Pagāja gads, kas Lūcijai nomira dēls- Skots, kurš saslima ar nāvējošu vīrusu, kas arī viņu nogalināja. Vienā naktī, kad Lūcijai nenāca miers, viņa aizgāja uz virtuvi glāzi ūdens. Ieejot pa lielām koka durvīm, māte redzēja visas telpā atrastās lietas izmētātas pa visu virtuvi. Viņa nezinaja, ko darīt.Tā nebija vienīgā lieta, kas notiek ar viņu viņas mājā. Tobrīd viņās vīrs bija komandējumā Īrijā un viņš tur atrodas jau kā 4 nedēļas un vēl kadu mēnesi tur atradīsies. Pēc tam sāka mirguļot lampas esošā spuldze un šūpoties vienā virzienā. Un pēkšņi māti nobiedē klauviens, kas nāca ni izejamo duvju puses. Viņa lēnām sāka iet uz durvju pusi, kad māte atradās pie durvīm, viņa ātri atvēra tās. Tur nekā nebija tikai vēstule, kas stāvēja uz viņas mājas lieveņa. Uz tās bija rakstīts "Mammai". Lūcija atpazina rokrakstu. Tā bija viņas dēla rokraksts. Nobijusies, viņa atvēra vēstuli un sāka lasīt to: " Sveika mamīt. Nebaidies no maniem nedarbiem. Tā es daru, lai tu zinātu, ka es esmu blakus un nedarīšu pāri. Es ilgu laiku mēģinu uzrakstīt tev vēstuli. un gribēju pateikt, ka tu mani turi. Lūdzu palais mani vaļā.Es tevi mīlu, māmīt!
Skots.
Lasot šo vēstuli, māte uzsmaidīja un teica:" Es tevi palaižu vaļā, dēliņ. Es arī tevi ļoti, ļoti mīlu." sakot to, viņai palika vieglāk un māte sajūtās labi. Pēc tam lampa pārstāja šūpoties un mirguļot. Māte sajuta aukstu roku uz viņas rokas un teica:" Ardievu, Skot." Un sajuta pazuda, tāpat, kā viņš. Pēc šī notikuma viņa labi gulēja uz mājās bija miers un klusums.
Tas arī viss. Paldies, ka lasiji! Šīs stāsts nebija tik bailīgs, ka biju domājusi :D
