varbūt vienkārši jāsamierinās ar to, ka tavs tētis ir atpakaļ? - es nolaidu skatienu. Man nepatika melot. - Saprotu, tas nav viegli, bet tad, visticamāk, pazudīs tavi murgi. Mana situācija bija līdzīga... Kad mana mamma pateica, ka esmu adoptēta, ilgi nespēju to sagremot, un tajā periodā man rādījās murgi, bet ar laiku centos ar to samierināties, jo vienmēr esmu uzskatījusi Emīliju par savu miesīgu mammu, viņa vienmēr bija man blakus, mani mīlēja un loloja, un zini? Man palīdzēja.
- Ko tu redzēji sapņos? - noslaucīju nobirušo asaru no vaiga un apjautājos. Rebeka izskatījās, ka ieslīgst kaut kur dziļi domās. Nevēlējos ar viņu runāt par viņai sāpīgu tēmu, bet viņa pati pieceicās.
- Sapņos vienmēr redzēju, tāpat kā tu, vienu un to pašu. Tā bija melna istaba ar netīrām sienām. Uz sienām bija rakstītas tādas lietas kā "GLĀBIET" vai "ES NEGRIBU MIRT". Parasti šie uzraksti bija sarkani. Istabas vidū stāvēja vecs krēsls, un virs tā karājās lampa. Uz krēsla parasti sēdēju es pati - sasieta un ar aizlīmētu muti - un vienmēr kāda nepazīstama persona mani spīdzināja, sāpināja vai nogalināja... - Rebeka apstājās. Redzēju arī viņas acīs asaras. Samīļoju viņu un nemaz nejutos neērti, jo es viņu ļoti labi sapratu.
- Tavs sapnis izklausās daudz briesmīgāks par manējo. - klusām teicu. - Piedod, ka liku tev to izstāstīt.
- Nekas, viss ir kārtībā. - Rebeka pasmaidīja. - Cik tev, starpcitu, ir gadi? - viņa centās mainīt tēmu un es viņai piekritu, lai gan es vēlējos kaut ko vairāk uzzināt par viņu.
- Septiņpadsmit, a kas?
- Nē, viss kārtībā, vienkārši tu liecies tik jauka priekš sava vecuma, tāda vairāk bērnišķīga. Bet tu neapvainojies - Rebeka pacēla rokas, it kā es tūlīt gatavotos viņu nošaut. Mazliet iesmējos. Liekas smieklīgi, ka viņa ar mani runā dažreiz kā ar mazu bērnu, un uzvedās kā ar labu draudzeni.
- Nekas, neuztraucies, es zinu, ka esmu savādāka par citiem. - starp mums atkal iestājās klusums. Manas ziņkāres mocīta, tomēr vēlējos pajautāt Rebekai kaut ko...
- Rebek, vai tu esi mēģinājusi sameklēt savu īsto mammu? - jau nožēloju, ka to pajautāju. - piedod...
- Nē, nekas. - viņa centās attaisnot mani. Rebeka nopūtās un paskatījās uz zemi - Nē, ne pārāk.... Ah, stulbie mati. - viņa strauji pacēla galvu, tā, ka viņas mati atkrita uz atpakaļu. Viņas mati bija līdzīgi manējiem, tikai mazliet ar rudu nokrāsu. - Klausies, nerunāsim par tādām tēmām, labi? Negribu sev sabojāt labo garastāvokli. - viņa piecēlās kājās un attaisīja vienu no skapīšu durtiņām vaļā, no kuras izņēma mazu, baltu, pulti. - Pabīdies. - viņa smejoties bīdīja mani uz gultas malu, lai pati varētu iekārtoties man blakus. Redzēju, kā viņa ieslēdza mazo televizoriņu, ko nebiju ievērojusi pirms tam, un pārslēdza kanālu aiz kanāla. Pēkšņi viņa pārstāja spaidīt pulti pie kāda angļu kanāla. Pa to gāja kāda komēdija, cik es sapratu, jo Rebeka pēc brītiņa iesmējās.
- Ak, es mīlu šo komēdiju. - viņa izskatījās priecīga. Biju sapratusi pareizi.
- Tu saproti angļu valodu? - jautājoši paskatījos uz viņu
- Pat ļoti labi.
- Redzi nu, esmu atradusi kādu, kurš man varēs palīdzēt orientēties Anglijā. - Rebeka pārtrauca savus smieklus par kārtējo epizodi no filmas, kuru es nesapratu, un paskatījās lielām acīm uz mani.
- Beidz gvelzt niekus, Alise.
- Bet es nopietni, ar savām angļu valodas zināšanām es Anglijā apmaldīšos trijās priedēs. Un vai tad tu negribētu uz turieni aizbraukt?
- Gribētu, protams, bet....
- Nu redzi, tad jau nav nekādu problēmu. - paskatījos uz viņu. Es biju sākusi uzticēties pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, kuru pazīstu tikai divas dienas. Varbūt citiem tas liekas nepieņemami un naivi, bet Rebeka ir cilvēks, kas mani piesaista, es to nespēju izskaidrot. Varbūt viņu satikt bija mans liktenis, jo tik ātri manu uzticību vēl nebija ieguvis neviens.
Viņa vēl joprojām neticīgi skatījās uz mani, bet es tikai pasmējos. Viņa to uzskatīja par joku, bet es runāju pilnīgi nopietni. Rebeka pagriezās atpakaļ ar skatu uz televizoru. Tā kā es šo filmu nesapratu, man nebija jēgas to skatīties, tāpēc pagriezos ar skatu uz logu, aiz kura līgojās mežs un lidoja putni. Es zināju, kas man būs jāizdara, kad iziešu no slimnīcas. Šādi aizdomājusies un patīkamā skata ieaijāta, ātri vien iemigu...
* Atkal mežs, bet tagad tas likās daudz gaišāks.
Dzirdēju sev apkārt putnu čivināšanu, un starp koku zariem spraucās skaista pavasara saulīte.
Vējš viegli pūta man virsū, un man garām paskrēja zaķis.
Pavasaris bija atnācis, mans mīļākais gadalaiks.
Tik labi jutusies es nebiju jau ļoti sen........*
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-10/691205
