Starp eņģeļa spārniem #145

~~~
Piepildīju plaukstas ar aukstu ūdeni, iešļācu to sejā, neuztraukdamās ne par apģērbu, ne kosmētiku. Pleci trīcēja aizžņaugtos šņukstos. Noslīdēju turpat pie izlietnes uz vēsajām tualetes flīzēm. Deniņos iedūrās trulas sāpes uz brīdi apdullinādamas. Acu priekšā viss satumsa un pa kaklu augšup kāpa nelabums. Gaitenī noskanēja zvans, vēstīdams par stunda sākumu. Mēģināju pieslieties kājās, bet noslīdēju atpakaļ. Gaitenī atskanēja soļi un atsprāga vaļā durvis. Edgars piesteidzās klāt un pieslēja mani sēdus, lūkodamies sejā raižpilnu skatienu. Galva sareiba no straujās kustības un es aizvēru acis. "Skolotāj, jūs atrodaties meiteņu tualetē." Par spīti nelabumam mēģināju jokot. "Aija, jums ir slikti, aizvedīšu jūs mājās." Durvis atkal atvērās un šoreiz tualetē iebrāzās Kate. "Pie velna, Aija, es tevi izmeklējos pa visu skolu. Ko tu šeit dari?" Viņas skatiens šaudījās no manis uz skolotāju un atpakaļ. "Kate, ej uz stundu. Es laikam iešu uz mājām. Neuztraucies, es tev uzrakstīšu vēlāk. Tiešām ej uz stundu, nevajag kavēt manis dēļ." Edgars novicināja ar roku, tai pašā laikā otru uzlicis man uz pleca. "Tiešām, Kate, ej, neuztraucies. Es par viņu parūpēšos." Draudzene vilcinājās, vēl pār plecu atskatīdamās uz mums.
Edgars pacēla mani uz rokām un ar kāju attaisīja tualetes durvis. Spirinājos viņa rokās, spiegdama un protestēdama. "Skolotāj, es varu paiet pati, nevajag mani nest. Laidiet mani lejā. Lūdzu, nevajag." Viņš nereaģēja uz sitieniem un lieliem soļiem virzījās uz izeju. Žēli ievaidējos, kad viņš mani iemeta savā ķiršsarkanajā auto. "Bet jaka?" Ielūkojies pa mašīnas logu, viņš tikai attrauca: "Automašīnā ir silti, rīt savākšu tavu jaku, ja tu paliksi mājās." Atbalstīju reibstošo galvu pret sēdekļa atzveltni un pievēru acis, caur skropstām vērodama kā Edgars iesēžas un iedarbina auto. Viņa acis sastapās spogulī ar manējām "Viss kārtībā? Jūties ērti?" Viegli pamāju ar galvu: "Cik nu šādā stāvoklī var justies labi."
Jutu vieglu šūpošanos, automašīnai pārbraucot kādai bedrei. Ar pirkstiem glāstīju sēdekļa samtaino pārvalku. "Aija? Gribēju paskaidrot pirmītējo atgadījumu klasē." Pār muguru pārskrēja karstums un redzēju kā viņš pūlas atrast vārdus, lai izteiktu savas domas. "Hmm... Enija... Jā, nenoliegšu, ka agrāk man viņa patika, bet tagad viss ir mainījies. Viņa joprojām nevar samierināties, ka mēs šķiramies. Un... Jā, pirmīt tas bija, tā teikt, centiens mani atgūt." Viņš nopūtās, acīmredzami atvieglots, ka ir to pateicis. "Skolotāj, manā priekšā nevajag taisnoties. Es tikai gadījos tur līdzās, turklāt tās ir jūsu attiecības un jūs varat rīkoties kā vēlaties."
"Es gribēju, lai tu nepadomātu to, ko nevajag." Ieritinājos dziļāk sēdeklī un lūkojos laukā pa logu uz garāmslīdošajiem kokiem. Edgars nobremzēja pie manas mājas, uzšļācot gaisā peļķes dubļaino ūdeni. Attaisījusi durvis, izlecu laukā un nostreipuļoju, aizmirsusi par reiboni. Atbalstījos pret gludo mašīnas jumtu un centos atgūt līdzsvaru. Laiviņas piesūcās pilnas ar ūdeni un, palūkojusies lejup iekunkstējos, ieraudzīdama, ka stāvu peļķē.
Ap vidukli apvijās siltas rokas "Es tevi aiznesīšu uz istabu." Nepaspēju protestēt, kad jau atrados viņa rokās ciešā tvērienā. Pie auss jutu vīrieša silto, aizelsušos elpu.
Jutu, kā saspringa muskuļi uz viņa rokām, paceļot mani gaisā. Redzēju, kā viņa acis nopēta dzīvojamo istabu. Norādīju uz kāpnēm uz manu istabu, kad no virtuves pārsteigta parādījās mamma un smagi atspiedās pret durvju stenderi. "Aija, kas te notiek? Kas ir šis vīrietis?"
