Man pār seju ritēja asaras. Es centos sevi piespiest sakopt kapiņus, bet mani nomāca atmiņas. Centos tās aizvākt prom. Es iekunkstējos. Visa mana seja bija slapja no asarām, bet mutē bija sāļa garša. Es sevi piespiedu piecelties. Manas kājas bija nosalušas, jo zeme bija cieta un sniegaina. Es ciešāk apliku šalli. Es iededzu svecīti un noslaucīju apmalītes.
Izlasīju rakstīto uz vecāku kapakmeņiem - Inese Gulbe dzim. Lūse; 1975- 2013. Andris Gulbis ; 1973-2013.
Man pār seju lija asaras. Paskatījos uz mazāku kapakmeni pa vidu abu vecāku kapakmeņiem- Paula Gulbe; 2005-20012.
Atmiņu nospiesta es sabruku zemē un iekliedzos. Bija pagājuši jau 4 gadi. 4 gadi! Kapēc viņiem bija jāmirst?! Kapēc?! Tā visa ir mana vaina. Mana mazā māsiņa, mana maziņā.. kapēc viņu piemeklēja liktenis?! Kapē es nevarēju mirt un viņi nevarēja dzīvot! Kapēc? Kapēc?
-Kapēc? Kapēc? Kapēc?- es čukstēju. Kapēc es izglābos, bet viņi mira, kapēc? Ko es nodarīju? Es varbūt biju maita, bet kapēc par to atriebās viņiem? Kapēc? Pie visa vainīga esmu es! Kapēc man vajadzēja satiept potīti? Kapēc mums bija jābrauc uz slimnīcu manis dēļ? Man nevajadzēja kāpt tajos bēniņos. Viņi mani vairākkārt brīdināja, lai es uz turienu neeju. Vai tad man vajadzēja iet uz turieni un stulba izaicinājuma dēl kāpt tās vecās mājas bēniņos un lecot sastiept potīti?! Tad mēs nebūtu manis dēļ braukuši uz slimnīcu! Tā ir mana vaina.
Kad es apspiedu savas atmiņas es ieliku ziedus arī savai mazajai māsiņai un gāju prom. Viņai būtu bijuši 12 gadi.. mēs kopā būtu gājušas pret visu pasauli. Viņas dēl es darīu visu. Viņas un viņu dēl.. es ienīstu sevi. Ienīstu, nicinu.
Izsoļojusi no kapsētas gāju pa ieliņām lāga neskatīdamās un kurieni eju. Noslaucīju asaras un paskatījos telefona ekrānā. Mani blondie mati likās izpūruši un nekārtīgi. Es atceros, ka mammai sūdzējos, ka mani mati neaug garāki.. es darīju visu lai tie augtu, bet tie neauga. Tapēcc es vienu dienu apsēdos un teicu lai mamma nogriež manus matus īsus. Viņa tos nogrieza līdz pleciem. Toreiz es paskatījos uz saviem matiem, kuri gulēja zemē un pasmaidīju. Es jutos kā cits cilvēks.
Tikai pēc vecāku nāves es vairs par tiem nerupējos un tie pamazām sāka augt. Manas zilās acis bija atmiņu pilnas, bet zem acīm bija loki, nelieli, bet tie tur bija. Mana seja bija noraudāta un es to sāku slaucīt ar rokām. Es iekāpu mašīnā, kur mani jau gaidīja māsīca. Viņa neprasot man iedeva slapjo salveti un es seju kārtīgi noslaucīju. Paskatījos telefona atspulgā. Seja likās svaigāka un likās, ka es neesmu raudājusi, tikai tā bija mazliet apsārtusi.
-Adriana, man jāiebrauc pāris veiklos, mamma teica lai šo to nopērkam, pēctam mēs varētu iebraukt picērijā.-
-Labi.-
Mēs ātri sapirkām visu vajadzīgo un iekāpušas mašīnā sākām braukt. Mēs bijām uzreiz kad sākās ziemas brīvdienas pārvākušies no Rīgas uz šo nelielo pilsētiņu. Mēs jau bijām nopirkuši dzīvokli un mašīnu, taču vēl nebijām kārtīgi iekārtojušies. Es agrāk kopā ar vecākiem un māsu dzīvojām pāris kilometrus no šejienes, citā pilsētiņā. Vēl nebiju uzdrošinājusies tur atgriezties, bet nekas jau arī mani tur vairs neturēja.
Iegājušas picērijā mēs pasūtijām picu un dzeramos, tad gājām apsēsties. Iegrimusi sarkanajā dīvāniņā ieslēdzu telefonu. Iegāju watsappā un paskatījos ziņas. Liene bija atsūtījusi mūsu selfijus, kurus mēs uzņēmām pirms es aizbraucu un uzrakstījusi, ka viņai manis pietrūkst. Es uzrakstīju paldies par bildēm un, ka man arī viņas pietrūkst. Patiesībā, es par saviem draugiem nebiju domājusi.
Sandra bija aizgājusi uz toleti, kad es biju ieurbusies telefonā, bet tad viesmīlis nesa picu. Es pat nepacēlu galvu, jo biju atpazinusi viesmīli. Es ar matie aizsedzu seju, bet viņš tik un tā mani pamanīja un nedroši pajautāja- Adriana?-
