local-stats-pixel fb-conv-api

Starp eņģeļa spārniem #102

Sveicieni visiem skolēniem, studentiem un skolotājiem svētkos, tai skaitā arī man emotion

~~~
"Aijiņ, priecājos redzēt smaidu tavā sejā. Cik jauks lācēns. No kā tad dāvaniņa?" Mamma ieraudzījusi mani, čivināja. Pūlējos izklausīties no sirds priecīga un uzturēt sirsnīgu smaidu.
"Nekas īpašs, tikai no Ģirta. Bijām pastaigāties." Pētīju virtuves flīzes un netīrumus, kas vietumis izraibināja gaišo virsmu. Lai cik ļoti es uzticētos savai mammai, tomēr nespēju bez mulsuma un sarkšanas runāt par puišiem. Viņa pārsteigta paraudzījās uz mani: "Ar Ģirtu? Man likās, ka jūs vairs nesarunājaties, kur nu vēl kopā staigājat."
"Nu sākām sarunāties, iepatikāmies viens otram. Kādēļ tas tevi tā pārsteidz?" , nopūtos.
"Nē, nu kādēļ pārsteidz? Vienkārši negaidīti. Bet tu sargā viņu."
"Mammu! Es neko vēl nezinu par nākotni. Labāk beigsim runāt par šo tematu, tas kaitina." novaidējos. Nevarēju ciest, kad viņā ierunājās mātes iezīmes un vēlme kontrolēt. Vienīgā vēlme bija aizbāzt ausis un dungot kādu dziesmiņu, lai neko nedzirdētu, kā bērnībā.
Sajutu mammas saldās smaržas, kad viņa pienāca, lai mani apskautu."Labi, labi. Es tikai vēlos, lai tev veiktos un tu būtu laimīga, saulīt."
"Es zinu, es to visu zinu. Tikai gribu būvēt savu laimi pati, nevis uz citu nopelna."
Nometu savā istabā uz grīdas somiņu uzrakstīju Katei, lai atnāk pie manis. Bija skumji sēdēt vienai un doties ārā arī nevēlējos. Gulēju gultā un blenzu griestos, veidodama rakstus. Cik viss tomēr var būt sarežģīti. Es vēlējos, lai mans ceļš savijas ar Edgaru, bet... esmu kopā ar Ģirtu. Vēl vasarā es nezināju par Edgara eksistenci, ka mana attieksme pret viņu būs tāda. Pat ne reizi neiedomājos par Ģirtu, kaut viņš visu laiku bija līdzās. Un tagad es ar viņiem biju saistīta kā nekad savā dzīvē.
Pa kāpnēm uz augšu virzījās soļi un balsis. Pa durvīm ievēlās Kate, gandrīz paklupdama: "Aija, varbūt tu kādreiz varētu sakārtot savu istabu, lai nav jākrīt pār slieksni ikreiz ienākot?" Kate pie sevis bubināja un apsēdās uz mīkstā paklāja pie gultas. "Tātad kā saprotu, kaut ko esi sastrādājusi, ja esi nerunīga." Viņa samiedza acis šaurās spraudziņās un vēroja mani. Nopūtos un izstāstīju visu par Ģirtu, bet par Edgaru noklusēju. Vēl nebija pienācis īstais laiks.
Draudzene visu noklausījās, ne reizi mani nepārtraukdama. "Es zināju, ka tā viss beigsies. Un nemēģini pat pamest viņu vai kaut ko tādā garā. Jūs esat brīnišķīgs pāris un es jau nu neļaušu tev sastrādāt muļķības."
Izbolīju acis un pavērsu tās pret griestiem. "Kate nesāc tu arī. Mamma jau pieskandināja man pilnu galvu ar to "jūs esat lielisks pāris."
Pie durvīm pieklauvēja un ienāca mamma ar pāris tējas krūzēm un cepumu šķīvi. "Meitenes, uzcienājaties, tikko izcepu." Kate tūlīt pat paķēra dažus cepumus un iemeta mutē "Vai, Aijas mammu, garšo brīnišķīgi." Paņēmu zieda formas cepumu un sāku to skribināt. Kate murmulēja "Un kas tevi mulsina, ja jau tagad esat kopā ar Ģirtu. Tas taču ir lieliski."
"Es nezinu. Man nav komforta sajūtas esot kopā ar viņu. Ģirts man patīk, bet tās nav spēcīgas jūtas."
"Komforts... Ar laiku pieradīsi. Atradusies princese uz zirņa. Tevi gandrīz uz rokām nēsā, bet vēl nav komforta." Kate sprauslāja.
Sapratu, ka meitenei zināmā mērā ir taisnība. Tomēr viņa nezināja visu, kas ar mani notiek iekšpusē, manā dvēselē.
Kate lēnām aizsoļoja, kad debesīs jau spoguļojās debesīs. Brīdi grauzu cepumus, apdomādama izrunāto un notikušo. Jautās savāds miers un atvieglojums, it kā problēmas būtu sadalītas uz pusēm.