"Mammu...", ievilku elpu, lai runātu, bet Edgars mani pārtrauca. "Neuztraucieties, Aijai ir tikai mazliet slikti. Es esmu viņas skolotājs. Lūdzu iedodiet viņai kādas zāles." Iekniebu skolotājam plecā par zīmi, ka laiks doties-mammas acis pletās arvien platākas.
Ieslīgu savā gultā, ieelpodama pazīstamo smaržu, kas tagad jaucās ar Edgara aromātu. Vēsais palags tīkami iekļāva savos apskāvienos un atveldzēja sakarsušo seju. "Varbūt tev kaut ko vajag? Es varu atvest, saki, nekautrējies." Uz sekundes simtdaļu es ieraudzīju kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebiju redzējusi. Likās, tas bija kas salts un ass kā ledus, bet tūlīt viņš raudzījās ar pazīstamo siltumu man sejā. Pēkšņi sajutos maza un neaizsargāta viņa priekšā, ka sarāvos vēl sīkāka zem segas. "Nē, nē, ko jūs, man neko nevajag. Jums droši vien ir stundas, varat nekavēties šeit manis dēļ."
"Jā, stundas... Nu tad, ja neesmu tev vairs vajadzīgs, tad došos." Vīrietis smaidīja savu baltzobaino smaidu, atsliedies pret durvīm. "Tikmēr veseļojies. Ceru, ka drīz tiksimies." Durvis aiz viņa aizvērās ar klusu klikšķi. Tikko manāmi pamāju ar galvu. Tai brīdī man negribējās laist viņu prom, tikai paskatīties vēl dažas sekundes.
Durvis atkal atvērās, tikai šoreiz istabā ielūkojās mamma. "Es zinu ko tu teiksi. Viņš ir mans skolotājs, kurš skolā redzēja kā es pakritu un man palika slikti, un izrādījās tik laipns, ka atveda ar savu auto. Man nekas nekaiš, tikai reibst galva." Izskatījās, ka mammu samulsināja mani runas plūdi, viņa lūkojās manī lielām acīm. "Tiešām zini, ka tev nevajadzēs ārstu? Vai kaut ko atnest." Nepacietīgi nopūtos, likdama noprast, ka vēlos palikt viena. "Nē, man neko nevajag, tikai gribu palikt vienatnē kādu brīdi. Tā ir mana vienīgā vēlēšanās." Mamma vēl vilcinājās "Ja kaut ko vajag, pasauc mani. "
Ieritinājos zem segas, ļaudama ievīstīt sevi siltumam un miegam. Vēl pirms iemigšanas neatstājās Edgara skatiens gluži kā ar stikla šķēpelēm tajās. Noskurinājos, lai aizdzītu šo vīziju un nomainītu uz patīkamākiem sapņiem.
***
Pusmiegā taustījos, lai uzvilktu uz sevis segu, bet sagrābu tikai tukšu gaisu. Vēl neatvērusi acis, sajutu skrāpēšanos kaklā un norijot siekalas acīs sariesās asaras. Bezspēcīgi ieklepojos un atvēru acis. Aiz loga bija pavisam tumšs un pret palodzi sitās lietus lāses. Kaklā atkal iedūrās asas sāpes, likdamas sarauties. Ar dūri iebelzu pa spilvenu, likdama iesmelgties arī galvai. Brīdi gulēju tumsā, klausīdamās lietus čaboņā aiz loga un savos sirdspukstos, kas dunēja krūtīs, atbalsodamies arī galvā. Pa durvju šķirbu uz grīdas atspīdēja dzeltenas gaismas strēle. Pierausos no gultas un klumburoju, vadīdamās pēc gaismas uz durvīm. Spilgtā gaisma iecirtās acīs, likdama galvai sāpīgi iepulsēties un aizvērt acis.
Vannasistabas durvīs parādījās izpūrusi mamma: "Tu jau pamodies? Kā pašsajūta?" Nokremšļojos, lai izdabūtu no sevis normālu skaņu, bet iznāca tikai aizsmacis ķērciens un vairāk nepūlējos neko teikt.
"Skaidrs, tātad rīt uz skolu neiesi. Sameklē aptieciņā zāles un liecies gultā. Drīz jau vajadzētu būt uz kājām, tuvojas taču Ziemassvētki." Manī jaucās prieka un vilšanās kokteilis par atpūtu un reizē par zaudēto atpūtu ar draugiem.
Ielēju krūzē tēju, ar pirkstiem apķerdama silto trauku. Istabā pa tumsu aiztaustījos līdz gultai un atslīgu tajā, atslābinādamās un klausīdamās lietus dziesmā aiz loga. Tēja remdēja sāpes un sakārtoja domas, sarindodama tās pa plauktiem. Atbīdīju uzmācīgos prātojumus par Edgaru malā, ļaudama tumsai ieaijāt un noslāpēt problēmas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-13/769666