-Adriana?-
Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Es sāku krist panikā un tad uzelpoju un domās pateicu- Paskaties, savadāk tas šķiet aizdomīgi!-
Es pacēlu galvu un ieraudzīju puisi ar ko kopā mācijos pirms 4 gadiem. Viņš šķiet vairs nebija skrējējs, bet vairāk sportists, jo viņam bija muskuļainas rokas, toties nepārspīlēti. Viņš šķiet, šeit strādā par viesmīli, jo viņam mugurā bija melns krekls un melnas bikses un pie krūtīm zīmīte- Lauris.
-Lauri?- viņš šķiet īsajā mirklī, kurā es viņu pētīju, nodomāja, ka cenšos viņu atpazīt. Patiesībā, es viņu biju atpazinusi tiklīdz viņš nesa picu, pēc viņa rudajiem, kā vienmēr, nekārtīgajiem matiem. Sasodīts, tie viņam tik ļoti piestāvēja!
Kad viņš uz galda nolika picu es uzreiz piecēlos kājās un viņu apkampu. Tad atlaidusi viņu teicu- Piesēdi, parunāsim.- viņš nedaudz vilcinājās, tad apsēdās.
-Tātad tu šeit strādā.- tas bija vairāk fakts nekā jautājums.
-Jā, bet tikai pēc skolas un brīvdienās.-
-Kur tu tagad mācies?-
-2.vidusskolā.-viņš nešaubīgi zināja, ka es zinu visu par šejienes skolām. Man šķiet, ka to šeit vairs bija tikai trīs.-Mūsu skolu slēdza, patiesībā tajā paša gadā, kad tu aizgāji.-
-Zinu.- vienkārši noteicu. Tā skola bija lieliska: visi visus pazina, visi par visiem visu zināja. Skolotāji bija kā radinieki, skola bija kā otrās mājas.-Man par to tiešām žēl.- teicu vairāk sev, nekā viņam.
-Ko nu, tas notika pirms 4 gadiem!- viņš iesaucās un tas man iedzēla. Sķiet viņš to pamanīja un mainīja tematu.- Tu atkal dzīvo šeit?- es to skolu mīlēju un es biju uz visiem 100% pārliecināta, ka visiem maniem vecajiem draugiem, klasesbiedriem un skolotājiem skolas joprojām pietrūka.
-Jā, un īstenībā arī mācīšos ar jums kopā. Cerams, būsim vienā klasē-es to nemaz negribu. Negribu lai kāds mani pazīst. Tik ļoti cerēju, ka neviens mani neireaudzīs un neatpazīs. Vien jau vairoties no aiziešanas uz kapiņiem, lūk pie kā tas nonāca: atmiņas mani grieza, sāpes dūra sirdī un es vēlējos, kaut būtu mirusi.
-Jā, cerams.- viņš noteica un es nepaspēju ko bilst, kad atnāca Sandra.
-Sveiki..-viņa novilka un savilka uzacis pret mani mēmā jautājumā.
-Ak jā. Lauri, šī ir mana māsīca Sandra. Sandra, tas ir mans bijušais klasesbiedrs, Lauris.-Lauris piecēlās kājās un pastiepa roku, lai iepazītos un Sandra paspieda.
-Labi, man nu jāiet, lai labi garšo pica.-
-Paldies.-unisonā noteicām un Sandra apsēdās.
-Tā tik vēl trūka.- nomurmināju, kaut ko iedomājoties, bet ātri atmetu šo domu. Šķiet Sandra saprata, ka labāk nejautāt un es par to viņai mēmi pateios. Mēs sākām ēst picu- tā bija ļoti garšīga, bet es ātrāk gribēju tikt prom.
