Šī pareģe nekad nekļūdījās. Ja vien tev bija nauda un iekšas, viņa varēja tev parādīt pēdējos brīžus pirms nāves. Es zināju cilvēkus, kas bija viņu apmeklējuši, un dzirdējusi, ko tie bija redzējuši. Biju pieredzējusi viņas pareģojumus piepildāmies vairāk kā vienu reizi.
Nevajadzēja ilgi domāt, pirms nolēmu paskatīties pati. Es kopš dzimšanas esmu ziņkārīga. Vīzija, ko pareģe man parādīja, bija apstulbinoša. Man skatoties kristāla lodē, pasaule apkārt pašķīda un es soļoju pa ieliņu netālu no manas mājas. Tumsā. Ēnās čirkstēja circeņi. Vēsais gaiss ieelpojot itin kā svilināja degunu. Un tad… tikai tumsa. Es neredzēju, kā nomirstu. Pareģe teica, ka mēs ne vienmēr redzam pašu nāvi, reizēm tikai mirkļus pirms tās. Lode mums parādīja tikai to, ko mums vajadzēja redzēt.
Šī vīzija izmainīja manu dzīvi. Ir viegli uzņemties riskus, kad zini, ka tie nemaz nav riskanti. Tā ieliņa, uz kuras man lemts mirt? Tas nav vienīgais ceļš, kā nokļūt mājās. Viss, kas man bija jādara – jāizvairās no tās, un man nenācās uztraukties ne par ko. Es varēju lēkt ar gumiju vai peldēties ar haizivīm bez uztraukuma, ka tas varētu izraisīt kādu paliekošu traumu. Vīzijā mans ķermenis bija perfekti funkcionējošs, tāpēc man bija skaidrs, ka nekas slikts nenotiks. Un satraukums bija brīnišķīgs. Bet, protams, tas drīz pārstāj būt tik satraucošs, kad visas briesmas ir zudušas.
Neuztveriet to nepareizi – es joprojām dievinu ekstrēmos sporta veidus un riskantos piedzīvojumus. Pagājšmēnes skrēju ar vēršiem. Super. Bet pēdējā laikā esmu nonākusi līdz cita veida riskantiem piedzīvojumiem. Reizi mēnesī pēc saulrieta es uzvelku mēteli un dodos pastaigā pa ielu. Jā, tieši to ieliņu.
Kad es eju pa šo ielu, dzirdu circeņus čirkstam, jūtu auksto gaisu rotaļājamies ar maniem matiem, es jūtu sevi maināmies. Tas stingrais bezbailības pamats, uz kā es it kā stāvu, kad tiekos ar klintīm, haizivīm un vēršiem, kas dzenās man pakaļ, sāk plaisāt un drupt ar katru manu soli. Kad es tuvojos vietai, kurā pareģes vīzija satumsa, es jūtu skābekļa trūkumu gaisā. Matiņi uz kakla saslejas stāvus. Circeņu radītās skaņas nobāl salīdzinājumā ar manas sirds straujās saraušanās radīto asins šalkoņu. Nodrebinos un tad aizveru acis, gaidot, prātojot vai šis ir tas mirklis, kad miršu. Es turpinu soļot, acis neatverot, un mentāli sagatavojos smeldzei, ko izraisījis naža asmens vai kāda nezvēra ilkņi. Bailes pārpludina manu saprātu un, kad nespēju to vairs izturēt, es atveru acis, nekad iepriekš nezinot vai redzēšu ielas galu vai Nāves smīnošo ģīmi.
Un uz to vienu brīnišķo mirkli es jūtos patiesi dzīva.