Uz galdiņa iedūcās telefons. Paķēru, pat neielūkojoties ekrānā, zināju, ka tā ir Kate. "Kas atkal noticis, Kate?", nepacietīgi nopūtos. Reizēm draudzene aizmirsa kaut ko un sauca mani palīgā. Klausulē iestājās pauze un varēja dzirdēt cilvēka elpu. "Kate, tu ņirgājies par mani vai?" Otrā līnijas galā nokremšļojās vīrieša balss un es gandrīz izmetu telefonu no rokām.
"A-atvainojiet, kas zvana?", centos izklausīties laipna, lai kas arī būtu zvanītājs.
"Piedodiet, jūs laikam esat aizņemta.Tā laikam bija slikta doma zvanīt jums." Ar pārsteigumu klausījos Edgara satrauktajā balsī un centos saglābt kaut dažas sekundes, lai vēl dzirdētu viņa balsi.
"Nē, nē, es neesmu aizņemta. Priecājos, ka jūs piezvanījāt. Vai tam ir kāds īpašs iemesls?" Brīdi valdīja klusums un sakautrējies vīrietis atzinās: "Ja to varētu saukt par īpašu iemeslu, tad vienkārši gribēju dzirdēt tavu balsi." Šobrīd vēlējos atrasties blakus vīrieša siltajam augumam un apskaut viņa plecus no visa spēka un piespiest pieri viņa sejai.
Klusēju, nezinādama ko īsti teikt, ko runāt. "Atvaino, tā bija slikta ideja tevi traucēt. Es vairs tev nezvanīšu." Pīkstēja signāls, liecinot par sarunas beigām. Blenzu uz telefonu savās rokās, it kā tas varētu izdvest kādu skaņu un atgriezt sarunu ar Edgaru. "Es tev vairs nezvanīīšu, es tev vairs nezvanīšu." Domās atkārtoju un pār mugurupārskrēja trīsas. Bet es to nevēlējos. Manī kūsāja vēlme atkal dzirdēt viņa samtaino balsi, mulsumu un kautrību.
Izliecos pa logu, ieelpodama salto rudens gaisu, kas patīkami durstīja degunu. Kaut kur tālumā ierējās suns un tūlīt atkal apklusa. Varbūt viņam piezvanīt? Tikai, lai pateiktu, ka zvans nebija velts. Papurināju galvu-nē, labāk nevajag. Neesmu nekāda sīkā, lai tūlīt kārtos kaklā pirmajam skolotājam-vīrietim un iemīlēties ir tik vienkārši. Pēc laika tas pāries, atliek tikai gaidīt.
***
"Atā, es eju.", uzsaucu pirms iziet pa durvīm. Beidzot piektdiena-nedēļas vieglākā diena un reizē arī grūtākā.
Mirkšķināju acis, lai aizdzītu vēl pēdējas miega paliekas, kas kavējās skropstās. Saule žilbināja un centās izlauzties cauri koku lapotnēm. Baudīju rudens rītu, cenzdamās nedomāt par gaidāmo dienu.
Zem kājām čabēja lapu paklājs, radot ilūziju it kā es atrastos pasaku alejā.
"Aija! Aija, pagaidiet!" Likās, ka tālumā atskan klusi saucieni, bet nepievērsu tiem uzmanību-ja nu saucējam tikai izlikās. Pēc minūtes saucieni atkārtojās, nu jau netālu siz muguras.
Pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka šurpu skrien Edgars un vicina rokās mapi. Apstājos, lai pagaidītu viņu, kamēr skolotājs elsdams skrēja platiem soļiem. Nespēju novaldīt smaidu, redzot vīrieša sarkano seju. "Labrīt", smieklus nomaskēju par sīku klepu. "Labrīt. Kādēļ jūs mani nepagaidījāt? Es taču kliedzu." Atspiedis rokas pret ceļiem, viņš centās atgūt elpu.
"Es nedzirdēju. Biju pārāk aizdomājusies."
"Tiešām? Vai arī vienkārši nevēlējāties dzirdēt?" viņš pētoši paraudzījās man sejā un es aizgriezu galvu. "Kāpēcc tu izvairies no manis? Es tevi kaut kā aizvainoju?"
Domās lūdzos kaut nu šīs mokas ātrāk beigtos. "Nē, ko jūs. Es neizvairos. Es esmu pārāk...kautrīga. Tā vienkārši sagadās, ka pārāk bieži nesastopamies."
Atspiedies pret koku un sabāzis rokas kabatās, netālu stāvēja Ģirts un lūkojās šurp. Satvērusi plandošo mēteli, steidzos pie viņa un apskāvu: "Sveiks. Es jau noilgojos pēc tevis."
"Sveika, saulīt. Es arī bez tevis skumu šo laiku."
Brīdi stāvējām apkampušies, līdz garām aizsteidzās Edgars pat nepalūkojies uz mums, ar dusmīgu, gandrīz svešu seju.
"Ko viņš no tevis vēlējās?", Ģirts pievērsās man.
"Ko? Ā, neko īpašu. Paprasīja par mācībām." Ar domīgu skatienu sekoju aizejošajam skolotājam.
"Varbūt iesim? Drīz sāksies stunda."

http://mspoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-9/768155



175 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
un kur palika ceturtdienas konsultācija?
3 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt